Vēlēšanas Francijā: otrā kārta. Vai Makronam izdosies lauzt “viena termiņa lāstu”? 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienība ar aizturētu elpu gaida prezidenta vēlēšanu iznākumu Francijā. Labēji nacionālās kandidātes Marinas Lepenas iespējamā uzvara biedē liberālo eiropiešu daļu visai plašā kreisā un centristu politiskā spektra daļā.
Tomēr diskusija bieži reducējas līdz klišejiskiem izteikumiem par vienu vai otru kandidātu, tādēļ piedāvājam salīdzinājumu, kas sniegs ieskatu iespējamajās konsekvencēs ne tikai Francijas, bet arī Eiropas mērogā viena vai otra kandidāta uzvaras gadījumā.
Uzreiz pēc pirmās kārtas rezultātu paziņošanas abi kandidāti metās jaunā balsu vākšanas kārtā. Izaicinājums milzīgs – gan Makronam, gan Lepenai otrajā kārtā ir jāsavāc praktiski 50% balsu no to vēlētāju vidus, kas pirmajā kārtā viņus neatbalstīja, turklāt vēl nepieciešama arī ceturtā daļa jeb 25,1% no tiem, kas pirmajā kārtā vispār nedevās balsot. Tas, kuram šis Sīzifa darbs būs pa spēkam, Elizejas pilī ieies kā saimnieks.
Meklējot, kur savākt lielu daudzumu trūkstošo balsu, abiem kandidātiem gribēsies piesaistīt sev cik vien iespējams daudzus vēlētājus no tiem, kas pirmajā kārtā balsoja par Žanu Liku Melanšonu – sociālistu un Francijas Kreiso partijas dibinātāju. Līdz tam Melanšons piederēja Francijas Sociālistiskajai partijai, bet septiņdesmito gadu pirmajā pusē – arī Internacionālistu komunistu organizācijai.
Tūlīt pēc pirmās kārtas rezultātu paziņošanas Žans Liks Melanšons, saprotot, ka viņam šī sacensība beigusies, nāca klajā ar uzsvērtu aicinājumu saviem vēlētājiem: “Nedodiet Marinai Lepenai nevienu balsi!”
Ja Melanšona vēlētāji atsauksies šim aicinājumam un nebalsos par Lepenu, turklāt vienlaikus tomēr dosies vēlēt un balsos par Makronu, pašreizējā prezidenta izredzes paturēt amatu un lauzt tā saucamo viena termiņa lāstu, kas Francijā turpinās jau 20 gadus, būtu ļoti labas.
Taču politiskā analīze ir nepielūdzama – gluži kā visā Eiropā, Francijā pat vēl izteiktāk turpinās gan centriski labējās, gan centriski kreisās politikas noriets. Un Makrons ir centrists. Viņa radikālākie pretinieki no abiem pretējiem spārniem: sociālists Melanšons, radikāli labējais Eriks Zemūrs un labēji nacionālistiskā Marina Lepena kopskaitā ieguva vairāk par 50% vēlētāju balsu.
Bet jau jūnijā Francijā ir parlamenta vēlēšanas. Ja pašreizējā tendence saglabāsies nemainīga, tad, pat atkārtoti kļūstot par prezidentu, Makronu sagaida smaga opozīcija parlamentā. Tiesa, Francija ir prezidentāla republika, taču pilnībā ignorēt Nacionālo asambleju prezidents nevar.
Starp citu, Francijas parlamenta apakšpalātu ievēl tiešās vēlēšanās, kurpretim parlamenta augšpalātas jeb senāta sastāvu veido elektoru kolēģija – galvenokārt pašvaldību pārstāvji.
Jau šobrīd Francijas vēlētāju izvēli ļoti ietekmē ekonomiskā situācija. Strauji augošās degvielas un pārtikas cenas vissmagāk sit pa trūcīgāko iedzīvotāju daļu. Tikmēr sankcijas vēl vairāk apgrūtina lielo uzņēmumu darbu. Droši garantēts vien tas, ka vēl vairākus mēnešus Parīzei modri sekos līdzi daudzās pasaules un Eiropas galvaspilsētās.
