Latvietis negrib nodarboties ar biznesu. Latvietis grib dziedāt, dejot, grib hokeju un lamāt valdību. Saruna ar Jāni Lagzdiņu 48
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājnieku, bijušo LR Augstākās Padomes un vairāku Saeimu deputātu Jāni Lagzdiņu satiekam, cilājam nodzeltējušu, līdz malām pierakstītu burtnīcu kaudzīti.
“Te ir visa mana parlamentāri politiskā darbība un pieredzētais dienasgrāmatās,” saka Jānis. Viņš rediģēšot tekstu, pieliks zemsvītras piezīmes un uz tipogrāfiju prom, kur nodrukāšot 50 eksemplārus, izdalāmus īpašām uzticības personām, toskait, šo rindu autoram.
Pagaidām modrais politisko notikumu vērotājs Liepājā spriež, kas noticis pašvaldību vēlēšanās un ko gaidīt no valdības.
Stāstiet, kādi, no Kurzemes raugoties, bija izšķirošie momenti, kas cilvēkiem lika izdarīt izvēli pašvaldību vēlēšanās?
J. Lagzdiņš: Šīs vēlēšanas atšķīrās ar to, ka bija izteikta priekšnieku, direktoru un citas elites kandidēšana uz novadu vadību.
Ja pavērojam kandidātu sarakstus, secinām, ka visas partijas centās iekļaut sarakstos, vienā vārdā saucot, pēc iespējas daudz esošo priekšnieku.
Labāk tas izdevās ZZS un Reģionu apvienībai, neslikti Nacionālai apvienībai, pa dažiem priekšniecības pārstāvjiem pietika arī “Latvijas attīstībai”, “Jaunajai Vienotībai”.
Tas, ka sarakstos nebija jaunu seju, tas, ka netika kritizēta esošā vara, pat startējot no opozīcijas, noteica, ka neapmierinātam vēlētājam šoreiz nebija par ko balsot.
Tas bija absolūti izšķiroši zemai balsstiesīgo līdzdalībai, jo neapmierinātie palika mājās.
Uzvarēja politiskie spēki, kuri rekrutēja savās rindās populārākos pašvaldību vadītājus, izpilddirektorus.
Tā nav ZZS, LRA vai Nacionālā bloka uzvara šajās vēlēšanās – tā ir priekšnieku uzvara! Uzvarēja elite. Un saglabāja amatus.
Tas ir labi vai slikti?
No stabilitātes, pēctecības, profesionalitātes viedokļa neslikti. Taču tas liecina par problēmām nākotnē kā Saeimas, tā pašvaldību vēlēšanās.
Latvijas politikā ne vietvarās, ne nacionālā mērogā neiet jauni, spējīgi talanti, un vecie bieži nav nobrieduši pārmaiņām, nav atvērti novitātēm. Ilgus gadus atrodoties pie varas, rodas korupciju un draugu būšanu veicinoša vide. Tas ir liels mīnuss.
Teicāt, ka vēlēt negāja neapmierinātais vēlētājs – vai tiešām viņu tik daudz, ja balsotāji bija vien trešdaļa no balsstiesīgo skaita?
Latvijā elektorātu var iedalīt trijās daļās. Vieni ir mūžīgi neapmierinātie, kuri jebkurās vēlēšanās cenšas atrast un nobalsot par esošās varas kritiķiem.
Tie ir laimes lāča gaidītāji, kuri vēlas, lai pārticību iedod tieši rokās. Otra kategorija ir neieinteresētie, vienaldzīgie, kuri reti iesaistās politiskajā procesā.
Trešā daļa ir atbildīgie, ar iniciatīvu apveltītie, darbīgie pilsoņi. Viņi devās balsot.
Savukārt apstāklis, ka neiedegās sīvas cīņas, nebija opozīcijas un īstas kritikas, nestimulēja abu pārējo grupu došanos pie urnām.
Ja tāda situācija veidosies pirms 14. Saeimas vēlēšanām, tas nozīmē, ka esošie varas spēki iegūs ļoti solīdu pārstāvniecību.
