Veļas diena jeb tīrs cilvēks piemēslotā pasaulē. Jura Lorenca vēstules no Indijas 2
Viens no lielākajiem kontrastiem Indijā – pretstats starp piedrazoto (atkritumiem piemētāto, piegāzēto, piečurāto, dažviet piekakāto) vidi un uzkrītoši koptajiem, safrizētajiem, gludi skūtajiem, tīrās drānās tērptajiem cilvēkiem.
Ar kādu karalisku stāju piektdienas pusdienlaikā sniegbaltos gurnu apsējos un vēl baltākos kreklos tērpti Keralas štata Vižinamas zvejnieku ciema vīri pa pludmali dodas uz lielo lūgšanu galvenajā mošejā! Bet šī pati pludmale ciemam kalpo par sabiedrisko tualeti un vietām ir pamatīgi “nomīnēta” – līdz nākamajam paisumam, kas šo “labumu” ieskalo okeānā, par barību krabjiem un zivīm.
Kristīgā ticība māca, ka ir iespējams uzturēties šajā grēcīgajā pasaulē, pašam paliekot svētam, neskartam, neaptrapītam. Ar šo neaptraipīšanos, ar svētuma saglabāšanu parasti tiek domāta garīga tīrība, spēja uzvarēt pasaules piedāvātos kārdinājumus. Tajā pat laikā kristīgā ticība neapgalvo, ka, piemēram, alkohols vai noteiktu dzīvnieku gaļa ir slikta, grēcīga pati par sevi.
Indijā garīgo dzīvi nosaka hindu un musulmaņu, jau mazāk kristiešu ticība. Tās abas ir likumu reliģijas, kas cenšas regulēt ikdienas dzīvi tā, lai cilvēkam izdototos izvairīties ne tikai no garīgas, bet arī fiziskas aptraipīšanās (“pollution”). Hindu ticība aizliedz precības dažādu kastu starpā, nogalināt govi, ēst gaļu, ceļot pāri jūrām utt. Korāns saka – cūku nevar ēst, suns ir jābaro un varbūt pat jāmīl kā Allāha sūtīts cilvēka palīgs, bet tam nedrīkst pieskarties, vīriešu biksēm jābūt garākām par ceļiem, bet krekla piedurknēm – garākām par elkoņiem, piektdienās nav labi precēties utt. Simtiem, pat tūkstošiem praktisku norādījumu ikdienas dzīvei.
Bet kā to visu ievērot modernajā, urbanizētajā pasaulē, kurā cilvēku ceļi nemitīgi krustojas? Jo tajā bramīnam vilcienā blakus apsēžas (kādas šausmas!) nepieskaramo kastas pārstāvis.
Savukārt cienījams musulmaņu garīdznieks, kurš izgājis vakara pastaigā kokospalmu birzī ar Korānu rokās, spiests negaidīti sastapties ar priecīgu un draudzēties gribošu spanielu, kuru pastaigā izveduši kristiešu jaunbagātnieki!
Man pašam šķiet, ka šajā sekošanā likumiem rodams skaidrojums indiešu fanātiskajai tieksmei pēc miesiskas tīrības. Indija – tā ir viena nepārtraukta veļas un pirts diena. Nav tādas upes vai strauta, kur pēcpusdienās nemazgātos cilvēki. Tīra miesa un tīras drēbes ir pavisam reāla, acīm saredzama un reizē simboliska robeža starp “šo pasauli” un iekšējo, garīgo cilvēku, kas gatavs komunicēt ar sev līdzīgajiem un Dievu.
Indijā cilvēki mazgājas stundām, apvienojot ziepēšanos ar peldēšanos, makšķerēšanu, dievību pielūgšanu un, saprotams, veļas mazgāšanu un žāvēšanu. Viņi dažkārt tīra zobus divdesmit minūtes no vietas, sīkpreču kioskos šeit var nopirkt īpašus mēles un ausu tīrīšanai paredzētus metāla skrāpjus. Rituālu parasti noslēdz ķermeņa un matu ieziešana ar kokosriekstu eļļu.
Apvilcis varbūt novalkātas, salāpītas, bet tīras drānas, pašāvis padusē izmazgāto drānu pauniņu, cilvēks
atkal gatavs iziet piemēslotajā pasaulē.
