Vēl viens eksāmens – diabēts. PERSONĪGS stāsts 1
“Kādā diabētam veltītā grāmatā redzēju ilustrāciju – cilvēciņš iet pa virvi, turot kārti, kam vienā galā – uzturs, otrā – insulīns. Mēģini nu noturēties līdzsvarā,” salīdzina Jānis Bērziņš. Viņš tikai šā gada martā uzzināja, ka sasirdzis ar pirmā tipa diabētu.
Jāņa dzīve tikai nesen sakārtojās pašam tīkamā ritmā. Iemīlēja Elīnu, izveidoja ģimeni, piedzima Kārlītis. Uzsāka studijas augstskolā. Strādāja tīkamā darbā. Un te piepeši – slimība…
Jānis piekrita dalīties savās izjūtās, ko, 36,6 °C mudināts, pierakstījis dienasgrāmatā.
Spriedums, kas visu maina
* Kādu dienu sajutu – redzu slikti, acīs miglojas. Domāju, varbūt no aukstuma – bija vēl ziema. Moka nenormālas slāpes. Visu laiku skraidu uz tualeti. Vājēju, bet pats to nemanu. Tikai tad, kad trīs cilvēki vienā dienā pavaicā – vai esi notievējis? – saprotu, ka vaigi iekrituši un ribas izspiedušās.
* Aprunājos ar māsu, viņa kļūst bažīga – tas varot būt nopietni. Mamma ļoti uztraucas, jo tādi esot arī diabēta simptomi.
* Kad redzu vēl sliktāk, slāpes tikai pieaug un rodas izteikts nespēks, iesitu gūglē: “izteiktas slāpes”. Pirmais, kas izlec – diabēts.
* Ārste nosūta uz analīzēm. Glikoze – 19,60! Pat trīsreiz vairāk par normu!
Jūtos dīvaini – it kā jau iztēlojos šādu scenāriju, tomēr cerēju, ka diabēta nebūs. Varbūt tā varētu justies slepkava pirms sprieduma nolasīšanas – zina, ka vainīgs, bet cerību uz attaisnojošu spriedumu nav…
* Ierodos slimnīcā. Notiek pārbaudes, vai slimība nav ietekmējusi kādus orgānus. Pagaidām nekas nav bojāts.
* Man ir svarīgi visu saprast, it kā vizualizēt organismā notiekošo. Noder bioloģija, ķīmija un anatomija – visas zināšanas uzreiz. Meklēju internetā, lasu dakteres iedoto Zviedrijas ārsta Ragnāra Hanasa grāmatu Kā kļūt par sava diabēta ekspertu. Viss saprotami izskaidrots, apskatīti reāli pētījumi, asprātīgas ilustrācijas. Vēlāk atrodu, ka šo grāmatu iespējams lejuplādēt internetā (www.bernudiab.lv/attachments/gramata-lapas.pdf).
Uzzinu, ka šā tipa diabētam ir gara pirmfāze – organisms jau ražo mazāk insulīna, taču slimais nekādas izmaiņas var nejust. Pēc tam seko straujš kritums. Nav skaidrs, kas izraisa saslimšanu – ietekmēt varot gan pārslimots vīruss, gan paaugstināts stress, traumas, arī iedzimtība. Bet neviens nepasaka, kādēļ saslimu es.
No straujās ārstēšanas esmu gluži apdullis – puslitrs fizioloģiskā šķīduma, litrs glikozes, insulīnterapijas uzsākšana… Nepārtraukti nāk miegs. Nedaudz kaitina, ka visi cenšas mierināt – diabēts nav nekas traģisks, tas ir dzīvesveids.
* Medmāsa stāsta par insulīna šļircināšanu. Rosina pamēģināt pašam. Iedod nelielu bumbiņu, mācos to durstīt. Uztraucos, vai daru pareizi. Vēl dīvaināk jūtos, pirmoreiz špricējot sev vēderā. Izdodas! Un nesāp. Turpmāk šāds dūriens būs dzīves sastāvdaļa.
* Vakarā ciemos atnāk mamma. Ļoti sāp galva, sarunājos, aizvēris acis. Īsti nav spēka, lai saņemtos. Jūtos nelaimīgs, ka tieši mamma redz mani tādu.