Tādā gadījumā, radot šķietamību, ka ir opozīcijā, kas iebilst valdošai koalīcijai, gana daudz balsu savāks arī ZZS un LRA. Savukārt, ja būs kāds jauns pretspēks…
Taču ir jau! “Likums un kārtība” Gobzema vadībā! Šlesers atgriezies!
Līcīša kungs, jūs runājat, kā no Mēness novēlies. Kaimiņa–Gobzema veidojums ir jau abām kājām politiskajā miskastē. Lai jaunā partija iegūtu balsis, pārvarētu 5% barjeru, cilvēkiem tai jātic!
It īpaši neapmierinātajai sabiedrības daļai jāpiedāvā redzamas jaunās sejas, idejas, bet Aldis Gobzems daudziem asociējas ar veco, nesekmīgo eliti, kurš varēja, bet neizdarīja, toties izdarīja ļoti daudz muļķību.
Manuprāt, Gobzema partija, nākamreiz startējot vēlēšanās, savāks knapi 2% balsu, pat ar bagātīgu finansējumu. Gobzemam nav nekādu izredžu.
Izskan doma, ka derētu nopietni izpētīt, kādēļ uz iecirkņiem devās katastrofāli mazs skaits balsotāju. Ne tikai tāpēc, ka tas neglīti izskatīsies, vēlot Saeimu, bet, kā saka politologs Ikstens, zems kvorums dos iespēju Latvijas nelabvēļiem apšaubīt ievēlēto likumdevēju leģitimitāti.
Jānim Ikstenam taisnība. Iemesli, kādēļ šoreiz uz iecirkņiem atnāca maz balsotāju, nav viens vienīgs, kaut manis iepriekš minēto – par nopietnas cīņas iztrūkumu – uzskatu par galveno.
Citi iemesli, ka vēlētāji raduši balsot par pazīstamiem, populāriem cilvēkiem, kam uzticas.
Latvijā, sevišķi Saeimas vēlēšanās, ir iesīkstējusi nelaime – ļoti grūti pierunāt startēt politikā piemērotus, jaunus cilvēkus. Arī tam vairāki iegansti.
Pirmais, ka lielā daļā sabiedrības, īpaši kritiski noskaņotajās masās, politika asociējas ar ko netīru, sliktu, līšanu pie siles un savtīgām interesēm.
Otrs, kāpēc cilvēki nevēlas nākt politikā, – viņi ir gudri, izglītoti, ieņem labus amatus.
Aiziedami politikā, viņi riskē, ka vēlāk tiks uzspiests bijušā politiķa zīmogs, kas raisīs problēmas nākamajā profesionālajā karjerā.
Tā ir nepareiza nostāja, ka aizdomu ēna krīt pār jebkuru, kurš savulaik bijis piederīgs kādam politiskam spēkam.
Manuprāt, tas, ka cilvēks bijis politikā, ir kvalitātes zīme. Viņš zina, kā veidojas vara, kā top no iekšpuses, tādēļ spēj labāk īstenot jebkurus profesionālos darbus.
Vēlēšanas ietekmēja vēl daži subjektīvie faktori. Daļa vecākās paaudzes negāja ārā no mājas, baidoties inficēties.
Iespējams, publiskā telpa bija pārāk miegaina, bez intrigas. Bet intrigas nebija tādēļ, ka novados nebija opozīcijas, nebija jautājumu, kas stimulētu iet balsot.
Vai “atbildība” par zemu vēlētāju procentu nav jāuzņemas arī administratīvi teritoriālajai reformai, kad cilvēki negāja balsot, lai protestētu pret novadu pārvietošanu? Vara attālinās no cilvēka! Rodas bailes, vai nomaļu viedokli ņems vērā!
Jūs runājat kā simtgadīgs vecis. Ir moderno tehnoloģiju, komunikācijas laikmets.
Šodien nav pirmskara Ulmaņa Latvija, kad Pampāļu pagasta saimnieks jūdza zirgu un brauca trīs kilometru lielceļa gabalu, lai gūtu informāciju, labumus, pakalpojumus. Tagad ir interneta laikmets.
Pampāļu saimnieks noteikti abonēja “Jaunākās Ziņas”. Vai “Brīvo Zemi”. Bija informētāks, sagatavotāks par mūsdienu vēlētāju.
