Māris Antonevičs: Ar atklātām prezidenta vēlēšanām politika kļūtu tīrāka? Neceriet! 3
Saeimas Juridiskā komisija izskatījusi priekšlikumu par Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātās vēlēšanās un atzinusi par tālākās apspriešanas vērtu. Tas laikam būtu precīzākais apzīmējums, jo tas, ka komisijas vairākums nobalsojis par, vēl nenozīmē, ka šis priekšlikums tiks pieņemts. Lai gan politologs Ivars Ījabs interneta žurnālā “Satori” spriež, ka tas raksturo “pārstāvnieciskās demokrātijas reputācijas krīzi, kura ir skaidri pamanāma ļoti daudzveidīgās izpausmēs” visā pasaulē, šķiet, ka vismaz mūsu gadījumā patiesība ir mazliet banālāka. Proti, mums tā reputācijas krīze ir pastāvīga, bet šis priekšlikums ir viena no retajām vēl neizmantotajām kārtīm, kas tiek taupīta kādam īpašam politiskajam satricinājumam. Nu apmēram kā agrāk Saeimas atlaišanas ideja, kas diemžēl izmantota jau 2011. gadā, un par spīti atlaišanas rosinātāja, bijušā prezidenta Valda Zatlera daudzkārtējiem apgalvojumiem, ka šis solis pamatīgi mainījis Latvijas politisko vidi, diez vai daudzi būs gatavi tam piekrist.
Domā, ka atklāts balsojums mainītu politiķu tikumus, slēpjas liels naivums. Ja atskatāmies kā ievēlēti līdzšinējie prezidenti, tad, iespējams, tikai tajā pašā 2011. gadā, kad Zatlers tikko bija rosinājis parlamenta atlaišanu un deputātu vidū valdīja diezgan atriebīgas jūtas (arī tajās frakcijās, kas publiski jau bija deklarējušas atbalstu Zatlera atkārtotai ievēlēšanai), atklātais balsojums būtu ietekmējis rezultātu. Tas gan nenozīmē, ka, deputātiem balsojot atklāti, Zatlers būtu ievēlēts. Jā, mēs nezinām, kuri tieši bija deputāti, kas ievilka plusiņu Andrim Bērziņam, taču tāpat ir diezgan labi nojaušams, kuru politisko spēku (Zaļo un zemnieku savienības, “Saskaņas”, kā arī Tautas partijas/Pirmās partijas hibrīda “Par labu Latviju”) pārstāvji tie bija. Vai apziņa, ka balsojumu visi varēs redzēt un žurnālisti tincinās vairāk, mainītu viņu plānus? Diez vai.
Otrs gadījums, kad aizklātajam balsojumam varbūt bija kāda nozīme, ir 1999. gads un Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana. Te var atgādināt pat leģendārās krāsainās pildspalvas, kuras tēvzemietis Juris Dobelis bija sagādājis, lai frakciju vadītāji varētu pārbaudīt savu biedru disciplīnu. Taču te uzreiz būtiska piebilde – ar atklātu balsojumu par prezidenti toreiz, visticamāk, nekļūtu Vaira Vīķe-Freiberga, par kuras prezidentūru šonedēļ dzirdam tik daudz jūsmīgu vārdu, 1. decembrī atzīmējot viņas apaļo jubileju. Tās tiešām bija intrigām un negaidītiem pavērsieniem bagātākās prezidenta vēlēšanas Latvijas vēsturē. Pārējās reizēs visu lielā mērā ir noteikusi koalīcijas vienošanās un ne sabiedrības viedoklis, ne mediju spiediens, ne citas aktivitātes to nav spējušas satricināt. Kāpēc lai to spētu atklātais balsojums?
Patiesībā te slēpjas interesants paradokss. Atklātā balsojuma idejas aizstāvji ir pārliecināti, ka politiķiem būs kauns no sabiedrības, ja publiski parādīsies, ka viņi piedalās kaut kādās politiskā tirgus shēmās. Bet atklātības prasītāji visbiežāk ir arī kategoriski pret visas tautas vēlētu prezidentu, ar argumentu, ka vēlētāji, visticamāk, iebalsošot nepareizus cilvēkus – kādu oligarhu vai Kremļa interešu pārstāvi. Iznāk, ka tauta, kas pati ievēlētu nepareizos, tomēr varētu spiest uz Saeimas deputātiem, lai viņi ievēl pareizos. Diezgan sarežģīta loģika, bet lai nu tā būtu.
Tomēr gaidāmo efektu ļoti labi raksturo “Saskaņas” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča teiktais aģentūrai LETA, ka viņš šajā jautājumā ir vienaldzīgs: “Man kā frakcijas vadītājam būtu izdevīgāks atklātais balsojums, bet es cienu kolēģu privātumu.” “Saskaņa” ir tas politiskais spēks, kas prezidenta vēlēšanās var atļauties vislielākos manevrus (atcerēsimies jurista Aivara Endziņa izvirzīšanu pret Zatleru), jo tās vēlētāji šajā ziņā nav tik jūtīgi.
Kopumā no atklātām vēlēšanām, protams, nekāda sliktuma nebūs, tāpēc lai tik pieņem. Tikai neceriet, ka politika tādēļ kļūs tīrāka.
