Vēl var pagūt kaļķot augļukokus 0
Lai augļu dārzā izvairītos no ziemas radītiem saules apdegumiem, mizas plaisāšanas salā un sala plaisu veidošanās, dārzu saimnieki vēl var pagūt veikt kādu ļoti būtisku darbu – augļu koku kaļķošanu, uzsver Māris Narvils, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) vecākais dārzkopības eksperts.
Māris Narvils: “Saules apdegumi ziemā augļu kokiem rodas saules pusē, kad dienas laikā sasilst stumbra un skeletzaru miza, bet naktī atdziestot, mizas audi apsalst. Mizas plaisāšana ir saistīta ar spēcīga sala iestāšanos pēc silta laika perioda vai atkušņa, – rezultātā miza atdziest straujāk nekā koksne un garenvirzienā pārplīst.
Jāatceras, ka vairāk nekā 10 cm garas mizas plaisas jau uzskatāmas par bīstamām un pavasarī tās nāksies apkopt. Sevišķi bīstama mizas plaisāšana ir saldajiem ķiršiem, jo tā notiek februārī un martā, kad saldie ķirši un arī plūmes jau iziet no miera perioda.
Savukārt sala plaisas veidojas tieši vecajiem augļukokiem. Tas notiek pēc atkušņiem, kad, uznākot salam, stumbri strauji atdziest.”
Kuri koki jākaļķo
Kaļķojot stumbri un skeletzari iegūst gaišu krāsu, tādējādi spīdot saulei, uznākot atkusnim vai siltam laikam, miza tā neuzsilst un temperatūra veidojas daudz izlīdzinātāka, maz atšķiroties no apkārtējās vides gaisa temperatūras.
Tādēļ jākaļķo ir visi augļu koki, kuru stumbri un skeletzari būs pakļauti saules stariem. Kaļķošana nepieciešama ābelēm, bumbierēm, plūmēm, saldiem ķiršiem, ja lieli koki, tad arī skābajiem ķiršiem, aprikozēm, persikiem, citiem dienvidu zonu kokiem.
Jākaļķo arī jaunie kociņi, kam miza ir jutīga, jo sevišķi bioloģiskajos dārzos. Izņēmums var būt tad, ja koki pašnoēnojas – punduri un daļēji puspunduri, vai – ja tiem aptītas skujas, kartons un citi aizsargājoši segumi.
Ierobežo arī kaitēkļu
Kaļķošana novērš ne tikai iepriekšminētos bojājumus, bet arī ierobežo kaitēkļus, jo samazina to iespējas ziemot mizas starpās. Tāpat mizas kaļķošanu necieš ne sūnas, ne ķērpji.
Svarīgi ir kaļķot saulainā laikā, lai kaļķa emulsija kārtīgi izžūst un kļūst noturīgāka. Darbu labāk veikt, kad gaisa temperatūra ir ap nulli vai nedaudz virs, un šis darbs jāpaveic līdz jaunajam gadam.
Vecākiem kokiem sūnas, ķērpjus un atlupušās mizas daļas pirms kaļķošanas notīra ar metāla birsti. Kaļķošanai izmanto liela izmēra otu, klāj kaļķa pienu vairākās kārtās no augšas uz leju. Sevišķu uzmanību pievērš atzarošanās vietām.
Ja izmanto smidzinātājus, tad labāk izmantot apaļstrūklas sprauslas un rūpīgi darba šķidrumu izfiltrēt. Smidzinot darba šķīdums nedrīkst tecēt.
Kā pagatavot maisījumu
Kā pareizi pagatavot kaļķa maisījumu. Dārza kaļķi (4-6 kg) rūpīgi maisot, izšķīdina 6 litros ūdens. Atsevišķi litrā ūdens izšķīdina vara mēslojumu, ko atšķaida vēl ar 14 litriem ūdens.
Ņem tik lielu trauku, kurā viss saies – tā varētu būt muca ar 30 litru tilpumu. Izšķīdināto mēslošanas līdzekli lej kaļķa pienā un visu laiku maisa. “Papildus pēc atšķaidīšanas es uz spaini pievienoju vēl pāris saujas pelnu, puslāpstu izmīcītu mālu un tikpat (ja pieejams) svaigu liellopu mēslu. Tāds kokteilis ne tikai aizsargās, bet arī pabaros un dziedēs koku,” pieredzē dalās Māris Narvils.
