Labos projektos paveras zvaigznes. Andris Dambis par Paikspīku un elektroauto nākotni 0
Turpinām 4. septembrī iesākto sarunu ar autosportistu, “OSCar” automobiļu konstruktoru un galveno inženieri, komandas “Drive eO” vadītāju ANDRI DAMBI. Pieveicot sacīkšu “Pikes Peak International Hill Climb” divdesmit kilometrus garo kalna trasi ar simt piecdesmit sešiem pagriezieniem, latviešu uzbūvētais un amerikāņu autosporta leģendas Rīsa Millena vadītais superauto “eO PP03” kļuva par uzvarētāju, turklāt pirmo, kas absolūtajā vērtējumā uzrādījis ātrāko rezultātu ar elektroauto.
Līdz šim Dakara bija manas dzīves augstākā virsotne. Bet nu – gan Dakarā esam aizbraukuši līdz finišam un bijuši pirmie, kas to paveikuši ar elektromobili, gan arī Paikspīkā pirmie. Jā, tagad Paikspīka ir augstākais inženiera un dzīves notikums.
Mums ir izdevies uzbūvēt pasaulē pirmo viena megavata sacīkšu elektroauto. Šo modeli esam izstrādājuši no nulles, turklāt lielākā daļa komponentu un dizaina risinājumu ir mūsu komandas sasniegums. Un tagad ar šo elektrisko mašīnu mēs esam piedalījušies Paikspīkas kalna sacensībās un uzvarējuši. Uzvarējuši atklātās sacensībās, proti, tādās, kur nav tehnisku ierobežojumu, kur piedalījās mašīnas gan ar iekšdedzes, gan ar elektromotoriem. Un mēs ar savu elektrisko mašīnu bijām ātrāki par visiem. Turklāt starp mūsu konkurentiem bija arī rūpnīcu mašīnas.
Paikspīkas noteikums: taisi, ko gribi. Un katrs taču mājās – garāžā, šķūnīti, virtuvē vai fabrikā – ir skrūvējis labāko no visa, ko spēj.
Mēs gatavojāmies būt labāki par visiem. Tāds bija mūsu mērķis – kļūt par pirmajiem pasaulē, kas uzvar ar elektrisko mašīnu visas pārējās mašīnas. Šo mērķi bijām deklarējuši skaļi. Es pateicu: mēs uzvarēsim. Tā ir milzīga atbildība.
Dzīvē tā notiek – pirmajā reizē nesanāca, iesim vēlreiz. Pirms trim gadiem mūsu auto “eO PP01” avarēja. Neilgi pirms mūsu starta trase tika slēgta pēkšņas lietusgāzes dēļ. Kalnā tā mēdz notikt. Kad lietus mitējās, trasi atvēra, taču tā bija slapja, un vietām tai pāri tecēja slīpas tērces. Lielā ātrumā bremzējot, mašīnu sanesa. Autosportā to sauc par sacīkšu negadījumu. Neviens nav vainīgs. Neviens. Var teikt: kalns mūs tajā reizē nepieņēma. Taču tas bija tikai papildu dzenulis. Ir cilvēki, kas gadiem brauc uz Paikspīku. Nākamvasar sacensībām būs simt gadu jubileja.
Liela nozīme bija arī tam, ka šogad mūsu komandā iesaistījās Rīss Millens, spožs zvaigžņu pilots, kas prot ne vien braukt, bet arī paskaidrot inženieriem, kas viņam nepieciešams, lai pilnīgotu mašīnas uzvedību. Un viņš zina šo trasi. Tā ir ļoti, ļoti specifiska. Rīss Millens Paikspīkā ir braucis vairāk nekā divdesmit gadu, vairākkārt uzvarējis dažādās klasēs, katru pagriezienu viņš zina no galvas. Mēs jutāmies šo iespēju nopelnījuši.
Nevar jau tā – es tagad uzrakstīšu e-pastu Āri Vatanenam, teikšu, ka esam baigi labie zēni no Latvijas, baigi labo mašīnu uztaisīsim, nāc pie mums par braucēju. Uzticība ir jānopelna. Tas, ka pirms trim gadiem jau bijām startējuši Paikspīkā, noteikti palīdzēja, jo tur mūs jau pazina. Rīss vēlāk izstāstīja, ka pirmais, kam viņš pajautājis, darīt to vai nē, bijis tēvs. Viņš arī ir autosportists, arī daudzās sacensībās uzvarējis, pirms trim gadiem Paikspīkā viņš brauca ar rūpnīcas “Toyota” elektrisko auto, šķiet, dabūja ceturto vietu. Tēvs teicis: jā, tie ir īstie, brauc!
Arī sacensību rīkotāji mums ticēja. Uz Paikspīkas plakāta un bukletiem bija lieliem burtiem rakstīts: vai elektriskā mašīna uzvarēs? Vai jau tagad? Vai pienākusi elektrifikācijas ēra? Visi tam bija gatavi. Mūsu lielākais konkurents šogad bija japānis Tadžima arī ar elektroauto. Un arī viņš gatavojās uzvarēt. Tātad konkurenti bija nobrieduši.
Arī nākamgad noteikti tiksim sagaidīti kā favorīti, mums būs pirmais starta numurs. Atbildība būs lielāka, tas gan. Taču es joprojām jūtos komfortabli, jo mašīna būs ļoti laba un mēs būsim ātri. Ļoti ātri.