No rīta esmu mundrs. Sapriecājos, ka organisms jau apradis. Vēl labāk jūtos, kad mani apciemo mīļā Elīna. Varbūt pamazām atlabstu? Reizēm pat iešaujas prātā – varbūt tās slimības nemaz nav, tikai kļūda analīzēs?…
* Tomēr atkal sāp un reibst galva, nespēks. Piespiežos pabeigt prezentāciju angļu valodā, jo sestdien jādodas uz eksāmenu.
* Sagribas ēst, ar slimnīcas maltīti nepietiek. Pirmo reizi bez medmāsiņas klātbūtnes un ārstes ieteikuma ievadu insulīnu. Notiesāju trīs maizes šķēles ar sviestu un liesu gaļu – tās ir 3 maizes vienības (MV). Jāšļircina 6 tā dēvētās insulīna darbības vienības.
* Ar ārsta atļauju braucu uz augstskolu. Viss šķiet nedaudz savādāk, lai gan kursabiedri tie paši. Arī es tāds pats, tikai man līdzi ir pildšļirce un glikometrs.
Visdīvaināk ir pirmo reizi ēst ārpus slimnīcas. Prātā pārcilāju skolas ēstuves piedāvājumu un izvēlos ēdienu, kas atbilst 5 MV. Pasūtu maltīti, tad paņemu glikometru, insulīnu un dodos uz tualeti. Ieslēdzos kabīnē, izmēru cukura līmeni asinīs un iešpricēju insulīnu. Uztraucos, it kā darītu ko nelikumīgu.
Kad pusotru stundu pēc ēšanas atkal ieslēdzos tualetē, lai pārbaudītu glikozes līmeni, jau jūtos labāk. Varbūt kādreiz būšu tik nekaunīgs, ka špricēšos publiski? Prātoju, ka tas ir līdzīgi krūts barošanai – ir taču mammas, kas nekautrējas publiskā vietā ļaut mazulim zīst.
* Svētdien ārste atļauj aizbraukt pie vecākiem. Uz galda našķi un sulu pakas. Ir nedaudz sirreāla sajūta, jo saprotu, ka gribu to visu.
* Slimnīcā pārdzīvoju pirmo hipoglikēmiju, izmēru cukura līmeni asinīs – tikai 2,6! Traka sajūta – galva reibst, spēka nav, svīstu, ir drebuļi, tāda kā iekšēja trīce. Paķeru šokolādes konfektes. Labāk būtu karameles, bet nav. Vēl izēdu lakto ar smiltsērkšķiem un notiesāju apelsīnu. Vai tik nepārforsēju? Viss kārtībā – teic diabēta aprūpes māsa.
* Atgriežos darbā. Bažījos, vai kolēģi jautās, kur biju, vai man gribēsies stāstīt?
Izrādās vieglāk, jo daži jau zina. Tiem, kuri jautā, izstāstu. Citiem ne. Pie tāda principa turēšos arī turpmāk, nevienam virsū neplīšos. Nerakstīšu jau Draugos pie profila: Man ir diabēts!
Tā kā rēķināt maizes vienības kafejnīcā šķiet pārāk sarežģīti, pārtiku ņemu līdzi. Aizslēpjoties aiz aizkariņiem, izmēru cukura līmeni un iešpricēju insulīnu.
Brīžiem ir nedaudz dulla galva, iekšēja trīce vai nespēks. Ārste teica, ka tā varot būt trīs nedēļas. Diezgan bieži gadās hipoglikēmija, arī pēc tās varot šādi justies.
* Reizēm tā gribas paķert ko ēdamu klāt. Maizes šķēli vai piena glāzi. Bet atgādinu sev – pag, šo nepieskaitīju. Papildus iešpricēju un tad varu mieloties. Kādu dienu sajūtos tik gudrs, ka maizes vienības skaitu ar aptuvenu minēšanas metodi, tomēr cukura līmenis ir visai labs.
Zinu, ka nav nekāda traģēdija, ja kādu dienu tas paaugstinās. Galvenais, lai cukura līmenis nelēkā, nesvārstās.
