Polijā vēl vairāk ierobežo zemes iegādi 4
Daži Polijā pieņemtā likuma noteikumi ir līdzīgi 2014. gada 3. jūlijā Saeimā likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumos ietvertajiem, kas Latvijā ir spēkā jau kopš 2014. gada 1. novembra. Kā zināms, Latvijā tie prasa pircējiem: lauksaimniecisku izglītību vai lauksaimnieciskā darba pieredzi, kā arī rakstisku apņemšanos turpmākos trīs gadus izmantot zemi lauksaimniecībā. Tāpat vajadzīga vietējās pašvaldības atļauja.
Turpmāk arī Polijā zemi varēs nopirkt tikai tie cilvēki, kuri oficiāli atzīti par zemniekiem. Pērkot zemi, pircējiem rakstiski jāapņemas, ka paši to izmantos lauksaimniecībā. Tāpat kā Latvijā arī Polijā pieņemtais likums gan nešķiro pircējus pēc pilsoņu pasēm un nacionālās piederības, jo to aizliedz Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līgumi par brīvu kapitāla plūsmu un citas starptautiskās saistības.
Ierobežos spekulācijas un cenu “uzskrūvēšanu”
Taču citi Polijā pieņemtā likuma noteikumi ir pat stingrāki par Latvijā pieņemtajiem. Polijā noteikts, ka zemes pircēja pastāvīgajai dzīvesvietai piecus gadus jābūt Polijā. Lai ierobežotu spekulācijas un zemes cenu mākslīgu “uzskrūvēšanu”, kas gadiem ilgi plaukusi arī Latvijā, poļi noteikuši, ka pēc zemes iegādes īpašnieks nepārdos to citiem turpmākos desmit gadus. Valsts zemes aģentūra var pārbaudīt darījumu līgumus. Ja atklājas, ka pirkuma cena neatbilst konkrētajā vietā raksturīgajai, tā var iejaukties, lai iegādātos zemi par savu noteiktu cenu.
Poļi arī stingrāk noteikuši, cik daudz zemes viena persona var iegūt īpašumā. Saimniecības lielums ir ierobežots līdz 300 hektāriem. Kā zināms, mums viena fiziskā vai juridiskā persona var iegūt īpašumā līdz 2000 hektāriem zemes. Jaunais likums ne tikai ierobežo privātpersonām piederošās, bet arī aizliedz valsts zemes pārdošanu turpmākos piecus gadus.
Šie likuma ierobežojumi neskar vienīgi valsts iestādes un Romas katoļu baznīcas organizācijas.
Kad 2004. gadā Polija pievienojās ES, tā panāca, ka vēl 12 gadus ir spēkā noteikumi, kuri liedz iespēju ārzemniekiem iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Toreiz poļi uztraucās, ka bagātāko Rietumeiropas valstu iedzīvotāji, sevišķi vācieši, izpirks zemi, piesolot par to lielākas summas, nekā spēj maksāt vietējie iedzīvotāji.
Bet, kā noprotams, uztraukums par ārzemnieku iespiešanos lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgū poļiem nav zudis arī pašlaik. Polijā neslēpj, ka šis likums pieņemts, lai mēģinātu mazināt ārzemnieku iespiešanos zemes tirgū, spekulācijas ar zemi un tās izsaimniekošanu.
Vecie aizliegumi – viegli apejami
Kaut arī pēc Polijas pievienošanās ES turpmākos 12 gadus ārzemniekiem bija noteikts lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes aizliegums, kā paši poļi atzīst, tas pārāk netraucēja pirkt zemi ne ārzemniekiem, ne vietējiem uzpircējiem, kuri šos pirkumus uzskatīja par ļoti izdevīgu ieguldījumu un peļņas veidu. Līdzīgi kā Latvijā, aizvadītajos gados arī Polijā aizliegums ārzemniekiem bijis formāls, jo to varēja samērā viegli apiet. Piemēram, ārzemniekiem nebija grūti vienoties ar vietējiem iedzīvotājiem par darījumiem viņu vārdā, tāpat, līdzīgi kā Latvijā, viņi varēja nodibināt Polijā reģistrētus kopuzņēmumus, kas jau ļāva nopirkt zemi bez ierobežojumiem.
Pircēju pieplūdums un lielais pieprasījums veicināja strauju cenu celšanos. Pēc Polijas statistikas aģentūras datiem, 2004. gadā, Polijai iestājoties ES, lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektārs maksāja vidēji 6634 zlotus (ap 1503 eiro). Toties pašlaik viena hektāra vidējā cena sasniedz gandrīz 40 000 zlotus jeb aptuveni 9000 eiro.
