Brīvdabas muzeja gadatirgū pircēji pieprasa vecās vērtības! 0
Mārīte Juška, Latvijas Amatniecības kameras mašīnizšūšanas amata meistare: “Pircēju pieprasījums mainās divējādi: tas kļūst skaitliski lielāks un tas kļūst vērtējošāks. Daudziem grūti noticēt, bet tā patiešām ir – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgus ir tā vieta, kur pircēji pieprasa vecās vērtības. Roku darbu, kam klāt arī darinātāja labās domas un labā enerģētika. Mani galvenie lietišķās mākslas darinājumi ir somas, ieskaitot klēpjdatoru pārnēsāšanai, un kosmētikas maciņi. Esmu pretpols tiem, kas šuj, izmantojot datoru programmas, ko piedāvā modernās iespējas. Es šuju ar veco labo kājminamo “Singer” šuj-mašīnu. Latvijas simtgades gadā man liekas ļoti būtiski, ka cilvēki vairāk vēlas izjust tās vērtības, ko var dot roku darbs un meistara personības klātbūtne. Un prieks, ka latviešus arvien labāk izprot ārzemnieki. Japāņi saka – mēs vēlamies darinājumus, kuros ielikta dvēsele. Japāņi uz latviešu tautas lietišķās mākslas darinājumiem skatās citām acīm.”
Annele Slišāne, tekstilmāksliniece: “Pieprasījums atkarīgs arī no mūsu piedāvājuma, process ir abpusējs. Esmu latgaliete, aužu dečus – tas ir latgaliski. Mani deķi – segas, grīdceliņi, paklāji – ir no visdažādākajiem materiāliem. Modernajām rūpniecības precēm, kuru ražošanā noteicošais ir “ātrāk, vieglāk, vairāk”, pretī vajag roku darbu, kur noteicošais ir amata prasme, dvēseliskums un “pasaules atvēršana”, ar to saprotot, ka mākslinieks vispirms kaut ko atklāj pats sev, pēc tam citiem. Man patīk, ka pircēju pieprasījums mainās tieši šādā plāksnē. Lietišķās mākslas darinājumu var baudīt tīri vizuāli, tajā pašā laikā tas var būt noderīgs praktiskai lietošanai. Deķus aužu no nātrēm, kalmēm, kārkliem, vībotnēm, vilkvālītēm, raspodiņiem. Uz tiem var sēdēt, atlaisties, saņemt dabas dziedinošo spēku. Un pat no tādiem materiāliem kā velosipēdu riepu kamerām, videokasešu lentēm, ko Latvijā nekur nepārstrādā. Cilvēki, arī ārzemnieki, nāk un brīnās, un pērk.”
