Dace Terzena: Veldze mīlestības puķei 0
Veidojot rakstu par izcilo onkologu, seksologu un psihoterapeitu Jāni Zālīti šim “Mājas Viesa” numuram, es apzinīgi izlasīju viņa slavenāko grāmatu “Mīlestības vārdā”, kas nāca klajā tālajā 1981. gadā un toreiz izraisīja lielu troksni – kā gan citādi varēja būt, ja padomju Latvijas lasītājs pirmo reizi guva oficiālu apstiprinājumu, ka sekss tomēr ir, un kā vēl!
Starp citu, arī šodienas informācijas pārbagātībā un dzīves intīmās jomas padomu birumā grāmata nebūt nav kļuvusi arhaiska, pie Zālīša formulētajām pamatvērtībām un izpratnes lielākā daļa sabiedrības turas aizvien. Par daudzām lietām grāmatā viņš gan runā jābūtības izteiksmē, piemēram, ka “ģimenē, skolā, katrā kolektīvā ir jāvalda mātes kultam, proti, cieņas pilnai, cildenai attieksmei pret sievieti – dzīvības un skaistuma radītāju”. Un itin skaidri liek saprast, ka lozungos formulētais krasi atšķiras no padomju ikdienas, kad “dzīvības un skaistuma” radītājas stundām pavada rindās pēc elementāriem pārtikas produktiem ģimenei, lauza galvu, kā jēdzīgi apģērbt bērnus vispārēja deficīta apstākļos vai nespēj izbaudīt normālu tuvību ar savu vīru komunālā šaurībā, kur vienā istabā jādzīvo gan ar bērniem, gan vecvecākiem.
Mūsdienās māmiņām, protams, vairs nesagādā raizes, kur nopirkt pārtiku vai apģērbu, tāpat moderna sieviete, manuprāt, negaida, lai viņai apkārt valdītu īpašs mātes kults. Viņai svarīgāk, kā pāra attiecībās, valsts un sabiedrības attieksmē praktiski izpaužas izpratne par dzimumu līdzvērtību – cik daudz ģimenes darbos iesaistās partneris/vīrs, cik veiksmīgi pēc bērniņa piedzimšanas viņa spēj veidot turpmāko karjeru, cik atsaucīgs ir darba devējs, plānojot jaunās māmiņas noslodzi vai īpašas bērnistabas darba vietā… Vārdu sakot, viss, kas sievietei apliecina – viņa ir vērtība –gan kā mamma, gan profesionālis savā darbā. Un viņas bērns ir vērtība. Arī tad, kad viņam ir īpašas vajadzības. Ja šie saskaitāmie vietā, tad ar cieņu un cildenumu viss kārtībā, kultu nepiesaucot. Demogrāfs Ilmārs Mežs uzsver, ka Austrumeiropā, salīdzinot ar pārējo Eiropu, bija aizkavējusies demogrāfiskās uzvedības maiņa – bet nu arī šajā kontinenta daļā aizvien palielinās vecums, kad sieviete laiž pasaulē pirmo bērniņu. Latvijā tie šobrīd vidēji ir jau vairāk nekā 27 gadi, Eiropas Savienībā – 29. Par ko tas liecina? No veselīgu dzemdību viedokļa, protams, būtu labāk, ja bērniņi dzimtu agrāk, 22 – 25 gadu vecumā, tātad vai nu studiju laikā, vai uzreiz pēc tam. Bet no pašas sievietes skatpunkta svarīgs ir stingrs profesionālais pamats zem kājām un spēja konkurēt darba tirgū. Un tad nu bērniņus “atbīda” uz vēlāku laiku, kas patiesībā ir atbildīga un pārdomāta rīcība.
Taču svarīgākais, lai pasaulē, kurā ienāk mūsu bērniņš, netrūktu mīlestības – tēvm pret māti, mātei pret tēvu, vecākiem pret bērniem un bērniem pret vecākiem! Laikus, kuros dzīvot, neizvēlamies, bet spēju sniegt mīlestību saviem vistuvākajiem gan sevī jāaudzina un jāatver mērķtiecīgi. Veldzēsim to mīlestības puķi atkal – Māmiņdienā!
