“Gribu līdz pēdējam brīdim tik daudz ko iespēt.” Saruna ar vienu no pazīstamākajiem latviešu skaņražiem pasaulē Pēteri Vasku 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 16. aprīlī, Pētera Vaska dzimšanas dienā, tiešraidē no koncertzāles “Cēsis” izskanēs komponista 75 gadu jubilejai veltīts koncerts “Klātbūtne”. Spēlēs koncertzāles šī gada rezidences mākslinieces vijolniece Kristīne Balanas un čelliste Margarita Balanas, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris “Latvija”.
Pēteris Vasks ir vesela latviešu mūzikas laikmeta zīme, viens no pazīstamākajiem latviešu skaņražiem pasaulē, sadarbojies ar tādiem zināmiem mūziķiem kā diriģents Juha Kangass, vijolnieks Gidons Krēmers, čellists Dāvids Geringa, Kronas kvartets, Ņujorkas filharmonija, Berlīnes Radio orķestris… un, protams, Latvijas Radio koris, kas kopā ar pianistu Reini Zariņu sestdien, 17. aprīlī, “Latvijas Koncertu” mājas lapā aicina uz koncertu, kurā skanēs Pētera Vaska, Artura Maskata un Andreja Selicka kormūzika un klaviermūzika. Pirmatskaņojumu piedzīvos jubilāra “Angele Dei” korim a cappella.
Pētera Vaska audzēkņi ir komponisti Andris Dzenītis un Platons Buravickis. 2011. gadā dibinātais Pētera Vaska fonds nerimtīgi rūpējas par latviešu mūzikas attīstību.
Komponists ir vairākkārtējs Lielās mūzikas balvas laureāts, Rudens kamermūzikas festivāla patrons, ik vasaru Mežotnes pilī viņš ielūdz uz kamermūzikas festivālu, bet aprīlī koncertzālē “Cēsis” tradicionāli izskan festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”, kas latviešu komponista dzimšanas dienas mēnesī klausītājiem ik gadu piedāvā īpaši veidotas oriģinālprogrammas, izceļot gan paša meistara, gan viņa garīgo domubiedru mūziku.
Taču pandēmija ieviesusi savas korekcijas. Koncerts “Klātbūtne” šovakar notiks tukšā zālē, klātesot vien pašam komponistam ar dzīvesbiedri. Svētku programma ar spilgtākajiem Vaska simfoniskās, kora un kamermūzikas skaņdarbiem plkst. 19 skanēs “Latvijas Radio 3” programmā “Klasika”, bet plkst. 21 būs skatāma Latvijas Televīzijas 1. kanālā.
Šogad Lielo mūzikas balvu gada jaundarbu kategorijā ieguva tavs Sestais stīgu kvartets, kas “Artemis” sniegumā pirmatskaņojumu piedzīvoja Rudens kamermūzikas festivālā Liepājas “Lielajā dzintarā”.
P. Vasks: Godinot Bēthovenu viņa 250. dzimšanas dienā, viens no pasaules izcilākajiem stīgu kvartetiem Berlīnē bāzētais “Artemis” ar pirmo vijoli latvieti Vinetu Sareiku vēlējās pasūtīt jaundarbus mūsdienu komponistiem – vienam amerikānim, vācietim un latvietim.
Un Vineta uzrunāja mani. Sestā stīgu kvarteta pirmā daļa vēstī par atvadīšanos, otrā – atskatīšanos, kurā stāstu par kāpumiem, svētkiem un bezdibeņiem manā dzīvē, trešā daļa ir kā aiziešana, bet, ceturto rakstot, iegremdējos Bēthovena mūzikā un ieaudu Bēthovena stīgu kvarteta tēmas kā satikšanos, tikai kādā citā dimensijā.
Kāda būs sajūta, kad koncertzālē skatītāju rindās šovakar būsi divatā ar dzīvesbiedri? Varbūt karaliska?
Neparasti. Tā vēl nebūs bijis. Kaut gan pirms nepilna gada Lietuvā tiku uzaicināts uz koncertu, kurā arī sēdēju viens pats Viļņas filharmonijas zālē, manā kādreizējā mīļā mājvietā četrus gadus, kad studēju Lietuvas Konservatorijā (kā baptistu mācītāja dēls Pēteris Vasks savas “nepareizās izcelsmes” dēļ nevarēja mācīties Latvijas konservatorijā, kur tikai pēc gadiem tika uzņemts kompozīcijas nodaļā. – V. K.) un spēlēju Lietuvas filharmonijas orķestrī kontrabasu. Bet mūziķiem koncertā jau vajag sajust klausītāju elpu, acis, kaut vienu pāri.
Un koncerta nosaukums arī ir “Klātbūtne”. Kā par spīti šim laikam.