Emanuels Makrons
Galvenā vēsts vēlēšanās
Francijas prezidenta vēlēšanās primārais akcents šobrīd ir asākie iekšpolitiskie jautājumi un sociālā stabilitāte. Tādēļ šie temati dominē abu kandidātu programmās.
Pašreizējais prezidents sola politisko pēctecību un stabilitāti laikā, kad vienlaikus jau notiek vai potenciāli var sākties vairākas krīzes.
Turklāt Makrons turpina balansēt pašā politiskā spektra vidū.
No labā spārna politikas tiek solīts nodokļu sloga samazinājums uzņēmumiem, vairāk policistu un tiesnešu, pensionēšanās vecuma celšana no 62 uz 65 gadiem: “Es uzņemos atbildību pateikt, ka “jā” – mums nāksies strādāt ilgākus gadus.” Taču vienlaikus no kreisā spārna politikas viņš rosina paaugstināt minimālās pensijas lielumu, veicināt lielāka skaita darbinieku ienākšanu veselības aprūpē, cīnīties par lielāku dzimumlīdztiesību un pret mobingu skolēnu vidē.
Starptautiskā politika
Pirms kļūt par Francijas prezidentu, Emanuels Makrons solīja palielināt Francijas, tās kultūras un franču valodas lomu pasaulē. Tomēr par būtiskiem panākumiem šajā jomā nav iespējams runāt. Smags trieciens Parīzes reputācijai pasaulē bija arī zaudētais līgums ar Austrālijas valdību par 12 uzbrukuma zemūdeņu piegādi. Jo sāpīgāks Austrālijas lēmums bija tādēļ, ka tā nekavējoties parakstīja līgumu ar ASV un Apvienoto Karalisti par astoņām kodolzemūdenēm. Kamēr ASV, Lielbritānija un Austrālija arvien vairāk tuvinās stratēģiskajā sadarbībā Klusajā un Indijas okeānā, Francijas vēsturiskās īpašās attiecības ar ASV nepiedzīvo jaunu uzrāvienu. Arī Makrona pasludinātie mērķi par jaunām partnerībām un atjaunotu sadarbību starp Parīzi un Berlīni tiek vērtēti kritiski. Valstīm daudz atšķirību skatījumos uz ES darbu, attiecībām ar ASV un plašākām starptautiskajām attiecībām.
Karš Ukrainā
Februāra sākumā, kad ASV brīdināja, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir nenovēršams, Emanuels Makrons tomēr uzsāka diplomātisko “ofensīvu” – pārliecināt Maskavu neuzbrukt. Šiem centieniem rezultāts bija pazemojošais foto ar Makronu pretējā galda galā no Putina vairāku metru attālumā; nosacīts panākums gan bija tas, ka Makronam izdevās pierunāt Putinu tikties sarunās ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Drīz pēc tam Baidens šo tikšanos atsauca. Makrona diplomātijas centieni un turpmākie mēģinājumi sarunāties ar Kremļa saimnieku drīzāk izraisīja jautājumus un pat nepatiku Francijas sabiedrībā.
Francija un Eiropas Savienība
Solītajam Francijas lomas pieaugumam pasaulē Eiropas Savienība būtu viens no svarīgākajiem rīkiem. Tā tas ir Emanuela Makrona izpratnē. Taču jaunākajam Francijas līderim kopš Napoleona līdz šim pretim stāvēja ES un starptautiskās politikas veterāne – Vācijas kanclere Angela Merkele. Zobgaļi tobrīd sacentās asprātībās. Vieni salīdzināja Angelas Merkeles un Emanuela Makrona tandēmu ar māti un dēlu; citi, vismaz tikpat ciniski, aizrādīja, ka Makrona sieva, kas savulaik bija Makrona skolotāja, apliecina viņa spējas atslēgt vecāku sieviešu sirdis. Vēl daļa uz Makronu raudzījās kā uz jaunās paaudzes politiķi ar ambicioziem solījumiem, turklāt – nešaubīdamies, ka viņš tos nespēs izpildīt. Rezultātā Angela Merkele kļuva par vienu no ilgāk valdījušajiem Vācijas kancleriem, atpaliekot vien no Otto fon Bismarka un pašas politiskā skolotāja Helmūta Kola. Jaunais Makrons nebija spēcīgs konkurents, toties abi labi sapratās. Pagaidām franko-ģermāņu tandēma stūre arvien ir Berlīnes rokās.