Tagad katram, arī 80 gadus vecam sirmgalvim, ir kabatā mobilais telefons, dažs pensionārs prot apieties ar modernām tehnoloģijām labāk nekā bijušais deputāts Lagzdiņš.
Vecākai politiķu paaudzei būs jāpārslēdzas, jo notiekošais ir neatgriezenisks.
Tomēr kā būs ar nomaļu interešu aizstāvību? Vai to vajadzības centrs ievēros? Vēlēšanās gan iebalsoja cilvēkus no bijušajiem novadiem.
Daudz būs atkarīgs no jaunievēlēto novadu vadības. Tikpat daudz no bijušo pagastu, likvidēto mazo novadu pārstāvjiem “lielajās” domēs. Kādā mērā viņi spēs runāt ar vadību, cik būs konstruktīvi.
Būs svarīgi, vai ar autoritāti apveltīti pagastu pārvalžu vadītāji un cik viņi prasmīgi.
Domāju, prātīgi vadītāji nepametīs nomales novārtā. Laba ideja man šķiet vietējās padomes iedibinājums. Bet atkal jāskatās, cik aktīvi būs iedzīvotāju izraudzītie pārstāvji.
Pats piederat novadu reformas atbalstītājiem vai noliedzējiem?
Esmu absolūts atbalstītājs. Esmu ļoti dusmīgs uz Uldi Sesku un Jāni Vilnīti Liepājā, uz apkārtējā novada deputātiem, tajā skaitā Aivaru Priedolu, ka viņi darīja visu, lai, saglabājot savus amatus, ietekmi partijās, visiem spēkiem pretotos pilsētas un lauku teritorijas apvienošanai.
Starp novada iedzīvotājiem 30% strādā Liepājā, 20% pilsētnieku ir lauku mājas, dārziņi, vasarnīcas novadā, 70% novadā dzīvojošo saņem dažādākos pakalpojumus Liepājā.
Iebraucot no Grobiņas, no pulksten 7 līdz 9 rītā uz Liepāju nepārtrauktā straumē plūst automašīnas, kur novadnieki ved bērnus, sievas un paši ierodas darbā pilsētā.
Vakarā plūsma dodas pretējā virzienā.
Ir pilnīgs absurds, ka izveidoja Dienvidkurzemes novadu – atsevišķi no Liepājas.
Vēl kliedzošāks piemērs ir izmirstošais Ventspils novads prom no pamirušās Ventspils. Novada administrācija dzīvo Ventspilī, pārvaldot pāris tūkstošu ārpus pilsētas palikušo.
Runājot par Ventspili, vai jums neliekas, ka ir kliedzošāks piemērs, ka cietumnieku grasās ievēlēt par pilsētas galvu?
Man nav bijis lielāka politiska pretinieka par Aivaru Lembergu, kam manis veidotie pretkorupcijas likumi sagādājuši ne mazums raižu, galvassāpju.
Bet Ieslodzījuma vietu pārvaldei jādod iespēja ieslodzītajam, bet ievēlētajam Lembergam attālināti piedalīties domes sēdēs. Minimālās deputāta tiesības viņam pienākas.
Ja tā nenotiks, tad prognozēju Lemberga iesniegumu un uzvaru kā Satversmes, tā Eiropas Cilvēktiesību tiesā. To saku ne kā Lemberga, bet tiesiskuma atbalstītājs.
Lagzdiņa kungs, lūk, ko vēl slikti esat darījis politiķa gaitās – centāties panākt valsts finansējuma palielinājumu politiskajām partijām. Nu tas izdevies – no valsts budžeta partijas saņem septiņkārt vairāk nekā agrāk. Ko solīja politiķi pirms izšķirošā lēmuma – ka par naudu algos ekspertus pētījumiem, dibinās domnīcas, rīkos konferences par svarīgiem jautājumiem. Kur iztērē milzu summas realitātē – nodedzina kampaņās, atlikums ir organizācijas uzturēšanai. Vai bija pareizs šāds solis?
Uzdevāt pareizu jautājumu, kur atbilde ir vienkārša – tā ir partiju atbildība, cik mērķtiecīgi izmantot nodokļu maksātāju līdzekļus. Tā kā nav noteiktu kritēriju, diemžēl daudzu partiju vadība nespēj naudu tērēt racionāli un gudri.
