Vēl viens spainis no akas 0
Indras Rogas neremdināmo tieksmi teātra mākslas jomā iedabūt izcilus literatūras šedevrus nevar nenovērtēt. Lai cik diskutabls reizēm arī būtu uz skatuves redzamais iznākums vai režisoriskais koncepts, ideju ziņā visai pieticīgajā mūdienu dramaturģijā šie viņas centieni ienes tik nepieciešamo vertikāles izjūtu, kas iestudējumos ļauj mūsu domām pārvietoties no vienas gara sfēras citā, un tieši domas kustība un virzība ir tā lieta, kuru šodienas teātrī cenšas atgriezt paši nopietnākie režisori, lai paglābtu mākslu un mūs no domāšanas mazspējas un veikli estetizētām manipulācijām ar sadzīviska līmeņa patiesībām.
Arī Ingas Ābeles romāns “Klūgu mūks”, ko režisore tikko iestudējusi Nacionālajā teātrī, ir šedevrs, kurā autore ar virtuozajām domu vibrācijām ir pamatīgi uzirdinājusi mūsu noplicināto ideālu lauciņu un ļāvusi tam ar savu apbrīnojamo valodas izjūtu sakuplot Māras zemes vēsturiskajā ainavā. Teju vai katru romāna personāžu caurvij lielāks vai mazāks ideāla asniņš, lai līdzētu viņu gribai celties uz augšu, lai palīdzētu viņiem pārvarēt materiālās pasaules smaguma spēku un lai pārvērstu viņu dzīves likteņos, kuru kopums veido mūsu tautas likteni. Viņi visi savā dzīvē par kaut ko ir sapņojuši, kādu reizīti pat mēģinājuši pakāpties tuvāk savam cerību asniņam, bet lielākā daļa kaut kur pusceļā aprimuši, sagumuši, salūzuši, un tikai retajam ir pieticis ticības ar to nesamierināties. Kortāsars vienā savā darbā saka: “… bez ticības nekad nenotiks tas, kam bija jānotiek, bet ar ticību – arī gandrīz nekad,” un šis “gandrīz” ir vienīgais neapgāžamais Dieva arguments, lai mūsu vidū parādītos tādi cilvēki kā Francis Trasuns un lielā mērā arī Jezups Baško, kas Ingai Ābelei kalpojuši par romāna galveno varoņu prototipiem.
Skatuviskās adaptācijas pamatā Indra Roga liek savā iztēlē radītu un Ginta Sippo scenogrāfijā ietilpinātu “poētisko telpu”, kurā satiekas dažādos slāņos mītošas īstenības, kad uz tām skatās no mainīga redzespunkta. Lidotāja Jezupa varbūtējā mazmazmeita Māra dzimtas sakņu meklējumos šeit brīvi ceļo no viena Sebaldu ciltskoka zara uz citu un pārvietojas laikā, lai savu senču likteņos atrastu pati savu identitāti. Dramatizējuma sižetisko līniju veido mērķtiecīgi atlasītas romāna epizodes, kurās iezīmējas Franča un abu Jezupu (brāļa un brāļadēla) dzīvesceļš sasaistē ar cilvēkiem, kas to šķērsojuši, kādu gabalu pa to viņiem līdzi gājuši vai apstākļu spiesti uz tā uzkāpuši. Līdz ar to lomu skaits izrādē iesniedzas sestajā desmitā un puse no aktieru sastāva uz skatuves atveido vairākus epizodiskos tēlus. Ieturot ierasto spēles diapazonu robežās starp psiholoģisko un ekspresīvo reālismu, kam pievienoti distancēti lomu izpildītāju komentāri un asociācijas raisošas nianses, režisore dod aktieriem izdevību patstāvīgi radīt vairāk vai mazāk spilgtus lomas zīmējumus, kuros, nepazaudējot loģisko saikni ar izrādes plūdumu, būtu jāatklājas katras ainiņas notikumā ietvertā jēgai. Aktieri, īpaši jaunie, to izmanto ar lielu entuziasmu un skatuve brīžiem ņirb no tēliem, kas scēniskajā telpā ieskicē dažādas likteņa shēmas ar patiesiem vēstures notikumiem fonā. Vienus personāžus šīs dzīvās shēmas paceļ, otriem liek pagrimt, citiem ļauj tikai izdzīvot, bet citus iedzen nāvē. Balstoties uz epizodiskā personāžā dominējošu izjūtu, rīcības niansi vai rakstura iezīmi, kas jāatklāj īsā laika sprīdī izspēlētā etīdē, panākt, ka šīs skices pārvēršas mākslā, spēj tikai pieredzējušākie, tāpēc nav nekāds brīnums, ka daļa šo tēlu izslīd no publikas uztveres tikpat ātri, kā tajā parādījušies, bet stratēģiski nepieciešamo emocionālo strāvojumu, kurā impulsējas nojausma par attiecīgā personāža mērķiem, ideāliem un vērtībām, viņi tomēr izrādei nodrošina. Es šoreiz apzināti izvairos no aktieru un lomu pieminēšanas un salīdzināšanas, jo recenzijas formāts tam neatstāj vietu, turklāt izrāde ar tik blīvu materiālu būtu jāskatās vēl pāris reižu.