* Beidzot ir iemesls pievērsties fiziskām aktivitātēm, sportošanu biju pametis novārtā. Tomēr ir daudz neskaidrību. Fiziskā slodze palīdz organismam labāk izmantot insulīnu, taču cukurs varot strauji pazemināties, tātad papildus jāuzņem ogļhidrāti. Cik? Dažādos rakstos minēti atšķirīgi skaitļi.
* Eksperimentēju – notiesāju našķi un mēru, par cik ceļas cukura līmenis. Ēdu daudz dārzeņu. Pētu produktu sastāvu, tas man patika arī agrāk, bet tagad jādara noteikti. Jāpārzina produktu glikēmiskais indekss, kas norāda, cik strauji pēc to apēšanas ceļas cukura līmenis asinīs. Labāk izvēlēties tos, kam indekss zems un vidējs, tātad cukurs paaugstinās lēnāk.
Šis ir mans rēķināšanas laiks. Smejos, ka varbūt kļūšu tikpat labs grāmatvedis kā mana mamma.
* Pagājis mēnesis. Cukurs turas labā līmenī, 4–7 mmol/l robežās. Retumis gadās hipoglikēmija. Sākumā bija pat vairākkārt dienā. Neko sev neliedzu – ja gribu šokolādi vai čipsus, droši ēdu. Varu teikt, ka esmu pieradis pie diabēta. Pāris reizes gan ir gadījies sākt maltīti un tikai tad atcerēties, ka jāšpricē.
Pirmajās 20 slimības dienās iztērēju ne tikai glikometra sākumkomplektā esošās 10 teststrēmeles, bet arī ar 75 procentu kompensāciju nopirktās 50 un tikpat daudz par savu naudu iegādātās.
Pašlaik ir slimības remisija jeb medusmēneša fāze, līdz ar to nepieciešams ļoti maz insulīna. Tas gan rada nelielas grūtības ar rēķināšanu.
Pāris reizes esmu špricējies publiski, jo nebija, kur paslēpties. Neviens pat neievēroja.
Beidzot sāku pieņemties svarā. Dzīve atkal ir vecajās sliedēs. Varu apliecināt, ka diabēts nepasliktina dzīves kvalitāti, ja pats to neļausi. Uztveru to kā vēl vienu priekšmetu universitātē. Tikai eksāmens tajā ir katru dienu.
Iemesli un risks
“Jānis rīkojies pareizi – viss jāizpēta pašam, nevar paļauties tikai uz literatūrā rakstīto. Prieks, ka notikušo uztver pārsvarā optimistiski, cenšas izzināt visu līdz sīkumiem,” uzteic endokrinoloģe Andra Valtere.
“Arī citiem ar diabētu sasirgušajiem parādās pastāvīgas slāpes un bieža urinēšana, pat naktī. Saslimšanas sākumā daļai var būt palielināta ēstgriba, pieaugt kāre pēc saldumiem. Slimībai progresējot, ēstgriba pasliktinās, rodas slikta dūša, vemšana. Zūd svars, ir nespēks, sūdzības par neskaidru redzi.”
Ēdot uzņemtie ogļhidrāti gremošanas traktā tiek sašķelti līdz glikozei, kas nonāk asins straumē. Glikoze ir svarīgākais organisma enerģijas avots. Taču, lai tā iekļūtu šūnās, nepieciešams īpašs hormons insulīns, ko ražo aizkuņģa dziedzera beta (ß) šūnas. Ja insulīns nav pietiekamā daudzumā, glikoze nevar iekļūt šūnās un paliek asinīs. Paaugstināts cukura līmenis tajās ar laiku var izraisīt specifiskus audu bojājumus.
Pirmā tipa cukura diabēts ir hroniska autoimūna slimība, kas izraisa progresējošu beta šūnu sairšanu aizkuņģa dziedzerī, līdz ar to rodas izteikts insulīna deficīts.
Ar pirmā tipa diabētu biežāk saslimst bērni un pusaudži, aptuveni pusei šo kaiti konstatē līdz 14 gadu vecumam. Tomēr gandrīz pusē gadījumu kaiti diagnosticē jau pieaugušā vecumā, to dēvē par latentu autoimūnu cukura diabētu pieaugušajiem. Biežāk sasirgst vīrieši, bet kādēļ tā notiek, nav skaidrs.
