Vēlam parlamentu vai EK priekšsēdētāju? 0
Šogad Eiropas Savienības (ES) politiskajā sistēmā parādījies jauns demokrātijas elements. Pirmoreiz ES vēsturē Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāju atsevišķi ievēlēs Eiropas Parlaments (EP). Līdz šim tas apstiprināja visu Eiropas Komisiju kopumā. Tas liek uzdot jautājumu: vai šāds piedāvājums nepalielinās izpildvaras lomu lēmumu pieņemšanā?
Nacionāla līmeņa vēlēšanu elementi ES
Iespēju EP deputātiem ievēlēt EK priekšsēdētāju šajā sasaukumā garantē Lisabonas līgums, un šādu situāciju daudzi saista ar lielāku demokratizācijas procesu ES politikā. Izvēloties noteiktu politisko spēku, par kuru balsot, vēlētāji izvēlas arī potenciālo EK priekšsēdētāju. Līdzīgi kā nacionālā līmeņa vēlēšanās, kurās balsotāji izvēlas premjera kandidātu, tagad arī EP vēlēšanās vēlētāji izvēlēsies potenciālo izpildvaras pārstāvi ES līmenī.
Divi spilgtākie kandidāti ir Luksemburgas premjers Žans Klods Junkers, kurš ir Eiropas Tautas partiju grupas (kristīgo demokrātu kandidāts), bet Sociālistu un demokrātu grupai tas ir pašreizējais EP prezidents Martins Šulcs. Tomēr viss vēl nav skaidrs, jo abiem galvenajiem kandidātiem nav garantēts nepieciešamais vairākuma atbalsts parlamentā, lai kāds no viņiem tiktu ievēlēts. Iespējams, šajā amatā var parādīties kāda kompromisa figūra.
Nacionālā līmeņa politikas elementi ir parādījušies arī šā gada EP vēlēšanu kampaņā, jo Eiropas raidsabiedrību organizācija rīko potenciālo EK prezidenta kandidātu debates. Kā uz iespējamo izpildvaras lomas palielināšanos lūkojas dažādu ES politisko grupu pārstāvji?
Seminārā žurnālistiem Briselē pašreizējais EP deputāts no Vācijas Jurgens Klute, kurš EP pārstāv Eiropas apvienoto Kreiso un ziemeļvalstu zaļo kreiso konfederālo grupu, pauda uzskatu, ka jaunajā situācijā EP nezaudēs savu lomu EK priekšā. Viņš norādīja, ka jaunajā situācijā politiskās attiecības starp EP un EK pastiprināšoties. “Tas nozīmē ciešāku iekļaušanos demokrātiskajā procesā,” teica J. Klute. Viņš norādīja, ka EP nav dalījuma starp pozīciju un opozīciju, jo politiskās grupas balsojot par priekšlikumiem atbilstoši to kvalitātei, nevis politiskās grupas disciplīnas dēļ.
Tikmēr Eiropas Tautas partiju grupas deputāts Antonio Lopess Isturiss Vaits no Spānijas uzsvēra, ka Eiropai nepieciešams vairāk dvēseles. “Tas mums izmisīgi nepieciešams pašlaik – 21. gadsimtā. Daudzās lietās mēs atpaliekam, arī Eiropas sociālais modelis atpaliek. Mums nepieciešama iekšēja sociālā izlīdzināšanās, solidaritāte un pasākumi, kas rada jaunas darba vietas,” teica deputāts.
Bažījas par radikalizāciju
Pašreizējie EP deputāti prognozē, ka šajās vēlēšanās lielākas izredzes iekļūt EP būs eiroskeptiskiem un pat par radikāliem dēvētiem spēkiem. Jāpiebilst, ka pašlaik ES politiskās aprindas izslēdz iespēju, ka šīs partijas varētu izveidot jaunu politisko grupu EP, jo tam nepieciešami 25 deputāti no septiņām dažādām valstīm. “Dažās valstīs ir vēlēšanu barjeras, citās to nav. Mēs zinām, ka EP būs pārstāvēts vairāk eiroskeptisku partiju. Taču šīs izmaiņas jaunajā sasaukumā nemainīs spēku līdzsvaru parlamentā,” teica A. Lopess Isturiss Vaits. Tāpat viņš piebilda, ka starp redzamākajiem eiroskeptiskajiem spēkiem – Naidžela Faradža vadīto Lielbritānijas eiroskeptisko Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju un Marinas Lepēnas vadīto Francijas labējo politisko spēku “Nacionālā fronte” – pastāv domstarpības un diez vai tās sadarbosies EP līmenī.