Jau kļuvis zināms, ka Eiropas Komisija (EK) pētīs, vai Polijā pieņemtie lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes ierobežojumi nav pretrunā ar ES dalībvalstu starptautiskajām saistībām. EK tāpat pēta agrāk pieņemtos līdzīgus zemes iegādes ierobežojumus Bulgārijā, Ungārijā, Slovākijā, Lietuvā un Latvijā. EK pārbauda, vai šie ierobežojumi nav diskriminējoši pret citu ES valstu pilsoņiem un vai nepārkāpj ES iedibināto brīvas kapitāla plūsmas principu.
Likumu studē divus gadus
Uz jautājumu, cik tālu pārbaudītāji tikuši ar Latvijā un citās pieminētajās ES dalībvalstīs pieņemtajiem zemes iegādes ierobežojumiem, EK Latvijas pārstāvniecībā atbild, ka, sadarbojoties ar šo valstu atbildīgajām iestādēm, joprojām tos pēta.
Interesanti, ko divus gadus EK ierēdņi mēģina tajā atrast?
2013. gadā, gatavojot zemes iegādes ierobežošanas projektus, Zemkopības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un citu valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji pieredzes apmaiņā apmeklēja Ungāriju, kas zemes iegādes ierobežošanā jau bija mums priekšā. Arī tur problēmas tās pašas kā Latvijā: zemes īpašumu sadrumstalotība; lielas neapstrādātas zemes platības; spekulācijas ar zemi; nepilnīgi un kļūdaini dati valsts reģistros; ārzemju pircēju, lielākoties Austrijas pilsoņu, pieplūdums; vietējo zemnieku nespēja pārsolīt ārzemnieku piedāvāto cenu.
Arī Ungārijā līdz 2014. gada 30. aprīlim ārzemniekiem bija ierobežojumi lauksaimnieciskās zemes iegādē. Viņi oficiāli varēja nopirkt tikai līdz 300 hektāriem zemes. Lai iegūtu zemi īpašumā, trīs gadus bija pastāvīgi jādzīvo Ungārijā un pašiem tā jāapstrādā. Taču arī Ungārijā šos ierobežojumus ārzemnieki varējuši apiet dažādos veidos, piemēram, noslēdzot ilgtermiņa nomas līgumus.
Pašlaik Ungārijā pieņemtais likums par zemi nosaka, ka visi zemes pirkuma līgumi jāsaskaņo ar vietējām zemes komitejām, kuras izveido no pašvaldības un vietējo zemes īpašnieku pārstāvjiem. Komitejās novērtē, vai līgums atbilst likumam un lauksaimnieciskās ražošanas mērķiem. Šādi ungāri mēģina novērst spekulācijas ar zemi un pavērt lielākas iespējas zemes iegādē vietējiem zemniekiem.
Vai aizliegt citur atļauto?
Pats interesantākais ir tas, ka ne ungāri, ne poļi šos noteikumus nebija pagrābuši gluži no zila gaisa. Šo pieredzi pasmēlās no vecajām ES dalībvalstīm. Piemēram, Austrijā visiem darījumiem ar zemi un mežiem ir vajadzīga vietējās pārvaldes atļauja. Lauksaimniecībā izmantojamu zemi pārdodot, aizliegts mainīt tās izmantošanas mērķi vai aizlaist, pazeminot tās vērtību. Pircējam var atteikt zemes iegādi, ja viņš nav zemnieks vai ja nespēj nodrošināt saimniecības ilgstošu attīstību. Tāpat var liegt iegādāties zemi, ja darījuma cena ir noteikta augstāk par konkrētā vietā raksturīgo tirgus cenu.
Kaut arī Vācijā nav ierobežojumu lauksaimniecībā izmantojamo zemju pārdošanai ārzemniekiem, neatkarīgi no pilsonības pirkuma līgumi ir jāapstiprina pavalsts lauksaimniecības pārvaldē. Pirkumu var atteikt, ja pircējs nav zemnieks un ja konkrēto zemes gabalu par samērīgu cenu vēlas iegādāties cits, kurš nodarbojas ar lauksaimniecību. Tāpat pircējam var atteikt, ja pirkuma cena neatbilst zemes gabala vērtībai.
Tagad iznāk, ka EK ierēdņi pēta un nespēj vien izlemt, vai Bulgārijā, Ungārijā, Slovākijā, Lietuvā un Latvijā atļaut to, kas sen jau ir spēkā vecajās ES dalībvalstīs.
