Gunārs Nāgels: Vēlējums Latvijai Jaunajā gadā 2
Jaunais gads ir strauji sācies un solās būt notikumu pilns. Mistiskos apstākļos atkāpies visstabilākās demokrātiskās Latvijas valdības vadītājs jau šomēnes būs atvietots. Maijā varēsim balsot, vai cilvēks, kurš sešus gadus tās pašas demokrātiskās Latvijas cietumos sēdējis “par darbību, kas bijusi vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu” (citējums no viņa paša oficiālā CV Eiroparlamenta tīmekļa vietnē), turpinās pārstāvēt Latviju Eiropas Savienības parlamentā.
“Rīga 2014” laikā varēsim apciemot “stūra māju”, neuztraucoties, vai Sibīriju var vai nevar no tās saredzēt, bet nedrīkstēsim visu uzzināt ne par čekas maisu kartotēku, ne par VDK elektronisko datubāzi ar informāciju par 35 656 personām. Ko nu vispār runāt par kompartijas un komjaunatnes naudu, kas pazuda bez vēsts. Ja tik būtu Latvijā vēl atrodams kāds bijušais okupētās Latvijas valdības ministrs, kam to prasīt!
“Maxima” traģēdiju turpina izmeklēt, un līdzās tiem, kas jau saņēmuši sodu vai rājienu par informācijas izplatīšanu, var gaidīt, ka reālu cietumsodu saņems apmēram tikpat daudzi (ja gadījumā neatceraties, tad precīzi – neviens), cik saņēma par Talsu traģēdiju 1997. gadā, kad dzīvību zaudēja deviņi bērni.
Man gan apgalvo, ka Latvija nav tik briesmīga valsts, kur pierādījumi mēdz pazust, taču ir liels solis no pierādījumiem līdz reāliem sodiem, un Latvijas tauta ir pieradināta pārdzīvot traģēdiju pēc traģēdijas, kad visi zina vainīgos, bet viena vai otra iemesla dēļ tos nedrīkst saukt par vainīgiem vai nedrīkst tos sodīt.
Tāpēc mans vēlējums Latvijai Jaunajā gadā ir tas pats, kas tika skaļi prasīts jau pirms 25 gadiem, – mēs pieprasām tiesisku valsti.
Tiesiskumu visos līmeņus ar samērīgiem sodiem. Ne tā, kā esam bieži piedzīvojuši – ka sīkie ir neaizsargāti un tiek bargi sodīti, bet smagajiem nav ko bīties.
Un lai beidzot godīgi izvērtētu vissmagāko noziegumu – Latvijas ilgo okupāciju un cilvēku iznīcināšanu. Ir atsācies darbs okupācijas zaudējumu aprēķināšanā, bet ir arī kas tāds, ko nevar mērīt naudas izteiksmē. Rētas sadzīs, ja varēsim saukt lietas īstajos vārdos un ja beigsies māžošanās ar jautājumu, vai okupācija bija vai nebija. Noliegšana ir atbildības uzņemšana – un sodu ir pelnījuši gan noziedznieki, gan viņu atmiņa, gan viņu noziegumu noliedzēji.
Mēs pieprasām tiesisku valsti!
