Vēlas noteikt minimālo pensiju 0
Pensija Vācijā, uz kādu var cerēt, 40 gadus nostrādājot par minimālo algu (patlaban 9,19 eiro stundā jeb 1592,90 eiro mēnesī), ir aptuveni 513 eiro mēnesī. Pieļaut, ka darbs mūža garumā tiek novērtēts ar šādu izdzīvošanai nepietiekamu summu, nozīmē necieņas izrādīšanu, tā uzskata Vācijas Sociāldemokrātiskā partija.
Lai uzlabotu zemo algu sektorā strādājušo un šobrīd pensijas gadus sasniegušo cilvēku stāvokli, partija vēlas noteikt piemaksu līdz 448 eiro mēnesī jeb minimālo pensiju visiem tiem, kuru darba stāžs sasniedz vismaz 35 gadus un kuru pensija ir zem 896 eiro mēnesī.
Plānam nepiekrīt konservatīvie, Kristīgo demokrātu savienība un Kristīgi sociālā savienība, kas uzskata: minimālā pensija nedrīkstētu tikt piešķirta visiem, neveicot mantiskā stāvokļa pārbaudi. Citādi tā būšot “naudas laistīšana no lejkannas”, jo automātiski apdāvināti tiku arī seniori, kuriem ir bagāts dzīvesbiedrs, dārgi īpašumi un uzkrājumi, tātad piemaksa nemaz nebūtu nepieciešama.
Par Vācijas pensiju sistēmu un tās reformēšanas plāniem saruna ar sociologu, nabadzības pētnieku un Ķelnes universitātes pensionēto profesoru KRISTOFU BUTERVEGI.
Valstīs, kurās pensionāri atrodas sliktā situācijā kā, piemēram, Latvijā, ir izplatīts diezgan idealizēts priekšstats par vācu pensionāriem: viņi ir turīgi, dzīvo bez raizēm, vecumdienās var atļauties ceļot.
K. Butervege: Mūsu pensiju sistēma – un es to uzskatu par ļoti labu –- ir balstīta uz apdrošināšanas un ekvivalences principu, kas nozīmē, ka tas, kurš daudzus gadus labi pelnījis un iemaksājis pietiekami lielas pensijas apdrošināšanas iemaksas, saņem arī samērā labu pensiju. Un tā patiesi ir, ka daudzi pensionāri bauda pieklājīgu dzīves standartu, tostarp var atļauties ceļot.
Tomēr pēdējā laikā situācija mainās. Piemēram, pakāpeniski pensijas vecumu sasniedz tie Austrumvācijas iedzīvotāji, kuri pēc Vācijas atkalapvienošanās ilgu laiku bija bez darba. Viņiem nav cerību uz lielām pensijām.
Tas, kurš strādājis par niecīgu algu vai ilgi bijis bezdarbnieks, pensijas vecumā nokļūs uz paša zemākā pakāpiena, jo pie mums nav tādas lietas kā minimālā pensija.
Vienīgais, ko var lūgt, ja pensija nesasniedz izdzīvošanas minimumu, ir garantētais pamatienākums – sociālais pabalsts, kas pēc apjoma atbilst agrāk pastāvējušajai, bet līdz ar darba tirgus reformām divtūkstošo gadu sākumā likvidētajai sociālajai palīdzībai. Vienatnē dzīvojošajiem patlaban tie ir 424 eiro mēnesī naudā, kā arī papildus tiek segtas īres un apkures izmaksas. Tas nozīmē dzīvi diezgan lielā trūkumā. Ceļošanai no tā atlicināt nav iespējams.
Vācija ir viena no retajām OECD valstīm, kurā nav minimālās pensijas. 1100 eiro liela minimālā pensija ir, piemēram, arī kaimiņvalstī Nīderlandē. Ar ko tas izskaidrojams?
Vācijas sociālās labklājības valsts pamatlicējs ir kanclers Oto fon Bismarks. Viņš 19. gadsimta beigās ieviesa sociālās apdrošināšanas principu – slimības, pensiju un negadījumu apdrošināšanu – kā sociālās valsts kodolu, un tāds tas saglabājies līdz pat mūsdienām. Ja reiz kāds ceļš ir izlauzts un pa to tik ilgi iets, ir ļoti grūti to pagriezt citā virzienā. Kamēr pie mums sociālās sistēmas, tostarp pensiju sistēma, ir balstītas uz apdrošināšanas iemaksām, Nīderlandē, arī Dānijā, tās lielā mērā tiek finansētas no nodokļu ieņēmumiem. Tas nozīmē: ja vien cilvēks Nīderlandē noteiktu laiku ir bijis iedzīvotājs, nav pat jābūt pilsonim, viņš var saņemt no valsts budžeta finansētu pamatpensiju.