Vispār komponisti ir diezgan lieli vientuļnieki, mēnešiem vientulībā iznēsā savus darbus. Tagad abi ar Dzintru (dzīvesbiedre, kinorežisore Dzintra Geka. – V. K.) runājam, ka agrāk visa pasaule bija vaļā, braucām apkārt, gājām uz teātriem, koncertiem, tagad tā visa nav. Bet arī šādi var dzīvot.
Slēgtas koncertzāļu durvis, taču neizlasīto grāmatu kalns sarucis krietni mazāks. Es klausos nedzirdētos kompaktdiskus, iekšēji dzīvoju bagāti. Un nav ko slēpt, trakajā agrākajā tempā daudz kam vienkārši pārskrējām pāri pa virsu neiedziļinoties.
Jubilejas koncerta daudzslāņaino programmu veidojuši diriģenti Andris Poga un Māris Sirmais ciešā sadarbībā ar tevi pašu. Uzmirdzēs visas Vaska daiļrades šķautnes?
Pats vecākais darbs, radies 70. gadu pirmajā pusē, šajā programmā ir kora dziesma a cappella “Māte saule” ar Jāņa Petera dzeju. Uzrakstīts okupācijas gados, kad godīgs, savu tautu mīlošs cilvēks katrā skaņdarbā mēģināja ielikt sapni par brīvību un mūsu nesamierināšanos ar to, ka esam pazemoti.
Nākamais, “Līdzenuma ainavas”, ir man ļoti mīļš skaņdarbs, vijolnieka Gidona Krēmera ierosināts, kurš, domājot par Māri Sirmo un viņa toreiz vadīto kori “Kamēr”, aicināja: vai vēlies uzrakstīt skaņdarbu vijolei vai čellam un korim?
Smēlos mūžīgajā iedvesmas avotā – Latvijas dabā, Zemgales līdzenumā, pār kuru naktī kā milzu brīnums klājas zvaigžņotās debess jums.
Lec saule, putni gavilē, un katrs dziedātājs imitē kāda putna balsi.
“Vox Amoris”, fantāziju vijolei un stīgu orķestrim, man ļoti iemīļotam sastāvam, 2010. gadā pasūtināja Austrālijas kamerorķestris. Un nav labāka sastāva stāstam par mīlestību kā vijole stīgu orķestra pavadījumā. Simfoniskā orķestra opusu “Lauda” sarakstīju 1985. gadā, kad Krišjānim Baronam svinējām 150. dzimšanas dienu.
Šis skaņdarbs tapa kā godinājums mūsu tautai, tik stiprai, ar tik brīnumskaistām tautasdziesmām un nezūdošu ticību brīvībai.
Un beigās “Laudate Dominum”, skaņdarbs oriģinālā ērģelēm un korim, ko, pēc Māra Sirmā ieteikuma, izveidoju versijā lielam simfoniskam orķestrim un korim. Orķestra himniskam, majestātiskam dziedājumam atbild kluss kora dziedājums dievnama otrā galā. Pamazām orķestris un koris satiekas augšāmcelšanās rīta gavilējumā aleluja fortissimo, kas manos skaņdarbos nav nemaz tik bieži, šajā slavinājumā pasaules brīnumam!
Runājot vēl par klātbūtni, cik lielā mērā ārpasaules notikumus tu ielaid sevī?
Sociālo tīklu negāciju kultūras burbuļus nemaz. Bet pret to, kas notiek arī ārpus Latvijas, nocietināties nevar. Esam taču tik ļoti cits no cita atkarīgi. Ja kas nelāgs notiek Āfrikā, būtību varbūt grūtāk izprast, cita lieta, ja tepat kaimiņos Baltkrievijā, kur, starp citu, pirms pāris gadiem man bija brīnišķīgs autorkoncerts Minskas filharmonijas zālē.
Nevaru būt vienaldzīgs pret to, kas notiek Ukrainā, un ir sarežģīti ar milzīgo kaimiņu Austrumos. Kopt savu valsti, protams, ir grūtāk nekā visu laiku liekulīgi runāt par iespējamiem citu uzbrukumiem.
Nupat izlasīju ļoti biezu amerikāņu politiķa Kisindžera grāmatu “Diplomātija” – tā stāsta arī par Krievijas vēsturi, kā šī valsts arvien pievāc citas zemes, plešas plašumā, jo, lūk, visi grib dižo, svēto Krievzemi apdraudēt un kaut ko atņemt un tāpēc tai jāiekaro arvien jaunas un jaunas zemes, it kā Krievijai jau nepiederētu miljoniem kvadrātkilometru.
Un blakus mūsu mazā zeme, kurai simtgadē, diriģenta Māra Sirmā ierosināts, esi veltījis kora dziesmu “Mūsu kalni”.
