Viedoklis 4
Neglaimojošs pašportrets uz brūna dīvāna
Teātra kritiķe Edīte Tišheizere: “Mišela Velbeka cinisko romānu “Pakļaušanās” Alvis Hermanis iestudējis ar lielu pašironiju – viņš citē savas izrādes te un ārzemēs, smīn par sentimentu, bez kura nav spējis iztikt. Man liekas, ka izrāde ir visai neglaimojošs pašportrets uz brūna dīvāna. Nākamais gājiens jāizdara katram, kas skatās. Laimīgi tie, kas var teikt: tas nav par mani. Par mani tas ir. Par manu paaudzi, kam daudzas patiesības vairs neiesita ar varu, bet… iepaijāja, ļaujot paturēt arī zināmu opozīcijas ilūziju, turklāt bija jau arī iespēja nepiedalīties. Izrādās, tā “nepiedalīšanās skola” var dārgi izmaksāt.
Šī man liekas viena no pēdējā laika smagākajām izrādēm. Ne tāpēc, ka gara, bet tāpēc, ka liek rakņāties savā pagātnē, samērot to tukšumu, kas valda Viļa Daudziņa spēlētajā pusmūža profesorā, ar savējo. Atbildēt uz nepatīkamo jautājumu, kas paliks manī, ja atņems ārējo darbošanos, steigu un pienākumus. Izrādē divas ainas likās brīnišķīgi precīzas un baisas. Ziemassvētku vakars, kad, skanot vidusskolas gadu elka Salvatores Adamo melanholiskajai dziesmai, varonis plucina dīvāna spilvena pildījumu un laiž, lai krīt vates sniegpārslas. Vientuļākam būt nav iespējams. Un tad šajā vientulībā un tukšumā ierodas kāds, kurš saprot un novērtē, jūsmo un paver jaunas perspektīvas. Nu jā, vakar nepieņemamas, bet vakardienas jau vairs nav, turklāt intelekts vienmēr aicina uz visu raudzīties no dažādiem skatupunktiem. Skan sveša, vilinoša balss – muedzina aicinājums uz lūgšanu, un ir gandrīz fiziski sajūtams, kā varoņa tukšumā ieplūst jauns saturs, kas sola piepildījumu. Bet musulmanisms jau ir tikai metafora. Jautājums ir par saturu, kas ir vai nav tevī.”