Lauvas tiesa tiešām tiek kampaņām. Esmu darbojies “Latvijas ceļā”, kur konferences par aktuālo rīkojām regulāri. Esmu bijis Tautas partijā (TP) un atgādināšu – tajā bija talantu kalve “Jaunā akadēmija”, kuru vis nefinansēja no valsts budžeta, bet no TP kases.
Tātad pie vainas nav pareizi organizēta partiju finansēšanas sistēma, kuru atbalstu.
Vaina ir politiskajos līderos, viņu bezatbildībā šajā ziņā.
Viņi ir daudz zemāka līmeņa intelektuāļi par atmodas laika, “Latvijas ceļa” un TP vadītājiem. Sākot ar “Jaunā laika” ienākšanu politikā, pakāpeniski intelekta līmenis krītas līdz pašreizējam – zemākajam.
To redzam, kā darbojas JKP un “KPV LV”. Daļa vainas jāuzņemas arī cilvēkiem, kuri varētu parādīt savus talantus politikā, bet vairās no tā kā no uguns.
Bezpartijiskos nelaiž politikā. Prezidents velti daudzināja, aicināja ļaut balotēties pašvaldību vēlēšanās arī neatkarīgām listēm. Saeima to liedza.
Tā ir, uz zemēm politiskās partijas nav nedz cieņā, nedz spēkā.
Un kā tas sakrīt ar reformā pausto nostādni par iedzīvotāju plašu iesaisti demokrātijas procesos?
Negribu piekrist, ka intelektuāļi neiet politikā tādēļ, ka nav neatkarīgas vēlētāju apvienības. Modernā informācijas sabiedrībā cilvēkam ir citi interesantāki, drošāki darbības veidi, kas dod lielāku gandarījumu.
Kā tulkot un vērtēt valdības pārformēšanu, ministru rotāciju īsu brīdi pirms vēlēšanām?
Tikai un vienīgi pozitīvi. Tas bija acīmredzami nepieciešamais. Kaimiņa–Gobzema partija bija pilnīgi sabrukusi. Nebija politiskās loģikas saglabāt šīs atliekas koalīcijā.
Ne tādēļ, ka frakcijā mazinājās deputātu skaits, bet nedisciplinētu balsojumu dēļ. Ieguvēji no pārmaiņām ir Nacionālā apvienība, kura Kariņa valdībā darbojas visveiksmīgāk.
Ļoti grūtā kovida laikā NA ir gudri distancējusies no nepopulārām lietām, nav jaukusies iekšā konfliktos.
Tādēļ šim spēkam ir augstāki reitingi un panākumi pašvaldību vēlēšanās. Daudzi iepriekšējie novadu vadītāji piekrita saistīt nākotni ar NA, jo šī partija no reģionu puses izskatījās visnevainīgākā, visneatbildīgākā par krīzē savārīto.
Par kovida un ekonomisko stāvokli atbildība galvenokārt gulstas uz premjera partiju un, protams, uz “Attīstībai/Par”.
Vai paredzat tēmas, par kurām diskutēs Saeimas priekšvēlēšanās?
Domāju, vienu jautājumu virzīs profesionāļi, politologi, ekonomisti.
Viņi jautās koalīcijai, īpaši premjeram un finanšu ministram: kā var būt, ka krīze skāra Baltijas valstis vienādi smagi, bet abi kaimiņi atgūstas ievērojami straujāk nekā Latvija?
Taču tas interesēs vēlētāju intelektuālo daļu, kam svarīga valsts attīstība kopumā.
Kāpēc – arī vienkāršie ļaudis prasīs – kāpēc Latvija arvien ir pēdējās vietās Eiropā? Vakcinācijas tempu ziņā, ekonomiski un citās jomās. Kur mūs novedusi “Vienotības” vadība 20 gadu garumā!
Pie vakcinācijas lēnās gaitas paši arī esam vainīgi. Esam neapzinīgāki, nedisciplinētāki par kaimiņiem.
Savukārt atpalicība biznesā nav tik daudz valdības vaina kā mūsu cilvēku nevēlēšanās nodarboties ar saimnieciskām iniciatīvām, par prioritātēm dzīvē izvēloties citas lietas.
