Izrāde kārtējo reizi liek apbrīnot Viļa Daudziņa aktiera talantu, četrarpus stundas atrodoties uz skatuves un spēlējot nervozu intelektuāli, kuru ārpasaule aizrauj ne vairāk kā prāta bauda un rotaļa.

Velbeks Hermaņa gaumē: politinformācija, ne izrāde 4

0:00, 13. septembris 2016

Ziņas Kultūra

Misijas darbs
Teātris – svarīgākā no mākslām – varētu teikt, pārfrāzējot kādreizējo Ļeņina izteikumu par kino kā svarīgāko no mākslām. Šķiet, arī režisors Alvis Hermanis lieliski apzinās, kāds spēks ir kolektīvai kāda priekšstata par pasauli uzklausīšanai. Misijas vēstījumu par vistkopes dzīvi “Latviešu stāstos” vai citu kultūru metafizisko vēstījumu “12 krēslos” tagad nomainījis stāsts par Eiropas civilizācijas bojāeju. Alvja Hermaņa jaunākā izrāde “Pakļaušanās” tapusi pēc Mišela Velbeka arī latviski iznākuša tāda paša nosaukuma romāna, kas ir realitātei pat ļoti pietuvināta antiutopija par 2022. gadu, kad Francijā demokrātisku vēlēšanu ceļā pie varas nāk islāmticīgs prezidents un sākas vispārēja Francijas islamizācija.

Reklāma

Lasītākie

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”

Lasīt citas ziņas

Alvis Hermanis ir “Pakļaušanās” teksta tulkotājs, dramatizētājs, režisors un scenogrāfs, tātad tas ir viena cilvēka ļoti personīgs misijas darbs – informēt par Velbeka nākotnes vīziju arī Latvijas sabiedrību, un šis mērķis patiešām ir izdevies. Romāns Francijā iznāca pirms pusotra gada, Dena Dimiņa latviskojums – pirms vairākiem mēnešiem, taču sabiedrības reakcija bija tuva nullei. “Pakļaušanās” tik tiešām skar būtiskas tēmas – demokrātisku vēlēšanu kārtības ievainojamās vietas, izglītības sistēmas bezmērķību, paradoksālo līdzību džihādistu un identitāristu iedvesmas avotos, islāmticīgo un kristiešu kara vēsturi. Taču nesen iznākušajā grāmatā jau pats Velbeka tulkotājs Dens Dimiņš pēcvārdā argumentēti kritizē autoru kā paviršu, kuram nepietiek pamatīgāku zināšanu, lai spriestu par tik vērienīgiem jautājumiem. Tā ir tikai un vienīgi literāta uzburta nākotnes vīzija, ko arī pats Velbeks romānā bagātīgi atšķaida ar skepsi un ironiju par paša izdarītajiem secinājumiem. Alvja Hermaņa dramatizējums var vest maldināšanā, jo, īsinot romānu iestudēšanai uz skatuves, kā pirmās režisors no teksta izmetis ārā ainiņas, kam bija jāpadara vieglāks Velbeka apgalvojumu skaļais smagums: atkāpes par alkohola klātbūtnes izraisītajām sajūtām galvenā varoņa ķermenī, izsakot šos apgalvojumus, vai arī lasītāja uzmanības vēršanu uz runātāja seksualitāti, ja apgalvojumu paudējs ir kāds cits. No JRT skatuves “Pakļaušanās” varoņu bezgalgarie monologi izskan mērķtiecīgi un skaidri – kā politinformācija, pilnīgi nopietns vēstījums par to, kas jau it kā ir noticis, bet avīzes un valdība mums to vienkārši slēpj.