Mazliet vairāk tikai par tām lomām, kas veido izrādes mugurkaulu. Franča Sebalda dzīve Indras Rogas lasījumā līdzinās krustaceļam, un tādu to režisore arī zīmē, verot viņa dzīves epizodes uz skatuves kā pērlītes uz rožukroņa. Almas tantes skola jau bērnībā iededz Francī nedziestošu ticību un misijas apziņu, kas ļauj sapņainajam ganu zēnam noiet visu ērkšķaino ceļu no Pēterburgas Garīgā semināra līdz izslēgšanai no baznīcas, izturēt neskaitāmus pārbaudījumus, piedaloties tautai un topošajai Latvijas valstij vitāli svarīgu mērķu piepildīšanā un nesalūzt ciešanās, ko raisa viņa nesavtīgā rīcība un ideālu atspīdums skaudīgu, nesaprotošu un arī mīlošu cilvēku acīs. Franča bērnības epizodes izrādē atzīstami ieskicē Kārlis Reijers, taču grūtākais neapšaubāmi paliek Guntara Grasberga ziņā. Sava varoņa iekšējo vērtību briedināšanas procesu uz skatuves atlasītajos laicīgās un politiskās dzīves notikumos aktieris izdzīvo spīdoši – komplicētas intelekta darbības atainošana vienmēr ir bijusi Grasberga talanta spēcīgākā puse, taču dažas ainas ar ārkārtīgi samežģītiem un intensīviem Franča dvēseles pārdzīvojumiem, vismaz pagaidām, rokā nedodas. Piemēra pēc minēšu kaut vai “neprātīgo misi” ar Mariju, kurai cauri jūtams kaut kas neīsts un sadomāts, bet jācer, ka iespēlējoties aktieris tomēr īsto stīgu atradīs.
Otra svarīgākā izrādē ir Jezupa loma, kurā caur savdabīgu ideālu pārmantošanu it kā vienā tēlā savienojas Franča brālis un brāļadēls. Jezupa vecākā sapni par lidošanu piepilda Jezups jaunākais. Ivars Kļavinskis ar uzsvērti robusto spēli Jezupa vecākā tēlu veido kā gleznu – zemnieks, kurš, arot pacēlis galvu, noskatās pāri laukam lidojošos putnos. Tur aizlido arī viņa domas. Kad Marcelai piedzimst divplaukstu cilvēciņš, viņš saprot, ka paliks pie arkla, bet savas apsēstības sēklu iesēs dēlā. Mazais Jezups lielā mērā ir avantūrists, bet, ja ceļu uz savu sapni viņš ir atradis, tad apturēt viņu vairs nevar nekas, tas paņems viņu visu, un Uldis Siliņš ar savu jauneklīgi bravūrīgo spēli to atklāj pārliecinoši.
Šie tēli būtībā ir Indras Rogas episki skatuviskā stāsta kodols, bet ap to vijas vēl milzums personāžu un ne mazums labu aktierveikumu, bez kuriem šis kodols sevī ieslēpto dzīves jēgu neatklātu. Režisore to formulē īsi: ticēt un darīt – tas arī viss. Ja izrāde kaut mazdrusciņ palīdzēs mums visiem pietuvoties šādai dzīves patiesībai, tad, neraugoties uz visām mākslinieciskajām nepilnībām, teātris savā repertuārā būs ieguvis to, ko publika no tā gaida. Inga Ābele sarunā ar Ojāru Rubeni saka: “Ir svarīgi, ka tiek izmantota visa kapacitāte, kas darbam ir iekšā. Ja no akas var izsmelt vēl vienu spaini, tas ir lieliski.” Nacionālais teātris to ir izdarījis.
UZZIŅA
Inga Ābele, “Klūgu mūks”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē
Režisore, dramatizējums: Indra Roga, scenogrāfs Gints Sipplo, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
Lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Ilze Rūdolfa, Lolita Cauka, Liene Sebre, Normunds Laizāns, Maija Doveika, Ivars Kļavinskis u. c.
Nākamās izrādes: 21., 22., 23., 29. septembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, metropolīts: “Izcils aktieru sniegums, ieguldīts liels darbs, bagātais vēsturiskais materiāls, garīgās dimensijas meklējumi.”
Aivars Borovkovs, Latvijas Juristu biedrības prezidents: “Ļoti jaudīgi, būtu jāredz ikvienam.”
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors: “Vērienīgs iestudējums, būtisks sezonas sākums. Izrādes skatīšanās prasa rūpīgu intelektuālo darbu un atvērtu emocionālo pieslēgšanos norisēm. Priecē viss ansamblis, kurā ļoti pārliecinoši iekļaujas jaunie aktieri.”
twitter, teatris.lv
