Valsts prezidents kā dāvināts zirgs. Saruna ar Bērziņa kritiķiem 29
Vairāk nekā 1100 radošās inteliģences pārstāvju vēstule, paužot savu neapmierinātību ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa nostāju Ukrainas krīzes kontekstā, turklāt vēl aicinot viņu pārdomāt prezidenta misiju, jau izraisījusi visai asu reakciju Latvijas sabiedrības ūdeņos. Vēloties noskaidrot patiesību par vēstules rašanās apstākļiem un pašu parakstītāju motivāciju, “LA” aicināja uz tikšanos redakcijā pašu vēstules autori – tulkotāju un žurnālisti Ievu Lešinsku-Geiberi, kā arī vēstuli parakstījušo dzejnieci Ievu Dāboliņu un rakstnieku Jāni Rokpelni. Ar viņiem redakcijā tikās Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Anita Bormane.
Voldemārs Krustiņš: – Jūsu parakstītā vēstule izraisījusi diezgan jūtamu reakciju – gan pozitīvu, gan pretstāvošu. Nu jau tapusi arī otra atklātā vēstule – Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstam. Tajā gan diemžēl nav redzams neviens, kam tieši prasīto atbildi varētu adresēt. Jūsu vēstulē ir pārmetums prezidentam, ka par notikumiem Ukrainā viņš nav izteicies pietiekami skaidri. Ko tas īsti nozīmē? Ka vajadzēja asāk?
Ieva Lešinska-Geibere: – Runājot par vēstules tapšanas apstākļiem, gribu uzsvērt, ka tās teksts ir simtprocentīgi mans.
Jānis Rokpelnis: – Vēstuli saņēmušam, man gribējās šo to pierakstīt – es tās tekstu tik politkorekti nebūtu sacerējis.
I. Lešinska-Geibere: – Vēstule radās brīdī, kad e-pastā iespējamai parakstīšanai saņēmu kādu citu atklāto vēstuli ar nosaukumu “Kliedziens”. Man tā likās ārkārtīgi izplūdusi, konkrēti nevienam neadresēta. To piesūtījušajam cilvēkam – tā nebija autore – teicu, ka saprotu paustās emocijas, tomēr nevaru šo vēstuli parakstīt. Uzmetu savu variantu, par kuru domāju, ka citi varētu to vēl labot un uzlabot, taču tā aizgāja tieši tāda, kāda bija. Vēstule radās, nedēļām ilgi sekojot līdzi notikumiem Ukrainā un lasot visu iespējamo – burtoju, cik vien spēju, pat ukrainiski. Gaidīju, kurā pusē nostāsies manas valsts vadītāji. Beidzot sagaidīju, ka visi trīs kopā paraksta paziņojumu par Latvijas nostāju. Tajā pašā laikā, kad Valsts prezidentam uzdod konkrētu jautājumu par viņa paša attieksmi, nav jūtams, ka viņam būtu sava skaidra pozīcija. Uzskatu, ka viņam tā būtu bijusi skaidri jāformulē – pēc tam viņš var diskutēt ar Saeimu. Tomēr savai pozīcijai jābūt – Valsts prezidents ir armijas augstākais vadonis, kurš kara gadījumā ieceļ virspavēlniekus, viņa uzdevums šajā situācijā būtu mobilizēt tautu, lai tā domātu kādā konkrētā virzienā un zinātu, ar ko rēķināties. Andris Bērziņš teica, ka tagad Kremlis esot zaudējis viņa uzticību – tātad pirms Krimas viņš tam uzticējās? Visu laiku tikai izplūduši izteicieni, no kuriem varētu secināt, ka prezidents varbūt gribētu sēdēt it kā kaut kur uz sētas – ne īsti uz vienu, ne otru pusi. Es vēlos zināt, kur tad viņš ir un ko viņš darīs – ja pienāks brīdis, kad būs jārīkojas.
Man ir svarīgi noskaidrot, ko domā Valsts prezidents un Saeima. Ko mēs atbalstām? Vai arī mēs nemaz to nezinām un vienkārši taustāmies? Kad klausos, ko saka Igaunijas prezidents Hendriks Ilvess un Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, man viss ir skaidrs. Kad klausos mūsu Valsts prezidentu, man nekas nav skaidrs.