Pie mums turpretī līdzekļi nāk no pensiju apdrošināšanas kases, pensijas apmērs ir atkarīgs no darba stāža un veikto iemaksu lieluma. Un diezgan ilgi tas ir labi funkcionējis. Tik ilgi, kamēr vien nav bijis pārāk augsta bezdarba līmeņa, kamēr tik daudz cilvēku nav bijuši nestabilās un zemi atalgotās nodarbinātības attiecībās, kā tas ir šodien: kā sūtījumu piegādātāji, kurjeri, “klikšķu strādnieki”, kuriem nav pensijas apdrošināšanas un kuri pensijas vecumā kļūst atkarīgi no sociālajiem pabalstiem.
Šo sistēmu gan ir iespējams “saremontēt” jeb ar reformu parūpēties par to, lai arī cilvēki, kuri ilgus gadus strādājuši, bet pelnījuši maz, tiktu nodrošināti ar pensijas minimumu.
Līdz 1992. gadam Vācijā jau pastāvēja šāds mehānisms – tā dēvētie minimālās pensijas punkti. Pārāk sarežģīta sistēma, lai to īsi izskaidrotu, bet būtība bija šāda: zemo algu saņēmēju pensiju kredītpunkti, kas veidojas no mūža laikā veiktajām pensijas iemaksām, tika aprēķināti, piemērojot paaugstinātu koeficientu. Šo principu sociāldemokrātu ministrs Hubertuss Heils šobrīd vēlas atkal atjaunot. Viņš to dēvē par “cieņas pensiju” jeb garantēto minimālo pensiju.
Tam nepiekrīt Kristīgo demokrātu savienība un Kristīgi sociālā savienība, kas uzskata, ka minimālo pensiju nedrīkstētu piešķirt bez personas mantiskā stāvokļa pārbaudes. Proti, tā kā līdzekļi minimālajai pensijai nāktu nevis no pensiju kases, bet gan no nodokļu naudas, ir svarīgi pārbaudīt, kādi vēl citi ieņēmumi un īpašumi cilvēkam ir. Jo var būt tā, ka it kā trūcīgajam pensionāram vienlaikus pieder dzīvoklis, kuru viņš izīrē, depozīts bankā, par kuru saņem procentus vai arī ir turīgs dzīvesbiedrs. Ja šādi papildu avoti ir, tad, kā uzskata kristīgie demokrāti, minimālā pensija nepienāktos.
Bet ar ko īsti tāds modelis atšķirtos no pašreizējā garantētā minimālā ienākuma? Pensionāriem, kuri lūdz šo pabalstu, arī tagad jāiet cauri sarežģītai procedūrai: jāiesniedz konta izraksti, jāuzrāda īpašumi, dzīvesbiedru ienākumi…
Garantētais minimums ir pabalsts, kuru var saņemt ikviens, kurš ir nabadzīgs – arī tie, kuri nekad nav strādājuši. Minimālās pensijas priekšlikums, ja tiktu ieviests, turpretī attiektos nevis uz visiem, bet gan tikai uz cilvēkiem, kuri nostrādājuši vismaz 35 gadus.
Garantētais minimālais ienākums pašlaik ir vidēji aptuveni 800 eiro mēnesī – skaitot kopā 424 eiro naudā un izdevumus, kas tiek pārskaitīti par pensionāra īres un apkures izmaksām (atšķirīgi dažādos Vācijas reģionos, atkarībā un īres cenu līmeņa). Minimālās pensijas saņēmēji turpretī saņemtu summu, kas ir lielāka par garantēto minimālo ienākumu – tā paredz H. Heila priekšlikums.
Uz cik lielu skaitu pensionāru minimālā pensija varētu attiekties?
To ir ļoti grūti aplēst. Ministrs Heils apgalvo, ka viņa iecerētā “cieņas pensija” varētu būt vajadzīga trim četriem miljoniem pensionāru. Konservatīvo bloks pieprasa mantiskā stāvokļa pārbaudi un apgalvo, ka tādā gadījumā minimālo pensiju saņemtu vien 200 000 cilvēku. Jo izrādītos, ka ne katram, kuram ir izdzīvošanai nepietiekama pensija, patiesi ir vajadzīga piemaksa – varbūt viņam ir dzīvesbiedrs vai dzīvesbiedre ar pietiekami augstiem ienākumiem.
Kā jūs vērtējat šo ideju? Vai tā ir taisnīga?
Es personīgi atbalstu Hubertusa Heila pozīciju. Uzskatu: cilvēks, kurš strādājis 35 gadus – vai nu tikai algotu darbu, vai arī kopjot slimus tuviniekus vai audzinot bērnus –, ir pelnījis vecumdienās saņemt vairāk nekā tāds, kurš nekad nav strādājis. Es arī uzskatu mantiskā stāvokļa pārbaudi par lieku, jo tā piemērojama gadījumos, kad ir runa par sociālo pabalstu piešķiršanu. Pensija nav sociālais pabalsts.
Tas ir atalgojums par cilvēka ieguldījumu, nostrādājot garus darba gadus, tāpēc šādi kritēriji tam nav piemērojami.
