Vai, tik aktīvi darbojoties mūzikā, Valters var pietiekami daudz laika veltīt ģimenei, kurā kopš pavasara aug mazā Paula? Valters atzīst, ka šajā ziņā viņš šobrīd grēko. Mājās gribētos būt daudz vairāk, bet muzikālās aktivitātes patlaban ir tik plašas, ka patlaban tas nav iespējams. Taču novembrī viņš jau atkal būs vairāk kopā ar savām meitenēm. 0
– Mazās Paulas piedzimšana mani ar Ilvu ir vēl vairāk satuvinājusi. Agrāk bijām divi cilvēki, kuri dzīvo kopā, bet tagad esam ģimene. Un līdz ar to izjūtas ir citādas. Pret Ilvu izjūtu lielu cieņu. Esmu ļoti priecīgs, ka izlēmu piedalīties dzemdībās, un iesaku tā rīkoties visiem vīriešiem. Ir jāredz, kam sieviete bērna radīšanas procesā iziet cauri. Manuprāt, ja vīriešiem tiktu dota iespēja dzemdēt, viņi šīs mokas nepārciestu. Kopš piedzima Paula, arī daudz labāk jūtu, kā skrien laiks. Meitiņa aug un attīstās burtiski pa dienām. Nesen apritēja seši mēneši, kopš mazulīte nāca pasaulē, bet man tie pagājuši nemanot, – pārdomās dalās Valters.
Viņš un Ilva kopā ir jau septiņarpus gadu. Abi iepazinušies Studentu klubā. Valters atceras, ka Ilva viņam iekritusi acīs jau pirmajā tikšanās reizē, bet todien savstarpējā komunikācija kaut kā neveicās. Kad Valters Ilvu tajā pašā klubā ieraudzīja otrreiz, nolēma nelaist garām izdevību iepazīties ar glīto meiteni.
Vai pāris arī turpmāk dzīvos kopā, nereģistrējot laulību? Valters teic, ka viņš tomēr ir par laulībām. Konkrēts datums vēl nav nolikts, bet par kāzām tiek runāts. Pagājušajā vasarā Valters un Ilva piedalījušies vairākās draugu kāzās, un sapratuši, ka arī sev vēlas šo skaisto brīdi. Tikai mazliet vēl jāpagaida, lai Paula paaugas.
– Viens no iemesliem, kāpēc vēlamies laulāties, ir juridiskais, otrs – emocionālais aspekts. Kļūstot oficiāli par vīru un sievu, mēs it kā noslēgsim savstarpējas uzticības līgumu. Manuprāt, tas īpaši svarīgi ir sievietēm. Turklāt līdz ar mazās Paulas nākšanu pasaulē mēs jūtamies kā īsta ģimene, un vēlamies šo faktu apliecināt juridiski, – teic Valters. – Nevaru gan apgalvot, ka dzīvojam kā divi balodīši. Gadās arī pa strīdam. Pret manu biežo prombūtni Ilva gandrīz vienmēr izturas ar sapratni, bet reizēm tomēr nākas uzklausīt pārmetumus. Saprotu, cik viņai ir grūti vienai caurām dienām būt mājās ar mazo. Strīdus risinām runājot. Tas ir vienīgais veids, kā atšķetināt domstarpības. Ja nerisina, tās sakrājas un izaug par daudz lielākām problēmām. Tiesa, iemācīties izrunāt lietas, kas nomāc, nav viegli, to joprojām apgūstam. Bet es ļoti mīlu Ilvu, nespētu bez viņas dzīvot. Īpaši tagad, kad bieži esmu projām, novērtēju to, cik svarīgas man ir mājas. Ja koncerts beidzas naktī, steidzos, lai tikai ātrāk būtu pie Ilvas un meitiņas. Ja viņa nav spējusi mani sagaidīt un jau devusies gulēt, bieži vien ir atstājusi man siltas vakariņas. Tas no Ilvas puses ir ļoti mīļi, – teic Valters.
Ilva ir uztura speciāliste, un, itin loģiski, kopš abi sāka kopdzīvi, Valtera ēdienkarte ir būtiski mainījusies. Tādi produkti kā sviests, majonēze, cukurs un baltmaize abu kopējās mājās vairs nav atrodami, toties Ilva savu dzīvesdraugu lutina ar dažādiem gardiem un veselīgiem ēdieniem. Viņas meistarstiķis ir kūkas – ar divreiz mazāku cukura daudzumu un maz kalorijām, bet garšo tikpat labi kā ierastās. Valters gan atzīst, ka ēšanas ziņā šad un tad mēdz arī grēkot, dažkārt par daudz ēdot hamburgerus un citas neveselīgas lietas. Tā visbiežāk notiek, kad grupa izbraukusi koncerttūrē vai viņš piedalās kādā ballītē.
Arī Valters pats mājās šad un tad stājas pie plīts, visbiežāk, lai gatavotu brokastis. Šajā ēdienreizē viņš galdā parasti ceļ savu iemīļoto omleti. Ja rīts iegadījies laisks un nekur nav jāsteidzas, Valters brokastis Ilvai mēdz pasniegt gultā. Kā ar puķu pasniegšanu mīļotajai? Valters atzīst, ka nav čakls puķu dāvinātājs, tās dzīvesbiedrei visbiežāk sniedz tad, kad “savārījis ziepes”.
Vai attiecību veidošanas mākslu Valters smēlies no mammas un tēva – režisores un producentes Daces Pūces un komponista Valta Pūces –, kuri kopā nodzīvojuši jau vairāk nekā trīsdesmit gadu?
– Domāju, ka neapzināti daudzas lietas daru tāpat kā mani vecāki. Ne velti latviešu sakāmvārds vēsta, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk sevī saskatu līdzību ar tēvu – gan vizuāli, gan raksturā. Tas nav ne slikti, ne labi, tā vienkārši ir. Turklāt tas, ka mēs ar Ilvu vairs neesam tikai divi, bet mums ir meitiņa, mūsu attiecības patiešām ietekmēja ļoti būtiski. Patlaban vēl tikai pierodam pie domas, ka Ilva ir māte, bet es – tēvs. Divdesmit deviņus ar pusi gadus es biju citā statusā, līdz ar to vienā dienā pieņemt šo lomu nevar. Šis laiks manā dzīvē nav vienkāršs. Daudz satraukuma, bet tas tomēr ir patīkams, – teic Valters.