V. Krustiņš: – Vai tad kaut kas nav tapis skaidrāks šajās dienās pēc vēstules parādīšanās? Ir daži jauni apstākļi.
– Iespējams, kāds kaut ko beidzot sāk domāt. Var jau būt, ka prezidenta lēmums par Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvas, patriarha Kirila vizītes Latvijā pārcelšanu tapa jau 17. martā, kā prezidenta kanceleja nesen apgalvoja. Taču pirms vēstules tapšanas (tā parādījās atklātībā 31. martā. – Red.) prezidents tomēr vēl teica, ka ielūgums Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam viesoties Latvijā joprojām esot spēkā un arī metropolīts Kirils mūs apciemošot. Šādi pretrunīgi apgalvojumi rada haosa sajūtu.
Ieva Dāboliņa: – Saņēmusi vēstuli, priecājos par Ievas Lešinskas un domubiedru iniciatīvu. Mums kā tautai vajadzētu neatlaidīgi mēģināt ietekmēt prezidenta rīcību. Parakstot šo vēstuli, es apsveicu šo cilvēku iniciatīvu, jo tā pilnībā saskanēja ar manām domām. Man likās, ka tā bija pietiekami skaidra un no prezidenta atbildi prasoša. Tāpēc to atbalstu.
J. Rokpelnis: – Es arī piekritu vēstulē paustajam un novērtēju arī Ievas Lešinskas spēju izteikties diplomātiski, ko es, iespējams, nespētu. Šādu vēstuļu žanrs ir sevi mazliet diskreditējis – sakarā ar situāciju ap kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi un citām lietām. Tomēr šoreiz tās tapšana bija ļoti svarīga tieši starptautisko notikumu kontekstā, kad kaimiņvalsts vadītājs pārkāpj līgumus un viņa turpmāko rīcību pat tuvāko līdzgaitnieku lokam nav iespējams paredzēt. Šajā situācijā īpaša nozīme ir valsts pirmās personas un armijas augstākā vadoņa nostājai. Ukrainas krīzei sākoties, Andris Bērziņš bija atvaļinājumā. Man tas atgādināja 2008. gada Krievijas iebrukumu Gruzijā, kad laikā, kamēr Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers atradās Pekinas olimpiskajās spēlēs, Latvijas premjerministra Ivara Godmaņa, Polijas, Igaunijas un Lietuvas valsts vadītāju ierašanās Gruzijā karadarbības laikā, pateicoties šim vienotības žestam, izglāba Tbilisi no ieņemšanas. Andra Bērziņa nenoteiktība un teiktais, ka asāka vēršanās pret Krieviju nav izdevīga ekonomiski, īstenībā nemainīja manu attieksmi pret viņu. Šī situācija vienīgi atkailināja kritisko brīdi, kad valsts vadībai tiešām būtu jābūt stingrai, spēcīgai, vienotai, konkrētai ar nenovēlotu reakciju uz potenciāli ļoti draudīgiem notikumiem.
Latviešiem ir tāds sens tipāžs – inteliģents, ar to saprotot skolotājus, ārstus, ierēdņus, veikalvežus utt. Šim vārdam ir pat zināma mietpilsoniskuma piegarša. Andris Bērziņš diemžēl nerīkojas pēc šiem inteliģences kritērijiem.
– Par prezidenta personību katrs spriež pēc savas mērauklas, vai ne? Bet jūs neapmierina, ka viņa stāja nebija tāda, kādu jūs no prezidenta bijāt cerējuši, gaidījuši. Kā nojaušu – stipri asāku?
I. Lešinska-Geibere: – “Rīgas Laikā” esmu intervējusi visus Latvijas prezidentus, izņemot Gunti Ulmani. Pēc sarunas ar Andri Bērziņu abi ar Uldi Tīronu nospriedām, ka viņam vismaz būs savs interešu lauks – ekonomika. Taču viena lieta – ja viss ir mierīgi – tad vari pieciest, ka Rīgas pilī kāds klusi nodarbojas ar ekonomiku. Bet pavisam cita, ja draud karš. Tad jau prezidenta klusēšana vai nenoteiktība sāk izskatīties pēc izvairīšanās no atbildības. Līdz ar to jāsāk arī domāt par Andra Bērziņa virzību uz Austrumiem, draudzīgo un sirsnīgo acīs skatīšanos Vladimiram Putinam, braukāšanu uz Vidusāziju. Kaut kā nejūt, ka Bērziņa kungu interesētu cieša iesaistīšanās Eiropas un Eiropas Savienības procesos.
