Viesturs Sprūde: VDK dokumentu izpētes komisijai draud darba nespēja 9
No vēstures atkārtošanās jau kļūst nelabi. Pirmais, kas ienāca prātā, sajūtot gruzduma smaku Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas lietā, bija asociācijas ar KNAB epopeju. Nu, protams, virspusējas. Tomēr abos gadījumos konflikta kodolā ir viens principiāls kungs un viena principiāla dāma, abos gadījumos tiek kavēts un grauts visas institūcijas darbs, un par abiem gadījumiem Straujumas kundze pikti ir sacījusi apmēram šādi: iestādei beidzot jāsāk strādāt! KNAB konflikts starp biroja priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku un viņa, Raiņa vārdiem sakot, pretni Jutu Strīķi jau izvērties bezgalīgā tiesvedībā. Nebūs brīnumi, ja to pašu sagaidīsim arī Tieslietu ministrijas padzītās VDK dokumentu komisijas eksdalībnieces Kristīnes Jarinovskas lietā. Galu galā viņa ir juriste un izēdusi pudu sāls, tiesājoties ar Izglītības un zinātnes ministriju par veciem pāridarījumiem. Un, stingri ņemot, tieslietu ministra Dzintara Rasnača un viņa kūrētās ministrijas amatpersonu argumentos par Jarinovskas izraidīšanu tā arī nav gadījies pamanīt neko tādu, par ko varētu izsaukties: “Lūk, tas ir iemesls!” Ir tikai mājieni par Jarinovskas kundzes impulsīvo raksturu un tamlīdzīgi vēstījumi starp rindām, kas liek domāt, ka Rasnača kungs citstarp tā vēlas nodrošināties pret “pārsteigumiem” nākotnē. Grozies, kā gribi, bet neko vairāk par divu ambiciozu, principiālu un kompromisa sarunām negatavu personu sadursmi tur neredzu. Nav jau pirmā reize, kad labas ieceres Latvijā tā tiek saņurcītas.
Var saprast VDK dokumentu komisijas vadītāju Kārli Kangeri, kurš, būdams zinātnieks, ne konfliktu satīrītājs, jaušot postu, jau pavisam noteikti paziņojis, ka iesniegs atlūgumu. Raugi, vēsturnieki un zinātnieki augstu vērtē akadēmisko brīvību, un loģiska ir viņu asā reakcija, kad valsts amatpersonas sāk tos regulēt, ierādīt, “kurš te galvenais”. Vēsturnieki ir Kangera pusē. Kuluāros tiek atzīts, ka bijusi kļūda piesaistīt VDK dokumentu pētniekus sākotnēji Izglītības un zinātnes ministrijai, bet pēc tam Tieslietu ministrijai. Abām šīm ministrijām komisija vajadzīga kā zivij lietussargs, lieka administratīvā nasta. Ideālākais būtu bijis to pielīmēt kādai zinātniskai institūcijai, taču atkal jautājums, vai tā spētu šo vezumu pavilkt.
Tieslietu ministrs trešdien optimistiski paziņoja, ka komisijas sastāvs jāatjauno un darbā tikšot iesaistīti arī jaunie zinātnieki. Tātad, kam jāiet prom, ejiet, mēs sasauksim jaunus. Tā varētu sacīt, ja aiz ministrijas durvīm stāvētu VDK lietu speciālistu rinda, bet, cik zinu, tādas nav. Ja neskaita komisijā jau iesaistītos, Latvijā ir palikuši tikai divi vai trīs pieredzējuši vēsturnieki, kas labā līmenī orientējas Latvijas PSR lietās, bet viņi jau ir gana aizņemti savos darbos. Aina rādās drūma: Jarinovska ir izslēgta, Kangeris aiziet, čekas vēstures pētnieks Ritvars Jansons, vairoties no interešu konflikta, atlūgumu iesniedza jau 5. martā, kad sāka pildīt Saeimas deputāta pienākumus, arī filozofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, solidarizējoties ar Kangeri, paziņojusi par darba pārtraukšanu. Komisija, kurā ir 15 locekļi, tādējādi zaudējusi četrus speciālistus, un dzirdēts viedoklis, ka līdz ar to kļuvusi faktiski nespējīga izpildīt tai izvirzītos uzdevumus. Jo lieta tāda, ka VDK komisijas uzdevumi ir daudz komplicētāki nekā bijuši, piemēram, Valsts prezidenta kancelejas Latvijas vēsturnieku komisijai vai Latvijas okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijai. Te ir runa ne tikai par vēstures pētījumu veikšanu, bet par starpdisciplinārām lietām – par dokumentu ekspertīzēm, elektronisko datubāzu apstrādi un juridiskiem jautājumiem, nemaz nerunājot par to, ka SAB glabāto VDK dokumentu lasīšanai vajadzīga pielaide. Tam vajadzīga komanda. Bet tā šobrīd jūk un brūk. Ceru, ka Tieslietu ministrijā to apzinās.