Nu nav mums augstu kalnu. Bet, kā saka man tuvs dzejnieks Knuts Skujenieks, kura dzeju esmu paņēmis arī šai dziesmai, tos var celt mīlestībā pret Latviju, celt savās dvēselēs, un tos iekšējos gara kalnus neviens nevar atņemt. Skujenieka dzejā viss noris it kā tepat, bet tajā pašā laikā pārlaicīgi un mūžīgi.
Viena no tavas darbības šķautnēm ir kino mūzika. Esi sacerējis mūziku Gunāra Cilinska filmai “Vilkaču mantiniece”, Ināra Kolmane izmantojusi muzikālus fragmentus no taviem darbiem savai “Billei”, par mūziku filmai “Dieva putniņi” saņēmi “Lielo Kristapu” kā labākais kino mūzikas komponists. Bet kura no filmām ar tavu mūziku visvairāk iepriecinājusi tevi pašu?
Man ļoti patika sacerēt mūziku Anša Bērziņa multfilmām. Manu mūziku savām Sibīrijas filmām lieliski izmanto Dzintra Geka un dara to absolūti meistarīgi. Ja mūzika izdodas, tā dod bildei vēl vienu dimensiju. Sibīrijas filmās bijušas tādas epizodes, kur cilvēku traģēdiju tik daudz, ka, šķiet, to nevar izturēt, bet Dzintra fonā pēkšņi uzliek tādu gaišu, mierpilnu mūziku.
Vienā Sibīrijas braucienā – tas parādās arī filmā – lietaina, pelēka diena, kāpjam augšā pa trepēm uz piemiņas memoriālu, tur lietas asaras, simtiem tūkstošu cilvēku gājuši bojā, viena nolādēta vieta, kur katrai dvēselei gribas sarauties. Bet filmā, Dzintras atrasts, skan mans “Klusuma auglis”, padarot uz ekrāna redzamo tik negaidīti gaišu, miera un spēka pilnu.
Dzintra Geka savā vērienīgajā dokumentālajā filmā “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” iemūžinājusi arī Pēteri Vasku festivālā “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” spēlējam kontrabasu.
Filmā izmantots mans cikls klavierēm “Gadalaiki”, un katrā no tiem spēlē viens pianists – “Ziemā” Georgs Osokins, “Pavasarī” Vestards Šimkus, ko Dzintras Gekas operators Viktors Gribermans fantastiski aizraujoši nofilmējis, Reinis Zariņš spēlē “Vasarā” un beigās Rihards Plešanovs “Rudenī” augšā, Nacionālajā bibliotēkā, kā es saku, Saulcerītes istabiņā, kur viņa gaida savu princi un kur laiku pa laikam notiek aizraujoši koncerti.
Arī dzīves gadalaikos esi kļuvis bagāts kā piecu bērnu tēvs un deviņu mazbērnu vectēvs. Vai kāds no viņiem arī izvēlējies mūziķa ceļu?
Viena no manām meitām, Gundega Vaska, ļoti labi spēlēja čellu, instrumentu, kura balss vismīļākā man, mācījās Dārziņskolā… Visām manām trim meitām un diviem dēliem bijusi iespēja mācīties mūzikas skolā. Visi ir kultūrai un mūzikai atvērti cilvēki. Bet man nekad nav gribējies, lai bērni darītu to pašu ko tēvs, ja viņos nav pēc tā iekšējas nepieciešamības. Katram jāatrod savs ceļš.
Un kas ir liktenīgākie pagriezieni tavā ceļā pie mūzikas?
Aizputē, manā dzimtajā pilsētiņā, Kuldīgas ielā 17, atradās baznīca, kur kalpoja tēvs un ģimenei otrajā stāvā bija dzīvoklītis. Māmiņai, pēc profesijas zobārstei, bija skaista balss, viņai tika manas pirmās kompozīcijas. Arī tēvam skanīgs tenors, spēlēja korāļus, ģitāru un mandolīnu, mana māsa spēlēja klavieres.
Vecāki bija ievērojuši, ka uz visu, kas baznīcā saistīts ar mūziku, man acis intereses pilnas.
Tad tēvs paņēma mani pie rokas un pārveda pāri ielai uz Aizputes bērnu mūzikas skolu. Sāku mācīties spēlēt vijoli. Tā kā tolaik nebija nošu papīra, uz baltas lapas savilku piecas līnijas, sēdēju baznīcas priekšā un sāku sacerēt savas pirmās kompozīcijas. 1958. gadā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara mūsu Operā iestudēja komunistu laikos aizliegto Vāgneru.
Mēs, visa ģimene, no dzimtās pilsētas braucām uz “Tanheizera” pirmizrādi! Pirmoreiz mūžā biju Operā! Man toreiz bija divpadsmit gadu. Un tas bija viens no mirkļiem, kad sapratu, mūzika manā dzīvē būs pati svarīgākā. Ko mūzikā darīšu, vēl nezināju, bet apjautu – tā būs mana pasaule.