– Jūs pārmetat prezidentam rietumnieciskuma trūkumu? Var tā teikt?
– Es viņam pārmetu nespēju adekvāti darboties sistēmā un situācijā, kādā uz starptautisku līgumu pamata iesaistīta Latvijas Republika.
– Tātad – jau iepriekš pieminēto stājas trūkumu. Objektīvi lūkojoties, jūs pārmetat prezidentam kā valsts galvam, ka viņam nav pietiekami formulēta rietumnieciska virziena orientācija. Piekrītat?
– Es formulētu to šādi – man no viņa izteikumiem nekļūst skaidrs, uz kuru pusi viņš ir orientēts.
– Var teikt – pati esat vainīga. Vajadzēja būt uzmanīgākai, tad jūs jau sen būtu pamanījusi.
– Es gribu, lai viņš pats to skaidri formulē, nevis man būtu jāizsecina.
– Kādu noteiktību varam reāli vēlēties? Kāda atšķirība lēmumos būtu, ja Andris Bērziņš Ukrainas krīzes sākumā būtu dežurējis Melngalvju namā? Reakciju, sankcijas un diplomātiju izšķīra citur. Turpat, kur tagad.
– Bet viņam taču ir pienākumi pret savu tautu!
J. Rokpelnis: – Prezidents ir vienojoša institūcija, viņa pienākums ir būt kopā ar tautu šādos sarežģītos brīžos. Cita lieta, ka reāli tas neko nedotu.
– Es uzskatu, ka mūsu Valsts prezidenta kungs šajā situācijā reāli neko nevarēja ietekmēt. Ko gan mēs no viņa varējām reāli sagaidīt? Kādu skaļu pozu?
I. Lešinska-Geibere: – Mūs nevajag mēģināt iežēlināt, jo neviens viņu nespieda uzņemties prezidenta pienākumus. Viņš varēja atklāti pateikt: es tomēr nespēju tos veikt.
– Ko tad viņš nespēj? Jāsaka tieši, ko.
– Prezidentam ir jāformulē sava nostāja.
J. Rokpelnis: – Jā – ļoti strikti, lakoniski un precīzi.
Māris Antonevičs: – Vai jūsu kritika ir vērsta tikai pret Valsts prezidentu vai arī pret Latvijas ārpolitiku kopumā?
I. Lešinska-Geibere: – Valsts ārpolitika, vismaz kā to formulē ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, ir pieņemama. Kad pie runāšanas tiek Rīgas mērs Nils Ušakovs, tad gan izrādās, ka Rīgai tā varbūt ir citāda nekā valstij. Taču, ja raugāmies tikai uz ārlietu ministru, man nav nepatikas, kauna vai satraukuma.
I. Dāboliņa: – Valsts prezidents mums ir kā dāvināts zirgs…
V. Krustiņš: – Ko jūs īsti no viņa vēlaties?
– Es gribu, lai viņš vairs nebūtu mūsu prezidents. Es vēlos, lai Saeima nodrošinātu situāciju, kad pati varu izvēlēties savu prezidentu. Man liekas, ka šī situācija skaidri pierāda, ka vajadzīga sistēma, kad mēs paši varam ievēlēt valsts augstāko amatpersonu, nevis viņu mums uzdāvina.
J. Rokpelnis: – Aptaujas gan rāda, ka Andri Bērziņu atbalsta 52% iedzīvotāju. Mēs atkal varētu līdzīgi “iegrābties”.
– Pēc vēstules uzrakstīšanas iznākums ir panākts tiktāl, cik tas vispār bija iespējams, – publikas domāšana ir iekustināta. Pat LTV1 ķērusies pie prezidenta tēmas nokārtošanas. Prezidenta atbalstītāji arī ir pieteikušies. Vairāk nekas šajā brīdī nevar būt, jo Saeima jau neuzņemsies ierosināt t. s. impīčmenta procedūru. Partijas nemaz negrasās kaut ko tādu apspriest. Turklāt jābūt piesardzīgiem, jo nevar zināt, ko šajā brīdī Andra Bērziņa vietā varētu steigā virzīt.