Tomēr jāatceras, ka viens ir politiķu pirms vēlēšanām teiktais, lai iegūtu vēlētāju balsis, bet cits – rīcība, kad viņi nonāk pie varas. J. Klute paredz, ka radikālām partijām izredzes iekļūt EP ir no Ziemeļeiropas un valstīm, ko nav skārušas ekonomiskās grūtības un kur cilvēki, balsojot par tām, vēlas aizsargāt savu labklājību. Viņš uzskata, ka risinājums nav šo partiju izolēšanā no politiskās vides. “Vēlētājiem ir konkrētas bailes un problēmas, un par to mums ir nopietni jārunā,” teica J. Klute.
M. Grošs uzsvēra, ka jautājums nav tikai par bagātajiem eiropiešiem, kas grib sevi aizsargāt, bet runa ir arī par vēlētājiem ar zemiem ienākumiem. “Manas rūpes ir par to, ka radikālās partijas nepiedāvā risinājumu, kas patiešām būtu derīgs eiropiešiem,” teica M. Grošs.
Ukrainas notikumi ietekmēs vēlēšanas
Viens no jautājumiem šajās vēlēšanās – kā Ukrainas krīze ietekmēs vēlēšanu rezultātu, jo notikumi ES kaimiņvalstī likuši uzdot jautājumu par to, kāda ir pašreizējā ES ārpolitika. Tomēr arī pašā ES ir dažādas noskaņas attiecībā uz notikumiem Ukrainā. “Būs jomas, kur Ukrainas krīzei būs skaidrs iespaids uz ES vēlēšanu rezultātu. Negribu teikt, ka Spānijā vai Itālijā Ukrainas notikumus uztver kā būtisku krīzi. Taču, ja lūkojamies uz ES kopumā un to, cik mēs esam konkurētspējīgi globālajā arēnā, vairs nezinām, kas esam un par kādām vērtībām iestājamies,” teica Lopess.
Viņu papildināja M. Grošs, uzsverot, ka ir valstis, kas demokrātiju uztver citādi, un ir arī jaunieši, kas mūsdienās uzdod jautājumu – kādā pasaulē būs jādzīvo? Deputāts norādīja, ka ES ir jāpalūkojas, kāda bija tās pozīcija Mali, Sīrijas un Ukrainas krīžu gadījumos.
VIEDOKĻI
Klauss Velle, Eiropas Parlamenta ģenerālsekretārs: “EP vēlēšanām šogad raksturīga personalizācija, kas palielina vēlētāju interesi par tām. Tas saistāms ar to, ka EP deputāti izvēlēsies ES izpildvaras vadītāju – Eiropas Komisijas priekšsēdētāju. Līdzīgi kā nacionālā līmeņa vēlēšanās kandidātiem ir debates televīzijā. ES Padomes priekšsēdētāju ievēl dalībvalstu pārstāvji, taču, ja arī viņš tiktu ievēlēts no parlamenta puses, tad tā jau demokrātiskajā procesā būtu revolucionāra situācija. Interese par dalību vēlēšanās ir pieaugusi tāpēc, ka izvēlamies izpildvaras vadītāju. Par nacionāla līmeņa vēlēšanām, piemēram, Bundestāga vēlēšanām, būtu mazāka interese, ja tajās ievēlētu tikai tā sastāvu un tās nebūtu piesaistītas personām, kuras ieņems izpildvaras vadītāja amatu.”
Brendans Simms, Kembridžas universitātes Eiropas ģeopolitikas vēstures profesors: “Putina mestais izaicinājums ir ne tikai attiecībā uz teritoriālo kārtību Eiropā, bet attiecas uz visu Eirāziju. Spēle šeit ir daudz plašāka. Krievijai ir jādara kas radikāls, lai izdzīvotu šajā pasaulē. Hitlers ar došanos uz austrumiem uzskatīja, ka ir jāveido dzīves telpa jeb Lebensraum. Tikmēr mūsdienās topošā Eirāzijas savienība, ko ieskauj ES un Krievijas austrumu kaimiņi, ir Putina izdzīvošanas stratēģija. Putins anektēja daļu no suverēnas Eiropas valsts. Viņš sevi pozicionē kā cilvēku, kas iestājas pret Rietumiem un globālismu, un tas viņu padara atraktīvu starp Eiropas nacionālistiem un ekstrēmi kreisajiem spēkiem.”
Bendžamins Fokss, “EUobserver” apskatnieks: “Tas ir sākums – debatēs teica Martins Šulcs, atbildot uz jautājumu, ka vēlēšanām ir tieša saistība ar to, kas iegūs ES augstākos amatus. Tā ir taisnība. Taču šis transnacionālās demokrātijas (ir tas mākslīgs vai nav) eksperiments, visticamāk, neatkārtosies, ja ES līderi ignorēs kandidātus šonedēļ un vienosies par nākamo EK prezidentu aizkulišu darījumā.”
