Vēl varam saglabāt! 0
Jauno gadu sākot, jāatskatās uz pagājušo. Uz pēdējiem simt gadiem Latvijas vēsturē, lai tur atrastu mūsu sasniegumu un neveiksmju saknes. Sāksim ar 1905. gadu. Revolūcija, muižu dedzināšana, soda ekspedīcijas. Tad latviešu strēlnieku pulki Pirmajā pasaules karā, Ziemassvētku kaujās.
Tūkstoši un atkal tūkstoši no nācijas zieda nolika savas galvas par caru, kam latvieši bija tikai traucēklis. Un tad vēl stulbi ļaunprātīgie aicinājumi latviešiem doties bēgļu gaitās, kuras tautai maksāja milzīgu skaitu zaudētu mūžu. Un tad vēl sardze pie nelietīgā Ļeņina, Perekops un citas nāvēšanas vietas. Atkal nāves pļauja. Kā oāze bija divi gadu desmiti valsts celšanā, bezgala sekmīgi. Bet tad jau atkal kaulainā vicina savu izkapti. Sarkano komisāru un čekistu naidā pārvērstās sejas, Litene, Latvijas armijas iznīcināšana, izvešanas. Un, it kā ar to nebūtu jau pārpārēm, mobilizācija leģionā (par šo prettiesisko aktu vēl neesam saņēmuši Vācijas atvainošanos!). Tad lēģeri, bēgļu izbraukšana no Latvijas, jaunas izvešanas. Tautas spēka neatgriezeniski zaudējumi. Tad lieliskā atmoda, bet neveiksmīgo valdību neizdarības un egoisma dēļ atkal jauns emigrācijas vilnis, kas turpinās joprojām.
Mēs esam zaudējuši simtiem tūkstošus, zaudējuši viņu gara un miesas spēkus. Karā aiziet spēcīgākie, diktatūras iznīcina gudrākos, emigrē uzņēmīgākie. Tādēļ esam kļuvuši vāji. Tādēļ atšķaidās un zūd patriotisms. Ir “moderni” latviski nacionālas izjūtas un rīcību uzskatīt gandrīz vai par noziegumu. Un tas jau ir baisi. Tātad gals?
Vēl ne. Bet šajā gadā gan jāizšķiras, ko gribam. Nacionālu, latvisku valsti vai kosmopolītisku sabiedrību, kurā pamazām izšķīdīs mūsu valoda un kultūra. Šādu izvēli mūsu priekšā nolikuši avantūristi, kuri rausta un šūpo Sa tversmes pašus pamatus. Ne velti viņi pieķērušies valodai. Jo tai ir milzīga loma ļaužu iespaidošanā un organizēšanā.
Es mīlu īstu krievu valodu, tā ir bagāta, krāšņa, elastīga. Bet mana mātes valoda ir latviešu, tā ir nostiprināta ar konstitucionālu spēku, tā jākopj Latvijā. Par krievu valodu lai rūpējas krievu valstī. Tāda ir mūsu izvēle, no tās nevar aizmukt.
Ir labi, ka postsovjeti pacēla savas galvas tieši tagad. Tas jau atmodinājis un vēl atmodinās latviešus. Jo nupat jau šķita, ka krieviskais un krievu valoda pamazām un neatvairāmi sāk atkal dominēt visā mūsu sadzīvē. Un vēl labāk, ka šis modināšanas process notiek vienlaikus ar jaunas paaudzes ienākšanu politikā un saimnieciskajā dzīvē. Jauni ļaudis, izglītoti, kuri runā inteliģentā latviešu (un ne tikai latviešu) valodā. Tā ir šo divdesmit gadu pozitīvā raža. Tā Latvija, kura eksistēja līdz 1940. gada jūnijam, vairs nav atjaunojama. To dubļos un asinīs samala tanki, komisāri, čekisti. Bet vēl varam saglābt latviešu valodu, kultūru, latvisku valsti, kura atbilstoši pirmās republikas tradīcijām ir absolūti toleranta pret mūsu mazākumtautībām (bet ne pret tiem, kuri joprojām sapņo par “diženo PSRS” vai Krievijas impēriju). Tas ir atkarīgs no mūsu pašu gribas un spējas pacelties pāri nogurumam, vienaldzībai. Latvieši vēstures krustpunktos – un valodas referendums tāds ir – vienmēr spējuši apvienoties. Uz to es ceru jaunajā gadā. Ceru un ticu.
