Vēl viens leģionāra stāsts 0
Turpinot atmiņu sēriju, apgāds ”Mansards” izdevis latviešu leģionāra Jāņa Zemīša dzīves pierakstus, faktiski dienasgrāmatu ”Nenoslēgtais loks. Leģionāra stāsts”.
Kā raksturoja ievadvārdu autors vēsturnieks Kārlis Kangeris, tā piedāvā līdz šim neierastu kara redzējumu. Jānis Zemītis (1921 – 1985) piederēja pirmajam, 1943. gada marta, iesaukumam latviešu leģionā. Toreiz iesauca 7971 vīru. Vasarā mobilizētie izgāja apmācības kursu, bet 1944. gada janvārī devās uz fronti Krievijā. Zemītis kā bijušais Latvijas Universitātes medicīnas students dienēja armijas sanitārajā dienestā. Spriežot pēc pierakstiem, mobilizācijai pakļāvies bez kurnēšanas, taču arī bez lielas degsmes, jo karš pārvilka svītru sapņiem par karjeru medicīnā. Grāmatai ir trīs daļas, kas aprak-sta četrus gadus – no 1943. līdz 1947. – autora dzīvē, proti, dienestu leģionā, karavīra gaitas Krievijā un Vācijā; britu gūstu; dzīvi ”dīpīšu” nometnēs Vācijā.
Grāmatas atvēršanas svētkos K. Kangeris uzsvēra, ka Zemīša pierakstu vērtība ir tajā, ka tie veikti drīz pēc notikušā. Atmiņām tas piešķir autentiskumu un lielu ticamības pakāpi, jo citi laikabiedri, rakstot savas atmiņas ar krietni lielāku laika atstarpi, lielākoties apkrāvuši tās ”dažādiem spriedelējumiem par lielo politiku”.
Zemītis bez didaktikas runā tikai par to, ko pats redzējis un pieredzējis. Ciktāl tas attiecas uz karu, dienasgrāmatā runā par notikumiem un sadzīvi frontes aizmugurē, sanitārajos punktos. No vēsturnieku viedokļa tas īpaši būtiski, jo parasti leģionāru memuāros kas tāds minēts maz. Pierakstiem brīžiem ir ironiska pieskaņa, taču tajos daudz dažādu sadzīves sīkumu, datumi, skaitļi.
”Uzkrītoši ir tas, ka par kara šausmām Jānis Zemītis neraksta. Viņš tomēr bija sanitārs, kam jāaprūpē ievainotie; kādu laiku arī atbildīgais par kritušo leģionāru lietu kārtošanu. Viņam bija jātiek galā ar kara sekām – ievainotajiem un kritušajiem. Zemīša grāmata nav arī stāsts par varoņiem,” uzsvēra vēsturnieks. Drīzāk tas ir stāsts par atkāpšanos, kas Vācijas teritorijā pārvēršas bēgšanā ar mērķi nekrist sarkanās armijas gūstā, bet padoties Rietumu sabiedrotajiem.
”Kad pirmo reizi lasīju manuskriptu, mani visvairāk iespaidoja šāda kara izpratne,” neslēpa Kangeris, piebilzdams, ka katram notikumu dalībniekam skatījums varēja būt individuāls.
Jānis Zemītis pēc kara palika uz dzīvi Rietumvācijā un strādāja par ārstu. Pierakstus pirms dažiem gadiem gluži nejauši atradis autora dēls Andris, kad mājā taisīts remonts un nācies pilnībā iztīrīt smago grāmatu skapi. Tad arī atklājies, ka grāmatu otrajā rindā starp citiem sējumiem glabātas vairākas pelēkas slikta papīra burtnīcas. Tās ne bez grūtībām izlasot un pārrakstot, pēc konsultācijām ar Okupācijas muzeja vēsturniekiem radusies doma dienasgrāmatu izdot. Jau pats pastāvēšanas fakts daudziem, pat tiem, kas Jāni Zemīti labi pazinuši, izrādījies pārsteigums, jo atšķirībā no vairākuma citu trimdā dzīvojušo bijušo leģionāru Zemītis savu karavīra pagātni nekad nav akcentējis, par kara laiku nekad nav runājis.