– Es reiz vaicāju kādai augstu stāvošai politiķei – kāpēc 2011. gada prezidenta vēlēšanās Saeimā nevarēja kā alternatīvu kandidātu izvirzīt Egilu Levitu. Viņš būtu ideāls kandidāts, taču viņš bija alternatīva, ko nemaz nevēlējās “kustināt”.
M. Antonevičs: – Varbūt šādas vēstules būtu jāraksta pirms prezidenta vēlēšanām, nevis kad jau viss noticis?
I. Dāboliņa: – Kurā Saeimas sēdes brīdī mēs to varējām darīt, ja nebija zināmas pat kandidatūras?
V. Krustiņš: – Domāju, ka prezidents šajā brīdī zina vēstulē pārstāvētās sabiedrības daļas noskaņojumu – arī to, ko šajā brīdī var vai nevar teikt, atbildēt. Esam nonākuši līdz debatēm par to, kādam jābūt prezidentam. Tādas nesen notika LTV1 raidījumā “Sastrēgumstunda” – man likās, ka kritēriju meklēšana norisinājās studentiskā, lai neteiktu – skolnieciskā līmenī. Sak’, lai tik viņš māk labi runāt. Arī izlasot otru – Bērziņa kungu atbalstošo – vēstuli, rodas jautājums, vai spriedēji vispār ir spējīgi spriest un saprast, ka valstij un sabiedrībai vajadzīgs līderis? Ne vien “pirmā persona”, kas attiecīgi sagatavota amata “pildīšanai”.
J. Rokpelnis: – Atceroties Vinstonu Čērčilu vai Konrādu Adenaueru, kļūst skaidrs, ka ir kļūdaini domāt, ka līderi var būt tikai autoritārā sabiedrībā. Tādam milzīga nozīme ir arī demokrātiskā sabiedrībā.
– Tātad var būt arī demokrātisks līderis. Varbūt te jums arī atbildes variants, kāpēc atsakās no Egila Levita – viņš ir Satversmes preambulas autors, un tā atspoguļo noteiktu autora politisko filozofiju, līderības pieteikumu. Zināmam politiskam virzienam viņš var būt nepiemērots, nevajadzīgs cilvēks. Bet kurš tad mums ir tas vajadzīgais līderis? Un tad mēs nevaram tikai runāt, ka viņam jāmāk rakstīt, lasīt un vēl tā atziņa, ka viņam jāprot smuki runāt.
I. Lešinska-Geibere: – Nav runa par smuku runāšanu. Ja cilvēkam ir iekšējā pārliecība, tad viņš spēj to saprotamu paust arī publiski. Andris Bērziņš to nespēj.
M. Antonevičs: – Varbūt tiešām jāsāk runāt par to, ka jādod tautai tiesības vēlēt Valsts prezidentu, jo Saeimas deputāti jau, iespējams, nemaz negrib, lai kāds par viņiem intelektuāli un morāli pārāks nokļūtu šajā augstajā amatā?
– Līdz pat pēdējam laikam esmu bijusi pret tautas vēlētu prezidentu, jo man bijis bail, ka sabiedrības viedokli pārlieku ietekmētu dažādi PR manipulatori. Tomēr izskatās, ka šobrīd Saeima visu laiku domā, lai tikai šajā amatā nenonāktu kāds pārāk spilgts un neatkarīgs, ko nevarētu ietekmēt. Tad arī rodas doma, ka varbūt arī mana balss varētu kaut ko izšķirt, ja es ietu vēlēt prezidentu.
V. Krustiņš: – Es visu Saeimu tomēr neliktu vienā maisā. Man ir sajūta, ka lietu kārtību nosaka nevis visa Saeima, bet kāds kodols, kādi trīs četri, seši cilvēki. Situācija varbūt mainītos, ja Latvijā būtu īsta partiju demokrātija, notiktu partiju kongresi, kuros tiešām apspriestu problēmas, nevis tikai dziedātu, spēlētu un priecātos paši par sevi.
