Vēl viena zaļa oāze! 1
Pavisam nesen Burtnieku novada Rencēnos darbu sākusi jauna stādaudzētava “Zaļā Oāze”. Tā nav radusies tukšā vietā, bet gan darbīgas ģimenes īpašumā, kur jau pārdesmit gadu slejas siltumnīcas. Šis pavasaris ienesis jaunas vēsmas viņu dzīvē…
Laiks strādāt sev!
Apciemojuma reizē stādaudzētavas saimnieki Vizma un Andris Lohini jau no agra rīta Valmieras tirgū pārdod stādus, bet mūs sagaida meitas Dace Lohina un Ilze Tīlika. Galvenā stāstītāja ir Ilze, bet Dace ik pa brīdim pazūd savās darīšanās, kuru saimniecībā netrūkst. Ikdienā ģimenes pienākumi sadalīti līdzīgi: mamma vairāk ņemas siltumnīcās ap augiem, tētis labi pieprot visus vīru darbus, Daces ziņā ir finanšu un organizatoriskās lietas, bet Ilzes lauciņš ir klientu apkalpošana, dārzu ierīkošana, sortimenta papildināšana, meklējot un iepērkot interesantu šķirņu sēklas un jaunstādus. Tieši pirms divdesmit gadiem viņa beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu (tagad – Bulduru dārzkopības vidusskola). – Esmu daiļdārzniece projektētāja, – stāsta Ilze. – Kopš vien sevi atceros, visapkārt mājai vienmēr ziedējušas puķes. Abi vecāki ir pēckara laika bērni, lielāko dzīves daļu pavadījuši, strādājot kolhozā. Tētis bija smagās mašīnas šoferis, mamma strādāja lauku brigādē, vēlāk – pie daiļdārzniekiem. Kad kolhozi beidza pastāvēt, vecāki uzcēla pirmās siltumnīcas, kur pārsvarā audzēja dārzeņu dēstus – kāpostus, tomātus, papriku.
Tagad uz piemājas zemes slejas piecas siltumnīcas. Viss pašu domāts un gādāts: kokmateriāli ņemti no sava meža, Dace izveidojusi siltumnīcu projektus, bet tētis palīdzējis tos realizēt. Viņš arī bijis galvenais siltumnīcu kurinātājs pavasaros.
Tagad pagalmā agrāko puķu dobju vietā plešas ziedošs stādu laukums. Tur pārstāvēti viengadīgie augi dārziem un balkonu kastēm, dažādas ziemcietes, augi kapu stādījumiem. Jautru noskaņu šajā klāstā ienes ziedošu atraitnīšu izteiksmīgās sejiņas, ar savu daudzveidīgo lapojumu priecē dažādu šķirņu heihēras un citas ziemcietes. Viengadīgo un daudzgadīgo puķu jaunstādus un sēklas iepērk no SIA “Onava” ,”SilJa”, “Anseta”.
Siltumnīcās stādi izvietoti četros stāvos: pirmajā – garšaugi un ārstniecības augi, mazliet augstāk – paprikas un tomātu stādi, virs tiem – pelargonijas, fuksijas un citi nokarenie augi. Kad tie izauguši tik lieli, ka var nest laukā, vietā liek nākamos. Iecerēts, ka nākotnē puķēm, dārzeņiem, ārstniecības augiem un garšaugiem būs atsevišķas siltumnīcas. Pagaidām tajās apzināti nav veidoti pastāvīgi plaukti, dēsti izvietoti uz putuplasta kastēm.
– Agri pavasarī putuplasts nelaiž cauri aukstumu. Vēlāk, kad stādu laiks iet uz beigām, kastes izņemam un siltumnīcās stādām tomātus un papriku, – teic Ilze. Viņai ir pamatīga praktiskā pieredze, jo agrāk strādājusi gan par dārzkopi, gan dārzkopības konsultanti (daudzi atceras zinošo, atsaucīgo SIA “Stādaudzētava Blīdene” pārdevēju konsultanti).
– Darīju to pašu, ko tagad, tikai agrāk tas bija darbs citiem. Ir pienācis laiks strādāt sev pašai, – viņa secina.