Marina Lepena
Galvenā vēsts vēlēšanās
Francijas prezidenta vēlēšanās primārais akcents šobrīd ir asākie iekšpolitiskie jautājumi un sociālā stabilitāte. Tādēļ šie temati dominē abu kandidātu programmās.
Jau tradicionāli Lepena sola cietā kursa politiku imigrācijas jomā un franču identitātes aizsardzībai. Tikšot aizliegta musulmaņu raksturīgās galvassegas valkāšana sabiedriskās vietās, kā arī notiks referendums par striktiem ierobežojumiem imigrācijai. Viens no piedāvājumiem šībrīža migrācijas ierobežošanai – lūgumu piešķirt tiesības apmesties uz dzīvi Francijā ārzemnieki var iesniegt, tikai atrodoties ārpus valsts. Turklāt frančiem būs prioritāte mājokļu politikas un sociālās aizsardzības jomā. Vienlaikus tiek solīta atbalsta programma sociāli neaizsargātām mājsaimniecībām, piemēram, būtisks (no 20% uz 5,5%) nodokļa samazinājums degvielai un elektrībai, kā arī lielākas pensijas. Par 25 tūkstošiem vietu palielinās cietumu ietilpību, bet darbā pieņems vairāk policistu.
Starptautiskā politika
Marinai Lepenai jau gadiem pārmet savstarpējas simpātijas un pat finansiālas attiecības ar Kremli. Teikt, ka viņa ir parādā Putinam, “esot aplami un netaisni”, īpaši sasauktā preses konferencē pēc pirmās vēlēšanu kārtas paziņoja Lepena. Vienlaikus viņa pateica, ka, kolīdz Krievijas karš Ukrainā būs beidzies, viņa rosinās ciešākas saites starp NATO un Krieviju. Toties Francija jau atkal pamestu ASV vadīto vienoto NATO militāro pavēlniecību (tas gan nenozīmē pilnībā izstāties no NATO!). Runa ir par Francijas statusu pēc 1966. gada, kad prezidenta Šarla de Golla lēmuma dēļ Francija pameta, kā to tolaik dēvēja, “integrēto militāro struktūru”; NATO militārajā spārnā un vienotā pavēlniecībā Francija atgriezās vien 2009. gadā.
Karš Ukrainā
Marina Lepena brīdinājusi, ka nevajadzētu turpināt tiešas ieroču piegādes Ukrainai (“Esmu rezervēta attiecībā uz tiešām ieroču piegādēm. Kādēļ? Jo ir pavisam plāna robeža starp palīdzības sniegšanu un kļūšanu par karojošo pusi”), tomēr viņa turpinātu palīdzēt Ukrainai, sniedzot atbalstu aizsardzības jomā un ar izlūkdatiem.
Lepena izvairās no tiešām atbildēm attiecībā uz informāciju par krievu karaspēka pastrādātajām zvērībām Ukrainā.
Francija un Eiropas Savienība
Nupat Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), kas izmeklē krāpšanos ar ES budžetu, korupciju un līdzīgus nopietnus pārkāpumus Eiropas Savienības iestādēs, paziņojis, ka Lepena un vairāki citi viņas partijas biedri, tostarp viņas tēvs, negodīgi piesavinājušies 620 tūkstošus eiro laikā, kad bijuši Eiroparlamenta deputāti. Protams, var vaicāt, vai tā ir sakritība, ka ilgi gaidītais ziņojums dienas gaismu ierauga tieši nedēļu pirms otrās un izšķirošās vēlēšanu kārtas, taču nav šaubu, ka Marinas Lepenas un Eiropas Savienības institūciju starpā nav nekādu silto jūtu. Lepena apsveica Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un uzstāja, ka breksitam būtu jāseko Francijas aiziešanai no ES jeb freksitam. Tomēr “jaunā” Lepena šajās priekšvēlēšanu cīņās ir daudz piesardzīgāka izteikumos. Lai neatgrūstu lielo daļu franču, kas pilnībā vai kopumā atbalsta Eiropas Savienību, viņa uzstāj uz nopietnām reformām, bet ne izstāšanos.