J. Rokpelnis: – Domājams, tomēr būtu iespējams panākt labāku iznākumu, ja visas tautas vēlēšanām prezidenta amata kandidāti tiktu izvirzīti demokrātiski, pat nepārvēršot Latviju par prezidentālu valsti, bet varbūt tikai nedaudz palielinot prezidenta pilnvaras.
I. Dāboliņa: – Šajā ziņā esmu ļoti optimistiska, jo uzskatu, ka sabiedrība politiski ir daudz vairāk nobriedusi nekā 90. gadu sākumā. Arī paskatoties uz Saeimas sastāvu – ar katrām vēlēšanām tas top aizvien labāks. Arī Ministru kabineta sastāvs. Tauta ir pietiekami nobriedusi, lai domātu, spriestu un līdzdarbotos. Bet šobrīd daudzi domā – kā es prezidentu varu kritizēt, ja ne ar pirksta galu neesmu ietekmējis viņa atrašanos amatā.
– Jums ir taisnība par kritiku, tomēr jūs kā vēstules parakstītāji esat uzņēmušies arī noteiktu misiju. Lešinskas kundze, jums kā vēstules autorei ir tiesības iet pie partijām un prasīt konkrētu atbildi: “Kāda ir jūsu nostāja pret vēstulē paustajiem jautājumiem?” Jūs esat privileģēta persona, autore, kas neslēpj savu vārdu. Varbūt daļa preses jūs pat atbalstītu.
I. Lešinska-Geibere: – Var jau būt, ka jums ir taisnība.
M. Antonevičs: – Vēstulē rakstāt, ka Latvijā nedrīkst iebraukt arī vismaz daļa no tiem, kuri piedalās ikgadējā popmūzikas konkursā “Jaunais vilnis” Jūrmalā. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tikko pateica, ka te kādu nelaist – tā būtu sovjetu domāšana.
– Mēs saprotam, ka “Jaunais vilnis” ir privāts pasākums, bet tajā pašā laikā tie, kuri lemj par vīzām, var izvērtēt katru cilvēku atsevišķi.
V. Krustiņš: – Būtu interesanti izanalizēt, cik vēstuli parakstījušo vidū ir kultūras darbinieku, cik politiķu, uzņēmēju. Kas tad ir mūsu sabiedrības aktīvākā daļa?
I. Dāboliņa: – Man tomēr liekas, ka tie ir pensionāri un jaunieši. Manas paaudzes cilvēki, mazliet jaunāki vai vecāki ir iekrituši savos darbos, kredītos. Līdz ar to būtībā viņi ir ļoti konformistiski noskaņoti. Cilvēkos ir no padomju laika pārmantotās bailes, tās ir tik ļoti dziļas. Kur ir palikuši mūsu ideāli apstākļos, kad cīnīties par patiesību ir daudz vieglāk? Ja mums tos nevajag, tad nevaram neko prasīt arī no politiķiem.
– Ko jūs gribētu sagaidīt kā iznākumu savai vēstulei? Prezidents to ir redzējis, izteicies caur savu kanceleju. Liekas, ka atkāpties viņš negatavojas. Tomēr nav jūtams, ka šo vēstuli kāda Saeimas frakcija gatavotos izskatīt, reaģējot uz šobrīd jau vairāk nekā tūkstoša sabiedrības locekļu domām. Jums būtu jāiet un tas viņiem jāpajautā. Otrs – vai jūsu pateiktais ir viss un – līdz… nākamajai vēstulei?
– Es sagaidu, ka frakcijas un Saeima reaģēs uz šo vēstuli, tomēr visvairāk to, lai man kā tautas pārstāvei būtu iespēja līdzdarboties nākamā Valsts prezidenta izvēlē.
– Tad ejiet pie partijas, par kuru balsojāt pēdējās vēlēšanās, un sakiet to!
– Tā arī rīkošos.
J. Rokpelnis: – Saeimā kādai frakcijai tomēr kaut vai simboliski vajadzēja sākt prezidenta impīčmenta procedūru. Lai tas būtu kaut vai simbolisks žests.
– No kuras partijas tad jūs to gaidījāt? Un gaidāt vēl joprojām.
– No “Vienotības” – es to gribētu sagaidīt.
– Tagad pārliecināsimies, kā politiķi atsaucas uz vēlētāju rūpēm. Arī jūsu pieminētie.