Kristīgie demokrāti savas argumentācijas ilustrēšanai izmanto piemēru par cilvēkiem, kuri, lai arī it kā saņem mazu pensiju, patiesībā varbūt ir mantojuši piecus miljonus eiro: nav taisnīgi, ka viņi arī tikšot pie minimālās pensijas. Tādu cilvēku reālais skaits, protams, ir tuvu nullei, vismaz starp tiem, kas strādājuši vairāk nekā 35 gadus, tādu tikpat kā nav.
Cits piemērs, kuru piemin kristīgie demokrāti, ir par iedomāto turīgo zobārstu, kura sieva visu mūžu uz pusslodzi strādājusi par palīdzi vīra privātpraksē. Viņai arī nevajadzētu minimālo pensiju, jo vīram taču ir pietiekami daudz naudas, kā arī akcijas, īpašumi, lai sievu uzturētu. Taču arī šajā gadījumā praktiski ir runa par diezgan mazu cilvēku skaitu, kuri varētu būt šādā situācijā.
Vēl viena pensionāru nodrošinājuma īpatnība Vācijā ir atšķirības starp austrumiem un rietumiem. Turklāt paradoksāli: salīdzinoši nabadzīgākajos austrumos daudzas sievietes pensionāres saņem labākas pensijas nekā bagātākajos rietumos.
Jā, jo sieviešu nodarbinātības līmenis bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā bija ļoti augsts. Sievietes Austrumvācijā visu mūžu ir strādājušas algotu darbu: ja vispār kaut uz brīdi pārtraukušas strādāt, tad tikai uz bērnu kopšanas laiku, kas šodien arī tiek ieskaitīts darba stāžā. Tas nozīmē, ka viņam ir ilgs pensiju apdrošināšanas laiks, un tam atbilstoši augsta arī pensija.
Tikmēr Rietumvācijā, it sevišķi pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, vispārpieņemtā ģimenes forma bija “viena pelnītāja” modelis.
Sievietes dzīvoja mājās ar bērniem un rūpējās par mājsaimniecību, kamēr vīrs strādāja algotu darbu.
Algu līmenis tolaik bija pietiekams, lai viena persona spētu uzturēt ģimeni. Taču tas nozīmē: ja laulība kādu iemeslu dēļ tika šķirta, sieviete pensijas vecumā palika gandrīz bez jebkādas pensijas, jo nebija veikusi nekādas vai vien minimālās pensiju apdrošināšanas iemaksas. Turklāt arī algas sievietēm, protams, tolaik bija ievērojami zemākas nekā vīriešiem.
Kā ir mūsdienās?
Ģimenes un darba dzīves modeļi ir mainījušies. Sieviešu nodarbinātības līmenis ir audzis. Lai gan sievietes joprojām pelna par 20–25 procentiem mazāk nekā vīrieši, tomēr sieviešu pensiju kapitāls ir būtiski lielāks nekā piecdesmitajos vai sešdesmitajos gados, kad sievietes lielākoties dzīvoja mājās kā mājsaimnieces. Un tomēr: sieviešu pensijas arī šodien caurmērā ir satriecoši zemas.
Ne visi pensionāri, kuriem ir tik zemas pensijas, ka ar tām nepietiek izdzīvošanai, vēršas pēc palīdzības. Ir pētījumi, kuros lēsts: līdzās tiem apmēram 500 000 vācu pensionāru, kuri šodien saņem garantēto ienākumu, varētu būt vēl vairāki simti tūkstoši līdz pat vairākiem miljoniem citu, kuri uz pabalstu nepiesakās, lai gan viņu finansiālais stāvoklis ir tik slikts, ka viņi uz to varētu pretendēt.
Iemesli, kādēļ daudzi veci cilvēki uz šo pabalstu nepiesakās, ir daudzveidīgi. Piemēram, viņi nezina, ka tāds pabalsts vispār ir pieejams, nezina, ka arī viņi uz to var pretendēt, kā arī kaunas vai ir pārāk lepni, lai to darītu, vai baidās no milzīgā “papīru kara”, kuru, iespējams, nāktos izcīnīt iestādēs.
Ir aplēses, ka uz pabalstu nepiesakās līdz pat 74 procentiem pensionāru, kuriem būtu tiesības uz to pretendēt.
Tas ir papildu arguments, kas runā par labu minimālās pensijas ieviešanai, kā arī runā pretim mantiskā stāvokļa izvērtēšanas kritērijam – jo šī pārbaude biedē cilvēkus, arī tos, kuriem acīmredzami pabalsts pienāktos. Cilvēkiem negribas, ka kāds līdz sīkumiem iztaujā vai pat nāk mājās pārbaudīt, cik dārglietu viņam ir. Tas ir pazemojoši. Un, manuprāt, gadījumā, ja ir runa par maksājumu, kura nosaukums ir pensija, šādas pārbaudes nedrīkstētu veikt.
