Vēlas iet līdzi laikam 0
Liepājas pensionēto skolotāju nevalstiskā organizācija “Zelta rudens” apvieno 50 biedrus. Skolotāji ne tikai klausās lekcijas par veselīgu dzīvesveidu, bet arī aktīvi piedalās dažādos projektos, pasākumos un vispār ir rosīgāki par dažu labu jaunu cilvēku.
Organizācijas priekšsēdētāja ir Maija Neimane (70), ilggadēja Liepājas 15. vidusskolas direktore. Viņa uzsver, ka pensionētie skolotāji ir ļoti rosīgi. Allaž pulcējas kopā 1. septembrī, dzīvo visam līdzi. “Paši lasām savu dzeju, kopā uzdziedam. Parasti arī Austra Pumpure ir mūsu pulciņā,” stāsta M. Neimane.
Pērn organizācija iesniegusi projektu Ināras un Borisa Teterovu fondam programmā “Veselībai un dzīvotpriekam” un tajā uzvarējusi. Apguvuši ne tikai praktiskas zināšanas, bet ieguvuši arī biroja tehniku – klēpjdatoru, kopētāju, printeri, fotoaparātu – un… nūjas. “Protams, tagad ir vēlme apgūt nūjošanu. Man ir labi, zinoši kolēģi, kuri varēs to ierādīt. Arī es pati neļauju nevienam apstāties,” teic apņēmīgā kolektīva vadītāja. Pērn pensionētie skolotāji bijuši ekskursijā uz Rundāli, šogad plāno doties uz Koknesi, uz Likteņdārzu. “Viss notiek, mēs darbojamies,” viņa uzsver.
Pati Maija dzied sieviešu vokālajā ansamblī “Aspazijas”, ko vada Austra Pumpure. “Pērn Mātes dienā ar koncertu uzstājāmies Pāvilostas sociālajā namā. Pēc tam mūs ieveda tik dzeltenā gaiļpiešu pļavā, kādu grūti atrast visā Kurzemē,” Maija atceras. “Salasīju daudz gaiļpiešu un kopš tā laika regulāri dzeru šo tēju pret saaukstēšanos un klepu.”
Noderīgais mājamatnieka ”ražojums”
Bijušajai 1. – 3. klašu skolotājai Spodrai Kalniņai ir 80 gadu. Viņa vēl joprojām aktīvi kopj savu dārzu Ječos, kur galvenokārt aug ogas, visdažādākās puķes un ārstnieciskie augi veselībai – piparmētras, melisa, tītarenes jeb pelašķi.
Spodrai ir arī vaļasprieks – nūjošana. “Mans vīrs Arvīds, elektriķis pēc profesijas, uzmeistaroja divus glaunus slotaskātus – nūjas, kuras precīzi aplīmēja ar krāsainām izolācijas lentēm. Ar tām staigāju uz veikalu, aptieku, skaistā laikā arī uz jūrmalu.
Kad eju uz veikalu, uzlieku mugursomu plecos un salieku tajā iepirkumus. Mugursoma arī mugurai ir laba, jo pleci netiek šķobīti, mugurkauls vienmēr ir taisns, visi kauliņi ievirzīti savās vietās. Tad es nūjas atstāju pie sava iemīļotā veikaliņa “Top”, un veikala pārdevējas man bieži saka: pieskatīju, lai jūsu nūjas neaizklīstu. Pēc tam nūjoju uz mājām,” viņa stāsta.
Spodru bieži uz ielas apturot vecāki kungi un dāmas, prasot, kur tādas nūjas dabūjusi, jo tās ir citādas nekā visiem citiem. “Dažam es saku: tās man atsūtīja no ārzemēm, no Somijas, citam atkal: man viens mājražotājs pazīstams. Nūjas ir greznas, krāsainas – tās dod prieku arī dvēselei. Mans “mājražotājs” tādas uzmeistarojis arī manām draudzenēm,” saka sirmā kundze.
Ome, saņemies taču!
Alijai Uzuliņai ir 63 gadi, un viņas iecienīta nodarbe ir braukt ar velosipēdu. “Man ir divi mazbērni, un, kad viņi vasarās atbrauc ciemos, nesēdēsim taču istabās. Tomēr braukt pa jūrmalas celiņiem nav viegli, kad vējš ir pretī. Tad nevar pamīt, un mazdēliņš saka: nu, ome, saņemies taču!”
Alija teic, ka kopš pirmās klases bijusi mākslas vingrotāja, tāpēc savu dzīvi bez kustībām nevar iedomāties. “Vienreiz nedēļā apmeklēju nodarbības, kur visi vingrojumi ir uz staipīšanās pamata. Savos gados jūtos ļoti labi, it īpaši kopš aiziešanas pensijā, jo varu atļauties darīt to, kam skolas laikā nekad neatlika vaļas. Piemēram, esmu aizrāvusies ar adīšanu. Apmeklēju arī koncertus, teātrus, ceļoju – esmu bijusi Turcijā, Bavārijā, Marokā,” stāsta Alija.
Svarīgākais – kā dzīvojam
Ludmilai Rodionovai tagad ir 72 gadi, no tiem 32 viņa nostrādājusi skolā par fizkultūras skolotāju un tikai pirms gada pielikusi punktu darba gaitām.
Ludmilas bērni un mazbērni izauguši, dzīvo citur, vīrs miris. “Ar ko nodarboties?” viņa vaicā un pati tūlīt pat atbild:
“Piemēram, ar floristiku. Nekad nebiju domājusi, ka kaut ko skaistu spēšu pagatavot citu un pašas priekam. Vēl jau vairāk nekā desmit gadus eju uz aerobikas nodarbībām. Esam piedalījušās senioru konkursos Latvijas mērogā. Mācos Latīņamerikas dejas, lai gan man ir tik liels vecums. Pabeidzu datorkursus, jo vēlos iet līdzi laikam.
Esmu apbraukājusi visu Latviju ar saviem skolēniem, jo vadīju arī tūristu pulciņu, bet tagad daudz ceļoju. Man ir arī vasarnīca un dārzs Šķēdē, tur satiekos ar mīļiem draugiem – dejojam, dziedam un spēlējam teātri. Mums nekad nav skumji. Neizlaižu arī nevienu simfoniskās mūzikas koncertu.”
Savus gadus Ludmila nejūt: “Man ir ļoti aktīvs un kustīgs dzīvesveids. Būtiskākais ir nevis tas, cik ilgi nodzīvosim, bet kā to izdarīsim. Tas ir mans dzīves moto.”