Saslimstībai ir arī sezonāls raksturs, tā ir augstāka pavasarī un rudenī.
Nav līdz galam zināms, kas izraisa šīs kaites rašanos. Svarīga loma ir iedzimtībai. Ja ar pirmā tipa diabētu slimo brālis vai māsa, risks sasirgt ir 6 procentiem. Ja slimo māte – no 1 līdz 3 procentiem, ja tēvs – no 6 līdz 9 procentiem.
Ne mazāk iespaido ārējās vides faktori. Visvairāk pētīta ir dažādu vīrusinfekciju ietekme, kas var ieslēgt diabēta attīstības mehānismu – masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts, citomegalovīruss. Viens no iespējamiem cēloņiem ir arī vīrusinfekcija mātes grūtniecības laikā.
Vīruss izmaina imūnsistēmu, organisms sāk noārdīt pats savas beta šūnas aizkuņģa dziedzerī. Ilgāku laiku ir tā dēvētais prediabēts – vēl neliels šūnu bojājums. Taču, ja vīrusa infekcija vai citas akūtas saslimšanas stress iedarbina palaišanas mehānismu, kaite iet plašumā.
Ja diagnosticēts pirmā tipa cukura diabēts, pats galvenais ir censties saglabāt atlikušās ß šūnas vai veicināt to reģenerāciju. Vismaz daļēji var palīdzēt intensificēta insulīna terapija, kas mazina beta šūnu stresu. Tā darbojas kā bremze, mēģinot apturēt autoimūno procesu, lai tas neturpina kaitēt organismam. Jāšļircina gan ātrās darbības insulīns pirms katras ēdienreizes, gan garas darbības insulīns, kas palīdz uzturēt normālu glikozes līmeni tukšā dūšā.
Bieži vien dzirdēts skaists sauklis – diabēts ir dzīvesveids. Tomēr tā ir slimība. Sasirgušajam taču ir zināmi ierobežojumi, ik dienu jāievada insulīns, jādomā par pārtikas izvēli, pietiekamu fizisko slodzi. Regulāri jāiet pie ārsta, jāveic analīzes, lai pārliecinātos, ka nav nieru, redzes vai citas komplikācijas, jāuzmana pēdu stāvoklis. No diabēta brīvdienu nevar paņemt!
| Izmanto iespēju! Informāciju par iespējām piedalīties kādā no starptautiskiem pētījumiem diabēta ārstēšanas jomā var meklēt un līdzdalībai pieteikties tīmekļa vietnē www.diabetestrialnet.org/index.htm. |
Jānis jautā, daktere Valtere atbild
Man ir pusgadu vecs dēls, varbūt vajadzētu viņu pārbaudīt?
– Satraukties nevajadzētu, iedzimtības risks nemaz nav tik liels. Ja vēlas, mazulim var veikt asins analīzes.
Kritiskais vecums ir pubertātes laiks. Nereti antivielas var būt paaugstinātas arī agrāk, bet tas vēl nenozīmē, ka noteikti attīstīsies diabēts. Jāseko līdzi bērna svaram, jāsargā mazais no vīrusinfekcijām, īpaši cūciņām, masalām un masaliņām, kas visvairāk var skart beta šūnu darbību.
Cik maizes vienību ir picas šķēlē? Kā saskaitīt, cik to ir zupā?
– Jāskatās, kādi produkti likti uz picas. Līdzīgi ar zupu. Dārzeņu virumā jāskaita tikai kartupeļi. Ja pievieno krējumu – plus viena maizes vienība. Visgrūtāk, ja mielojas sabiedriskajā ēdināšanā, jo nav zināms, kas un cik daudz maltītei pievienots. Tāpēc labāk izvēlēties porciju, kur skaidri redzams saturs. Ja iet uz restorānu, labāk vispirms paēst un tikai tad šļircināt insulīnu, jo nevar zināt, cik liela būs porcija.