Enerģijas avoti
Pagājušajā gadā Ilzei pavērusies iespēja pāris mēnešu pabūt Indijā:
– Turp devos ar domu sakārtot sevi. Garajās darba stundās jutos izsmelta, bija nepieciešamas kādas pārmaiņas. Kad atgriezos, māsa izteica piedāvājumu beidzot mesties kopā un organizēt kaut ko nopietnāku. Tā no pagājušā rudens sākām gatavoties šim pavasarim.
Nākotnē ģimene plāno pieņemt darbā vismaz piecus palīgus, bet pagaidām pārsvarā iztiek pašu spēkiem. Protams, ne jau viss iet tik raiti, kā gribētos, bet jābūt pacietīgiem. Pāris reižu nedēļā uz dažām stundām palīgā nāk daži vietējie Rencēnu iedzīvotāji, pārsvarā, lai piķētu un stādītu.
– Kad sākām domāt par palīgiem, nemaz tik gludi negāja. Cerēju uz vietējiem bezdarbniekiem. Atnāca, dienu pastrādāja un paziņoja, ka dīgstu piķēšana esot par grūtu… Dažs tā izlaidies, ka vairs neko negrib darīt, vien domā, kā izsist kārtējo pabalstu! Tagad palikuši tikai uzticamākie, kuri meklē pie saimniekiem sezonas darbiņus, lai ko piepelnītu papildus iztikas minimumam.
Pēc atgriešanās no tālām zemēm pie Ilzes atnācis arī stādaudzētavas nosaukums – “Zaļā Oāze”. Ja cilvēks ap māju veido dārzu, viņš rada savu paradīzi, savu zaļo oāzi, kurā gūst mieru un baudījumu. Dzīve un stress mūs iztukšo, bet augi dod enerģiju…
Lai cik daudz darāmā, dārzkope prot atlicināt mazliet laika vēl kādai savai sirdslietai – dzejas rakstīšanai. Daži Ilzes Tīlikas dzejoļi publicēti grāmatās “Cieceres ūdensroze” un “Esmu mājās”, kas tapušas kopā ar Brocēnu novada literātiem.
Katram savs…
– Ir labi, ja biznesu izdodas apvienot ar to, kas patīk, – atzīst Ilze. – Augu mīlestība mūsos ielikta jau kopš bērnības. Arī mammai tā ir jau no seniem laikiem. Katram no ģimenes locekļiem siltumnīcās esot atvēlēts savs stūrītis. Mammas un Daces pārziņā ir tomāti un paprika. Šo bez ķīmijas izaudzēto produkciju labi pazīst gan Valmierā, gan tās apkārtnē. – Cilvēki, kuri pie mums iepirkušies, atgriežas gadu no gada. Šķirņu izvēlē gan tauta joprojām diezgan konservatīva. Visielākajā cieņā aizvien vēl ir vecu vecā ‘Vērša Sirds’, ‘Vidzemes Karalis’, ‘Avene’, dažādas dzeltenaugļu šķirnes… Nu jau gan iepazītas arī hibrīdās šķirnes ‘Rally F1’ un ‘Tolstoi F1’.
Šogad kā jaunumu piedāvājuši tomātu hibrīda ‘Aurea F1’ (uzlabota ‘Vērša Sirds’) stādus . No paprikas šķirnēm pircēji visbiežāk dodot priekšroku ‘California Wonder’, ‘Rubika F1’, ‘Afrodita’ un citām, kas veido lielus kubveida augļus.
Pēdējā laikā ļaudis ļoti pievērsušies garšaugiem un ārstniecības augiem – pērk un no televīzijas pārraidēm atkal mācās lietot piemirsto timiānu, rozmarīnu, lupstāju, baziliku, taujā pēc sirds māteres, pēc piparmētras un Marokas piparmētras, pēc ābolu, zemeņu, šokolādes un citām mētrām.
– Lai gan ar savu produkciju braucam uz dažādiem gadatirgiem, galvenie klienti ir valmierieši. Nu jau pamazām arī vietējie mūs sāk atzīt. Agrāk skatījās kā uz tādiem mazliet jukušiem, kas “pasisti uz darbu”… – smejas Ilze.
