Krievija varētu vēlreiz atgriezties pie plāna “A” un atkal mēģināt uzbrukt Kijivai 21
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Šāviņu krusa no “kamikadzes” droniem ielauzās teltī, kurā netālu no robežpunkta ar Baltkrieviju – tikai trīs stundu brauciena attālumā no Kijivas – pēc maiņas beigām gulēja ukraiņu robežsargi. Viktors Derevjanko pamodās no smeldzošām sāpēm, bija sajūta, ka viņa ķermenis deg. Asinis plūda no viņa rokas, kad viņš mēģināja noslaucīt seju. Metāla gabals bija izgājis caur viņa roku un vēderu un iekļuvis muskuļos ap viņa sirdi. (..)
Tas bija 24. februārī ap 4:15 rītā. Tikai dažas stundas iepriekš Derevjanko un citi ukraiņu robežsargi bija skeptiski jokojuši par prezidentu Baidenu, kas atkal brīdināja par Krievijas iebrukumu. Tagad tieši viņi bija kļuvuši par šā uzbrukuma pirmo mērķi,” tā sākas amerikāņu izdevuma “The Washington Post” raksts “Kauja par Kijivu” – līdz šim plašākais pētījums, kas veltīts pirmajam kara posmam. Tagad tā jau pamazām kļūst par vēstures hroniku – lai gan kopš aprakstītajiem notikumiem ir pagājuši vien nepilni desmit mēneši, pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai ir sekojuši vairāki pavērsieni un lūzumi.
Joprojām “pēc plāna”?
Pēc Harkivas apgabala un Hersonas atbrīvošanas iniciatīva neapšaubāmi pārgājusi Ukrainas pusē, bet pašlaik nav skaidrs, ko gaidīt tālāk. Krievijas prezidentam Putinam nākas izpildīt arvien dīvainākus retorikas vingrojumus, lai pasniegtu, ka “viss rit pēc plāna”. Piemēram, vienā no nesenajām sanāksmēm, pats sev jautājot, kādus rezultātus devusi karadarbība, viņš uzsvēra, ka Azovas jūra tagad esot kļuvusi par Krievijas “iekšējo jūru” un “par to vēl Pēteris I cīnījās”.
Stāstot par šiem “panākumiem”, no vadoņa sejas nenodzisa pašapmierināts smaids, liekot jautāt, vai viņš patiešām ir pats noticējis šim stāstam vai arī priecājas, ka izdomājis kādu jaunu gājienu, par ko pagaidām vēl neviens nenojauš. Tomēr skaidrs, ka ne jau vēlme noskalot zābakus Azovas jūrā bija Putina sāktā kara mērķis (kā zināms, nelaiķis Vladimirs Žirinovskis to sapņoja darīt Indijas okeānā).
Turklāt arī to pēc laika var nākties pārskatīt, ja Ukrainai izdotos nākamais sekmīgais uzbrukums. Tāpēc pēdējā laikā arvien skaļāk izskan versija, ka, iespējams, Krievija varētu vēlreiz atgriezties pie plāna “A” un atkal mēģināt uzbrukt Kijivai. Zinot Kremļa aizrautību ar ezoteriku un skaitļiem, var pat būt mēģinājums to atkal sākt tieši 24. februārī.
Uzbrukumam varētu būt vairāki mērķi. Viens – piespiest ukraiņus sēsties pie sarunu galda un pieņemt Krievijas noteikumus par pamieru. Tas, ka tieši Putins vēlas pauzi karā, jau sen nav nekāds noslēpums, tomēr nav tā situācija, kad viņš var izvirzīt ultimātus. Otrs mērķis varētu būt saistīts ar pašu vadoņa tēlu, kuru iepriekš uzpūstajos apmēros uzturēt kļūst arvien sarežģītāk.
Viņš arvien vairāk sāk izskatīties pēc zaudētāja ne vien visas pārējās pasaules, bet arī savas sabiedrības acīs. Īpaši riskanti, ka vilšanās sajūta pārņem to daļu, kas visvairāk ilgojās pēc šā kara – tos, kurus Krievijā dēvē par “patriotiem” un kuri visvairāk iemieso agresīvi impēriskās tieksmes (pēc dažādām aplēsēm 10–15% no visiem iedzīvotājiem). Putinam šī grupa ir bīstamāka nekā ierastie t. s. liberālie opozicionāri, ar kuriem viņš lielā mērā bija ticis galā vēl pirms kara sākuma. Savukārt neapmierinātība ar izgāšanos Ukrainā un revanšisms var kļūt par to ideju, ap kuru veidojas jauns varas centrs, kam tāds Putins vairs nebūtu vajadzīgs.
Zalužnijs brīdina
Par iespējamo uzbrukumu Kijivai brīdinoši sākušas runāt tieši Ukrainas amatpersonas. Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valerijs Zalužnijs nesen intervijā britu laikrakstam “The Economist” uzsvēra: “Es nešaubos, ka viņi vēlreiz dosies uz Kijivu.” Zalužnijs par to spriež, ne tikai vērojot Krievijas armijas manevrus, bet arī ņemot vērā vēsturisko pieredzi. Viņš arī nepiekrīt izplatītajam (optimistiskajam) uzskatam, ka Putina izsludinātā mobilizācija nav devusi rezultātu un saistīta ar vienām vienīgām problēmām.
“Krievijas mobilizācija ir nostrādājusi. Tā nav taisnība, ka viņu problēmas ir tik šausmīgas, ka šie cilvēki nekaros. Viņi to darīs. Cars ir teicis, ka viņiem jāiet karot, un viņi iet karā. Es esmu pētījis abu Čečenijas karu vēsturi – tur bija tāpat,” atgādina ģenerālis. Jebkurā gadījumā karavīru motivācijas trūkumu var aizstāt ar masu – arī šī pieeja Krievijas militārajā vēsturē nebūtu nekas jauns.