Bieži mēdz teikt – lūk, Latvijā valdība nav nodrošinājusi biznesam labvēlīgu vidi. Jāvaicā, kādēļ lietuviešu, igauņu investīcijas mūsu ekonomikā daudzkārt pārsniedz latviešu ieguldījumus kaimiņzemēs?
Ja reiz te tik slikti apstākļi biznesam, kādēļ lietuviešu, igauņu biznesmeņi lido uz Latviju kā mušas uz medus podu, un šeit pelna?
Atbilde vienkārša.
Latvietis negrib nodarboties ar biznesu. Latvietis grib dziedāt, dejot svētkos, grib hokeju un lamāt valdību.
Latvietim tie, kas nodarbojas ar biznesu, ir žuļiki. Sliktie.
Ne visi tā domā, bet tāda kreisi komunistiska filozofija pastāv. Latvietim jābūt šiverīgākam, rosīgākam, atbildīgākam.
Kā komentēsiet vietējos rezultātus – vai liepājnieki pareizi nobalsoja?
Liepājā rezultātus precīzi prognozēju jau iepriekš. Gan Vilnītis, gan Sesks pilsētniekiem asociējas ar esošo varu. Iepriekšējās vēlēšanās Vilnīša komanda startēja kā opozīcija, bet pašreizējā situācijā sacensība notika ar personālijām.
Ulda Seska sarakstā pazīstamu un populāru personu bija divreiz vairāk nekā Jāņa Vilnīša listē, un tas, ka Vilnītis pēdējos divus gadus bija pilsētas mērs, neatsvēra to, ka Sesks šo amatu pildīja divdesmit divus gadus.
“Liepājas partijas” un Seska zīmols pilsētā bija iesakņojies dziļāk, rezultāts bija droši zināms.
Mazāk balsu “Saskaņai” sakrita ar Latvijā (ārpus Latgales) vispārējo tendenci, ka saskaņieši zaudē savu vēlētāju. Pirmkārt, krievvalodīgo skaits demogrāfisko procesu dēļ sarūk, daudz vairāk cittautiešu izbrauc strādāt uz ārzemēm.
Otrkārt, krievus pārņem noskaņojums, kas jau pirms desmit gadiem bija pārņēmis latviešu vēlētāju – vienaldzīga, apātiska attieksme pret politisko procesu un vēlēšanām.
Vai vienaldzība nerodas arī tādēļ, ka “Saskaņai” lemts samierināties ar vietu mūžīgā opozīcijā?
Protams, arī Liepājā piekritējus ietekmē fakts, ka “Saskaņas” stāvoklis šeit ir bezcerīgs. Tāpat kā bez perspektīvām valstī kopumā. NA un “Jaunā Vienotība/Par/Progresīvie” Liepājā saņēma pa mandātam. Vēlētāji, kurus neapmierināja pašreizējā vara, izdarīja izvēli, nobalsojot par listēm, kur priekšgalā ieraudzīja daudzmaz pazīstamus liepājniekus.
Tātad jūsu prognoze – 14. Saeimas vēlēšanas bez pārsteigumiem?
Jaunienācējus Saeimā neredzu. Vienīgais populārais vīrs, kurš šķietami radīja priekšstatu kā iespējamu pārkārtojumu ieviesējs, bija tiesībsargs Juris Jansons.
Viņš ilgstoši darbojās kā valdības ass kritizētājs, virzīdams reizēm pamatotus, reizēm nepamatotus uzskatus un ir pietiekami iecienīts.
Ja valdošie spēki nebūtu gudri un veikli viņu trešoreiz “novietojuši” atbildīgajā amatā, pieļauju, tiesībsargs veidotu jaunu partiju.
Mazliet pa kreisi no centra.
Jā, un vai tik ne ar skatu pret “Saskaņu”. Piesaistot vēl dažas pazīstamas sejas, šāds spēks spētu piesaistīt neapmierināto vēlētāju interesi.
Tāds skaists stāsts atsauc atmiņā kādu valsts kontrolieri, uz kuru arī reiz cerēja, un viņas ērkšķaino ceļu.
Bet jautājums bija par iespējamu startu vēlēšanās, nevis darbu Saeimā…
