Māris Antonevičs: Kāpēc Putinam vispār vajadzīgs šis farss ar vēlēšanām, kuru iznākumam tāpat ārpus Krievijas neviens netic? 29
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijā reti saka “parlamenta vēlēšanas”, bet gan “Valsts domes vēlēšanas”. Tā it kā būtu precīzāk, jo parlamentam (Federālajai sapulcei) ir divas palātas, bet vēlēšanas tiek rīkotas tikai apakšpalātai (Valsts domei), kamēr augšpalātas (Federācijas padomes) senatorus ieceļ.
Tomēr uzreiz jāuzsver – arī Valsts domes gadījumā tās nav nekādas vēlēšanas, bet drīzāk savdabīgs rituāls, kuru reizi piecos gados izpilda varas struktūras.
Par balsošanas rezultātiem nav jēgas uztraukties un tos padziļināti analizēt – tie vienmēr būs tādi, kādus vajag Kremlim un prezidentam Vladimiram Putinam.
Visu to ir vērts apskatīt vien kopējās Krievijas politiskās sistēmas kontekstā.
Lai to labāk saprastu, var atgādināt dažus piemērus, kas noticis ar tiem deputātiem, kuri, pārvarot ļoti smalko Kremlim nevēlamo kandidātu atsijāšanas sietu un citus šķēršļus, iepriekš tomēr bija nokļuvuši parlamentā un tur sākuši izrādīt kādus no “ģenerālās līnijas” atšķirīgus uzskatus vai pat politiskās patstāvības pazīmes.
Iļja Ponomorjovs, kurš 5. un 6. sasaukuma Valsts domē tika ievēlēts no partijas “Taisnīgā Krievija” saraksta, bija vienīgais, kurš 2014. gada 20. martā nobalsoja pret Krimas pievienošanu Krievijai.
Jau drīz vien viņam nācās pamest valsti, jo par Ponomorjovu pēkšņi sāka interesēties dažādas izmeklējošās iestādes un ātri tika “izveidota” lieta par valsts līdzekļu izšķērdēšanu, bet Ponomorjovam atņemta deputāta imunitāte, izslēdzot viņu no domes “par sēžu neapmeklēšanu”.
Kādu laiku viņš uzturējās ASV, vēlāk pārcēlās uz Ukrainu, bet Krievijā, protams, pašlaik atgriezties neplāno.
Atšķirībā no Ponomorjova, kurš izrādīja savus atšķirīgos uzskatus, cits Valsts domes deputāts Deniss Voroņenkovs (ievēlēts no Komunistiskās partijas saraksta) ne ar ko īpašu neizcēlās un pat bija balsojis par Krimas aneksiju.
Tomēr par aktīvu opozīcijas ideju paudēju viņš kļuva neilgi pēc tam, kad bija beidzis parlamentārieša darbību 2016. gadā – šajā laikā politiķis devās uz Ukrainu un tur publiski ļoti asi kritizēja Krievijas varu.
Drīz arī pret Voroņenkovu Krievijā tika ierosināta lieta, bet 2017. gada 23. martā viņš Kijevā uz ielas tika noslepkavots, neskatoties uz to, ka algoja personīgo miesassargu. Slepkavību joprojām nav izdevies atklāt.
Dmitrijs Gudkovs 2011. gadā tika ievēlēts parlamentā no partijas “Taisnīgā Krievija” saraksta, tomēr “pēc noteikumiem” spēlēt nebija gatavs.
Viņš kritizēja varu, bieži aktīvi uzstājās pret Kremļa iecerēm, tajā skaitā darbībām Ukrainā (balsojumā par Krimas aneksiju nepiedalījās), bieži iesniedza pretējus priekšlikumus, tāpēc tika izslēgts no partijas.
Gudkovs bija apņēmības pilns atkal iekļūt Valsts domē, tomēr šā gada jūnijā viņš tika aizturēts it kā saistībā ar aizdomīgiem īpašuma darījumiem.
Daudzi to tomēr uztvēra kā brīdinājumu pārtraukt politiskās aktivitātes vai arī turpināt tās kaut kur ārpus Krievijas. Acīmredzot arī pats Gudkovs, jo drīz pēc atbrīvošanas pameta valsti.
Nu jau vairāk nekā desmit gadus Valsts domes struktūra ir zināma un nemainīga – vairākums ir garantēts oficiālajai varas partijai “Vienotā Krievija”, bet opozīciju, atbilstoši Kremļa scenārijam, tēlo trīs citas partijas: komunisti, Žirinovska “liberāldemokrāti” un tad vēl “Taisnīgā Krievija”, kas, kā jau iepriekš teikts, bija radījusi dažas problēmas, ievelkot parlamentā dažus citādi domājošos, bet nu viss, šķiet, atrisināts.
Vienīgais jautājums, kas rodas – kāpēc Putinam vispār vajadzīgs šis farss ar vēlēšanām, kuru iznākumam tāpat ārpus Krievijas neviens netic? Vai vienkāršāk nebūtu norīkot vajadzīgos cilvēkus ar īpaša rīkojuma palīdzību, un lieta darīta.
Vēlēšanu vietā var noorganizēt kādu pseidoreferendumu, kā tas iepriekš notika ar Putinam vajadzīgajiem Konstitūcijas grozījumiem.
Atbilde, iespējams, meklējama Putina rakstura īpašībās un personiskajā nostājā, kur dažādiem rituāliem un ārišķīgiem varas elementiem ir ļoti nozīmīga loma.
Tas attiecas gan uz vērienīgi 9. maija svinēšanu, gan īpaši izsmalcinātu prezidenta inaugurācijas ceremoniju, kuras vajadzībām tiek burtiski “iztīrīts” Maskavas centrs, gan improvizētas “tiešās līnijas” ar tautu un tamlīdzīgi.
Viens no šādiem rituāliem ir arī vēlēšanas, tāpēc viņam vairāk pieņemams, ka tās tiek falsificētas, nevis ka to nav vispār.
Vēl viena versija – parlamenta vēlēšanās šādā formā ir iespēja pārbaudīt tautas noskaņojumu, lai labāk varētu plānot prezidenta vēlēšanu scenāriju. (Tās plānotas 2024. gadā un līdz ar Konstitūcijas grozījumiem dod iespēju Putinam kandidēt atkārtoti.)
Jebkurā gadījumā secinājums ir viens – Krievijā nekas nav mainījies.