Zalužnija ieskatā, pašlaik uzbrukumam tiekot gatavoti ap 200 tūkstošiem jaunu karavīru, bet kopumā Krievijai vēl esot 1,2–1,5 miljonu rezerve, kuru pakāpeniski varētu mēģināt mobilizēt nākamajās kārtās (par to, ka, karam ieilgstot, tādas sekos, nav nekādu šaubu). Tāpat tiekot gatavotas arī citas rezerves – militārās ražošanas jaudas noteikti esot palielinātas. Tas, vai Krievijai pietiks bruņojuma, kara turpināšanai ir bijis spekulāciju objekts jau vairākus mēnešus. Dažādi eksperti, piemēram, ik pa laikam izteikuši pieņēmumus, ka, tik masīvi apšaudot Ukrainas pilsētas, Krievijai varētu pietrūkt raķešu, jo no noliktavām drīz būšot iztukšoti pat vecie padomju laika krājumi. Pagaidām gan gaisa uzbrukumi nav mazinājušies.
Vēl viens iemesls, lai izskatītu versiju par iespējamo atkārtoto uzbrukumu Kijivai, ir aktīvā rosība Baltkrievijas virzienā – pirmdien Putins kopā ar savu aizsardzības ministru Sergeju Šoigu bija ieradies Minskā. Videokadros redzams, kā Šoigu, ģērbies civilajā, nevis kā pēdējā laikā bijis ierasts – militārajā – formā, izskatās diezgan satraukts un, stīvi turot roku kabatā, mēģina ātrāk tikt garām filmētājiem. Tikmēr Putins jūtas ļoti brīvi un pat pacilāts, sastopoties ar Aleksandru Lukašenko. Pēdējo reizi Krievijas prezidents Minsku bija apmeklējis 2019. gadā, un tiek pieļauts, ka šoreiz posties ceļā pamudinājis kāds patiešām svarīgs mērķis, kāds varētu būt otrās frontes atklāšana no Baltkrievijas puses.
“Faktiski mēs to bijām ieņēmuši…”
Visbeidzot, savdabīgi paziņojumi parādījušies arī Kremļa propagandā – telekanāla “RT” galvenā redaktore Margarita Simonjana bija izsaukusi jautrību ar paziņojumu, ka Krievijai, izrādās, tomēr esot izdevies ieņemt Kijivu, jo “mēs jau bijām Hostomeļā un visur citur, faktiski mēs to bijām ieņēmuši, un es zinu, cik mūsu karavīri bija satriekti, kad viņiem pavēlēja doties prom”. Šie izteikumi varētu likties absurdi, taču jāsaprot, ka Krievijā lielākajai daļai cilvēku plaša un patiesa informācija par to, kas notika kara pirmajos mēnešos, nav bijusi pieejama. Pat mums šī aina tolaik veidojās diezgan fragmentāra – ar bažām tika gaidīts uzbrukums Ukrainas galvaspilsētai, ik pa laikam parādījās ziņas, ka Krievijas karaspēks to jau gandrīz sasniedzis, bet kaujas pilsētā tā arī nesākās.
Tāpēc ir vērts atgriezties pie raksta sākumā citētās “The Washington Post” publikācijas “Kauja par Kijivu” – notikumu rekonstrukcijas, kas balstītas uz vairāk nekā simts intervijām, sākot ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un viņa komandu, beidzot ar karavīriem, kas paši piedalījās cīņās.
Rakstu ir vērts izlasīt visiem, kas grib saprast notikumu gaitu un to, ka Krievijas armijas atkāpšanās nebija nekāds “labas gribas žests”, kā to vēlāk izziņoja Krievijas Aizsardzības ministrija, bet gan ukraiņu karavīru varonība un armijas vadības spēja krīzes brīdī pieņemt pareizos lēmumus.
Brīžiem paļaujoties nevis uz prātu, kas lika apšaubīt to, ka Krievija tiešām varētu sākt plaša mēroga karu, bet uz intuīciju – tieši tā bija likusi ģenerālpulkvedim Oleksandram Sirskim, kurš vadīja Kijivas aizsardzību, neilgi pirms iebrukuma sākuma likt pārvietot helikopterus un lidmašīnas prom no galvenajām bāzēm, kur, kā vēlāk izrādījās, tie būtu kļuvuši par viegliem Krievijas mērķiem jau pirmajās kara stundās.
Tāpat izveidot divas gredzenveida aizsardzības līnijas ap galvaspilsētu. Līdz ielu cīņām Kijivā nenonāca tāpēc, ka Krievijas armija tika apturēta tādās vietās kā Hostomeļa, kuras lidlauku Krievija bija izvēlējusies kā vietu sava desanta izsēdināšanai, Irpiņa, Buča, Čerņihiva un citās. Viens no pēdējiem mēģinājumiem bija marta vidū, kad uz Kijivu tika sūtīta tanku kolonna, taču tā cieta smagus zaudējumus un bija spiesta atkāpties. “Dienām ritot, ukraiņu komandieri, kas uzrauga Krievijas sakarus, sāka dzirdēt toņa maiņu ienaidnieka karavīru sarunās. Tas, kas iepriekš bija entuziasms, pārvērtās par paniku un vilšanos,” tā laikraksts apraksta brīdi, kad kļuva skaidrs – šī kauja ir uzvarēta.
Protams, Krievija ir ņēmusi vērā tā laika mācības, un atkārtots uzbrukums Kijivai, visticamāk, izskatītos citāds, taču nav šaubu, ka arī Ukraina tagad tam ir daudz vairāk gatava.
