Lielas sabiedrības daļas izpratne par Satversmes tiesu ir samērā vāja. Tur, redz, ir sarežģīti iesniegt konstitucionālo sūdzību, jo uzstādīta augsta sūdzības sagatavošanas latiņa, jālīgst dārgi advokāti… Vai būs kāds risinājums, lai vienkāršotu sūdzību iesniegšanu? 1
Risinājums ir divos virzienos. Viens ir valsts apmaksātā juridiskā palīdzība – valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā ir jāiekļauj norma, ka cilvēks var saņemt juridisko palīdzību, lai sagatavotu pieteikumu Satversmes tiesai. Īpaši tādēļ, ka Satversmes tiesa ir valstī pēdējais cilvēka pamattiesību sargs. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savulaik atzina, ka Satversmes tiesa ir efektīvs cilvēka tiesību aizsardzības līdzeklis, ja tiesību ierobežojums izriet no tiesību normas, raugoties no Cilvēktiesību konvencijas viedokļa. Tādēļ vēl jo vairāk ir nepieciešams Satversmes tiesas procesu iekļaut Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā.
Otrs risinājuma variants ir komunikācija. Te atkal jāatgriežas pie vecā stāsta, kā tiesas un juristi komunicē ar žurnālistiem. Abām pusēm ir jāuzņemas zināma atbildība, ka komunikācija ir samērā vāja. Tas ir trešās un ceturtās varas atbildības jautājums. Ja konceptuāli raugās uz demokrātisku valsti, tad tiesas atbildība ir ne tikai izspriest lietu, bet arī izskaidrot, kā mēs strādājam un ko mēs darām. Tādējādi tiek nodrošināta uzticība tiesai un vienlaikus arī valstij. Īpaši sabiedriskajiem medijiem ir pienākums veidot informējošus raidījumus par to, kā valstī īstenojas tiesiskums.
Tas, ko dara Satversmes tiesa, parasti nāk gaismā tad, kad tur tiek izspriesta kāda skaļāka lieta. Piemēram, likuma par valsts noslēpuma atsevišķu pantu atbilstība Satversmei.
Tiesa konstatēja, ja personai tiek atņemta pielaide valsts noslēpumam, tad tai nav nodrošinātas Satversmē nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu gan institucionālā, gan procesuālā nozīmē. Tādējādi nav nodrošināta iespēja objektīvā, neatkarīgā formā sniegt savus argumentus pret drošības dienestu argumentiem. Demokrātisku valsti stiprinātu, ja tiktu rasts forums, kurā parādītos abu pušu argumenti. Likumdevēja uzdevums ir atrast un izveidot šādu modeli. Tā varētu būt, piemēram, speciāla parlamentārā komisija ar vairāku jomu pārstāvjiem. Tā varētu būt arī tiesa. Risinājumi ir dažādi.
Amatpersonas, kurām nedod pielaidi valsts noslēpumam, parasti izliekas ļoti nezinošas, kāpēc tā liegta, kaut gan Sa- tversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis ir publiski teicis, ka jautājumi, kurus uzdod attiecīgajai personai, ietver informāciju, kas ļoti labi liekot saprast, kāpēc pielaide liegta. Kāds ir jūsu viedoklis par šīm personām, kuras tēlo, ka neko nezina?
Latvijā vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu demokrātiskai valstij atbilstošu tiesisko kultūru. Jācer, ka mēs līdz tai nonāksim.
Taču, izskatās, ka vēlēšanās līdz tai nonākt nav diez ko izteikta. Par to liecina kaut vai viens no svaigākajiem faktiem – kandidātu listē pašvaldību vēlēšanām iekļauts bijušais VDK štata darbinieks, kā arī persona, kura pēc 1991. gada janvāra bijusi Latvijas kompartijas biedrs. Kaut gan tas ir pretlikumīgi, tomēr vēlēšanu komisiju ierēdņi veikli piemeklējuši attaisnojumu, proti, minētie fakti neesot apstiprināti tiesas ceļā.
Tas ir skumji. Tas atkal ir jautājums par tiesisko kultūru, kas tomēr prasa godīgi pateikt vēlētājam. Diemžēl šis fakts arī parāda, ka neesam sistemātiski un godīgi izgājuši cauri gan lustrācijas, gan arī okupācijas seku apzināšanas procesam. Tas izlien ārā dažādos aspektos. Vēlētājam noteikti ir jāzina viss par kandidātiem, lai varētu izdarīt atbilstošu izvēli.