Kur dvēselei atpūsties
Ilze Tīlika projektējusi un veidojusi daudz daiļdārzu, un labi pārzina jaunākās dārzu modes tendences. Viņa nesajūsminās par perfekti izlaizītiem dārziem, kuros var ieiet kā muzejā, bet nejūt to īpašo valdzinājumu, kādu vietai piešķir saimnieka personība: – Man vienmēr labāk patikuši dārzi, kas veidoti saskaņā ar saimnieka vēlmēm. Tie acīmredzami atšķiras no šabloniskajiem atpūtas stūrīšiem ar tūjām un zālienu. Tā ir sadarbība, nevis: atbraucu, “uzlieku” uz papīra un iestādu.
Ainavu arhitekts, dendrologs, daiļdārznieks var izveidot gudri izplānotu un krāšņu dārzu, bet, ja tajā nebūs nekā no saimnieka, dārzam pietrūks dvēseles. Manuprāt, labiekārtots dārzs ir tāds, kas vispirms patīk pašam saimniekam. Svarīgi, lai cilvēks, atnācis no darba, var iegremdēt rokas zemē, atstājot tur dienas stresu un nogurumu.
Ilze priecājas, ka pēdējos gados arī pie mums modusies interese par tā sauktajiem dvēseliskajiem dārziem, kuru veidošanā ņemti vērā ājurvēdas principi. Un devīze ir: dārzs, kur dvēselei atpūsties. Šādā dārzā blakus ziemcietēm, dekoratīvajiem krūmiem un kokiem bieži vien redzami arī garšaugi, ārstniecības augi. Visi kopā tie veido vidi, kurā saimnieks jūtas labi.
Viņasprāt, arī kapa vietai nevajadzētu būt veidotai pēc viena standarta. Kapsēta un dzimtas kapi vairs nav tikai smilšu un regulāras formas kapu kopiņu apvienojums, aizvien biežāk arī tur redzamas pārmaiņas, ko ienes dažādu formu olīši, gaurenītes, zaļa zālīte un nokarenie augi. Tas ir aizgājušo mūžu dārzs, kur tuviniekiem gribas atcerēties, padomāt un pakavēties ilgāk…
Sapņi un piepildījums
Savu “Zaļo Oāzi” nākotnē Ilze redz patiešām zaļu un plaukstošu: – Esam ieņēmuši nišu, kurā varam izplesties. Vidzemnieki ir kūtrāki stādaudzētavu ierīkotāji nekā kurzemnieki un zemgalieši. Droši vien tāpēc, ka dzīvojam Latvijas aukstajā galā… Vienmēr ir jāizvērtē, ko Vidzemē var un ko nevar audzēt.
Ilze saka, ka puķes ir visa viņas dzīve, viņas īstais aicinājums: – Tā es uzlādēju savas baterijas. Arī turpmāk plānoju nodarboties ar apzaļumošanu, man patīk darbs ar cilvēkiem. Viņi atbrauks, izstaigāsim siltumnīcas un stādu laukumu, izvēlēsimies stādus un kopā veidosim viņu dārzus.
Nākotnē Ilze cer piepildīt vēl kādu senu sapni – mājās ierīkot floristikas preču veikaliņu, kur varētu darboties ziemas sezonā. Pašlaik rencēnieši pēc grieztajiem ziediem un vainagiem brauc 20 km uz Valmieru vai tikpat tālu uz Rūjienu… Ir jāatrod laiks un līdzekļi arī sava pagalma sakārtošanai un labiekārtošanai, puķu nojumes ierīkošanai augiem, kam vajag mazāk mitruma.
Līdz šim saimniecībā iztikuši bez aizņēmumiem, biznesā ieguldot vien savus līdzekļus. Pirms pieciem gadiem Dace piedalījusies mazajiem uzņēmējiem paredzētā apmācību programmā, to noslēdzot, cerējusi uz Eiropas Savienības finansiālo atbalstu, taču viņas iesniegto biznesa projektu pieņemšanas komisija noraidījusi – ieceres neesot dzīvotspējīgas! Laiks un dzīve pierādījuši pretējo…
– Mazo uzņēmēju attīstība Latvijā joprojām apvīta ar daudziem maldīgiem priekšstatiem, – ir pārliecināta Dace. – Ja cilvēkam, uzsākot biznesu, ir vairāk par 25 gadiem, viņš jau automātiski ir norakstīts!
Toreiz Dacei jautāts, kādas viņa iedomājas savas vecumdienas. “Sēdēšu okeāna krastā zem palmas un sauļošos” – Dace atbildējusi. Bankas pārstāvji smējušies, bet māsas arī šo sapni neuzskata par nereālu…