Jau daudz vēlāk sapratu, ka izniekošu savu dzīvi, ja beigu beigās tomēr nekļūšu par profesionālu komponistu. Man tas bija ļoti būtiski. Bet ilgi šaubījos, vai arī kādam citam mana mūzika varētu būt interesanta. Manas kompozīcijas ilgu laiku bija kā privātā muzikālā dienasgrāmata, ko nevienam nerādīju. Tikai pamazām, pamazām…
Man ir laimējies ar dzīvi mūzikā, laimējies, ka tas, ko visvairāk mīlu, ir arī mana profesija. To gribas novēlēt ikvienam – atrast savu īsto ceļu.
Un vēl viens likteņa pagrieziens, par kuru klīst leģendas. Tavs ceļš pasaulē sācies pēc līguma noslēgšanas ar prestižo mūzikas izdevniecību “Schott Music International”, kuras darbības lokā ir Madride, Londona, Ņujorka, Parīze, Tokija, Toronto… Šajā apgādā esi vienīgais no Latvijas.
Deviņdesmito gadu sākumā šī vācu izdevniecība, kas var lepoties ar divsimt gadu senu vēsturi, vēlējās savā komponistu pulkā kādu skaņradi no tolaik vēl nesabrukušās padomju impērijas. Apgāda pārstāvji bija aizbraukuši uz Maskavu paklausīties skaņdarbus un, ja kāds patiks, paņemt autoru zem sava spārna.
Un tur vācu apgāda pārstāvji izdzirdēja manu otro stīgu kvartetu “Vasaras dziedājumi”. Maskaviešiem droši vien labāk būtu paticis, ja ciemiņiem iekristu ausīs kāds no vietējiem autoriem…
Viens no vācu izdevniecības pārstāvjiem, kas bija dzirdējis manu mūziku, Vācijā satika diriģentu Imantu Cepīti, kas tur bija ieradies ar kori “Latvija”, – vai nepazīstot tādu latviešu komponistu Pēteri Vasku?
Un neilgi pēc tam vēl kāda liktenīga laimīga sakritība. Atrados Austrumberlīnē tieši tajā laikā, kad krita Berlīnes mūris. Pēkšņi vari braukt pa visu Vāciju. Piezvanu pa man iedoto tālruni, tur aicina – brauciet šurp! Devos sešsimt kilometru ceļā uz Frankfurti pie Mainas Reinas krastā… T
ā kļuvu par vācu izdevniecības komponistu. Kopš tā laika, kaut arī esmu strādājis mūzikas skolās, būtībā varēju koncentrēties tikai mūzikas sacerēšanai.
Tiklīdz atļaus klausītāju klātbūtni, festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” sola gaidītāko notikumu – Pētera Vaska Vijoļkoncerta “Vakara gaismā” pirmatskaņojumu orķestra “Sinfonietta Rīga” sniegumā. 1997. gadā Lielo mūzikas balvu ieguva tavs Vijoļkoncerts “Tālā gaisma”. Vai palicis kas nepateikts?
“Tālā gaisma” bija veltīta Gidonam Krēmeram un piedzima zem laimīgas zvaigznes. Tāpēc, jā, kad nu mani uzrunāja britu vijolnieks Hugo Tičati, es mazliet šaubījos. Bet izcilais, harismātiskais virtuozs, kura vectēvs bija itālis un kurš pāris reižu viesojies Latvijā, te izraisījis neprātīgu sajūsmu klausītājos.
Viņš ir lielisks meistars ar lielu interesi par Baltijas mūziku, un arī Artūrs Maskats viņam savulaik uzrakstījis skaņdarbu. Ļāvos pierunāties. Lai būtu – vēl viens Vijoļkoncerts. Kad tapa “Tālā gaisma”, biju spraunāks, nu “Vakara gaismā” sāksies ar sāpīgu orķestra skanējumu – ak vai, tik maz palicis laika, bet tas tik un tā ir bezgala skaists.
Un varēs saklausīt aiziešanas skumjas. Bet galvenais būs slavinājums pasaulei, kuru es tik ļoti mīlu.
Dīvainā kārtā, gadiem ejot, nevis noslēdzos sevī, bet atveros, jo gribu līdz pēdējam brīdim tik daudz ko iespēt.
Pasaule ir bezgala brīnišķa. Un gaisma, kas būs abu Vijoļkoncertu vienotāja, ir mūžīga. Tā paliks un nekad nebeigsies.
Kas šobrīd uz nošu papīra?
Japāņu vīru koris pasūtīja dziesmu un atļāva man izvēlēties – ar vārdiem latīņu vai latviešu valodā. Es izraudzījos dainas. Tā nu japāņu vīru mutēs skanēs latviešu tautasdziesmas…