Vai mākslīgie saldinātāji tiešām ir nekaitīgi? Vai drīkst lietot stēviju?
– No mākslīgajiem saldinātājiem ieteiktu Canderel – tas nesatur laktozi un glutēnu, nopērkams arī pulvera veidā. Stēvija ir augs, dabiskais saldinātājs. Ja ar tās saldumu pietiek, var droši lietot.
Vai drīkstu dzert Coca–cola light, lasīju, ka šis dzēriens satur mākslīgo cukura aizvietotāju. Un kā ar čipsiem? Vai drīkstu šokolādi?
– Vieglo kolu drīkst tieši jūsu minētā iemesla dēļ. Čipsi tie paši kartupeļi vien ir. Uz paciņas parasti rakstīts, cik ogļhidrātu ir 100 gramos, tā izrēķina maizes vienības. Tomēr čipsi ir gana trekni, tādēļ jārēķina viena insulīna deva. Šokolādes gabaliņu reizēm drīkst apēst, labāk izvēlēties tumšo, kuras sastāvā ir 70 procenti kakao. Šokolāde gan neder hipoglikēmijas mazināšanai, jo satur pārāk daudz tauku, kas kavē ātru ogļhidrātu uzsūkšanos. Labāk nosūkāt karameli vai cukurgraudu.
Vai vajag šļircināt insulīnu pirms augļu ēšanas? Fruktoze tieši neietekmējot cukura līmeni asinīs.
– Augļos esošā fruktoze organismā šķeļas līdz glikozei, tikai process ir lēnāks. Arī augļi jārēķina maizes vienībās.
Lasīju, ka nevajagot ievadīt insulīnu, ja dzer alu. Kāpēc tā?
– Alkoholiskos dzērienus nekad nevajadzētu lietot bez uzkodām, jo alkohols var nobloķēt glikozes izdalīšanos no rezervēm aknās, kas nepieciešama, ja cukura līmenis asinīs krītas. Lietojot kopā ar ēdienu, jārēķina maizes vienības.
Vai ir zāles, ko nedrīkstu lietot? Kā ar tabletēm pret galvassāpēm?
– Ir medikamenti, kas gan var paaugstināt, gan pazemināt cukura līmeni asinīs, bet tās pārsvarā ir recepšu zāles. Tādēļ ārstam jābūt informētam, ka pacientam ir diabēts. Viena pretsāpju tablete neskādēs. Ja medikamenti jālieto ilgstoši un lielākās devās, biežāk jāveic paškontrole. Arī saaukstēšanās laikā cukura līmenis var paaugstināties un nepieciešama nedaudz lielāka insulīna deva.
Citēju R. Hanasa grāmatu: “Nopietnos pētījumos nav izdevies pierādīt, ka ar fizisku slodzi var panākt labāku diabēta kompensāciju.” Tomēr fiziskā slodze tiek ieteikta kā diabēta kompensāciju uzlabojošs faktors. Vai drīkst sportot, ja cukura līmenis asinīs ir virs 14 mmol/l vai zem 4 mmol/l?
– Fiziskā slodze, protams, ir vajadzīga, taču ar to nav iespējams kompensēt diabētu. Labi der peldēšana vai riteņbraukšana. Pirms sportošanas noteikti jāveic cukura līmeņa kontrole. Ja tas ir zem 4, jāpaēd – vismaz 2 MV, jāpagaida pusstunda un vēlreiz jāizmēra. Parasti cukura līmenis paaugstinās, tātad drīkst sportot. Ja cukura līmenis allaž ir vidēji labs, bet tieši pirms sportošanas izrādās augsts, droši var nodarboties, jo slodze to var pazemināt.
Vai publiski špricēties ir labi?
– Manuprāt, nav jāslapstās, sabiedrība ir saprotoša. Turklāt darba vai studiju biedriem jābūt informētiem, ka jums ir diabēts. Lai zina, kā rīkoties, ja sākas hipoglikēmija. Tādā brīdī labi palīdz ātrie ogļhidrāti, piemēram, cukurūdens, kola vai glāze sulas. Bet, ja cilvēks ir bezsamaņā, tad gan nedrīkst mēģināt kaut ko likt mutē – nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība!
