Novembra tumsā – arī sarunas par drošību 1
“Rudens 2013” traģiskā statistika turpina augt. Lūk, dažas no ziņām.
– 17. novembra naktī autoceļa Salaspils–Babīte 39. kilometrā 1985. gadā dzimis vīrietis uzbrauca diviem uz ceļa braucamās daļas gulošiem pagaidām nenoskaidrotiem vīriešiem, kuri, pēc sākotnējās informācijas, uz ceļa braucamās daļas atradās, iespējams, pēc avārijas ar motociklu. Abi vīrieši gājuši bojā. Policija noskaidro notikušā apstākļus.
– Svētdien uz Liepājas šosejas pie Skrundas kāds “Opel” vadītājs neizvēlējās laika apstākļiem piemērotu ātrumu un avarēja. Negadījumā cietis auto vadītājs un pasažieri – 1987. gadā dzimusi sieviete, zīdainis un 2009. gadā dzimis zēns, liecina Valsts policijas informācija. 1986. gadā dzimušais vīrietis, vadot automašīnu “Opel Astra Caravan” pa ceļu Rīga–Liepāja Skrundas novadā, neizvēlējās pareizu braukšanas ātrumu, tādējādi uzbrauca uz ceļa nomales, automašīnu sanesa un tā apgāzās. Negadījumā cietis auto vadītājs un pasažieri – 1987. gadā dzimusi sieviete, 2013. gadā dzimis zēns un 2009. gadā dzimis zēns.
“Atstūrēšana”
Vainīgi traģēdijās esot tumsa, ātrums, dažviet arī alkohols nelaikā. Tā jau ir. Taču – vai cēloņsakarību virkni pārlieku nesašaurinām?
Man pagājušajā nedēļā gadījās būt vienas traģiskas avārijas vietā dažas minūtes pēc notikuma. Upuris (gājēja) tikko apsegts, šoferis (no milzīga kravenieka) šokā. Policija mēra bremzēšanas ceļu. Un redzētais lika atcerēties “Auto akadēmijas” drošas braukšanas kursa vienu iedaļu ar nosaukumu “Plašu skatu!”.
Slikts ir vadītājs, kurš redz tikai mazu gabaliņu sev priekšā. Šī ceļa posma novērtējums bija jāveic jau agrāk, tagad tavs darbs ir “skenēt” to tālāko, ieraudzīt potenciālās briesmas savlaicīgi. Kā tolaik teica rallija lielmeistars Ivars Caune: “Pat Latvijā var braukt diezgan ātri, ja vien spēj ne tikai to vardi 200 metru attālumā ieraudzīt, bet arī paredzēt, uz kuru pusi tā lēks.”
Te nebija tumsas. Spoža saule tikai ripoja uz rieta pusi. Te (“uz aci”, kā saka) nebija nekāda dižā ātruma. Tie paši “atļautie plus drusciņ”. Bet braucēja skats bija šaurs un paviršs. Māmuļu, kura pēdējam riksim gatavojās gājēju pārejas tuvumā, viņš nepamanīja. Vai savos augstumos ignorēja. Un piedevām – situāciju beidzot sapratis, reaģēja primitīvi un aplami. “Atstūrēšana”. Šim instinktīvajam straujajam stūres rata griezienam labāka nosaukuma par šo tiesu eksperta Oskara Irbīša izgudroto diemžēl nav. Kustīgs šķēr-slis nāk no labās – izvairos, “atstūrēju” pa kreisi! Bet gājējs turpina iesākto, cer paspēt, un – tiek notriekts ceļa kreisajā pusē, jo atgriezt savā joslā lielo kuģi braucējam vairs nav iespējams. Būtu šoferis vienkārši un taisni bremzējis, viņa paspētu…
Kompleksu darbību!
Pirmssvētku nedēļā mediju pārstāvjus jau otro reizi dažu dienu laikā kopā sauca Valsts policija. Par situāciju un iecerēm runāja Artis Velšs, Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks. Un provokatīvu jautājumu krustugunīs konsekventi turējās pie slavējamas tēzes – neviens kārtības sargu darbarīks vai paņēmiens nav pārlieku izceļams, par vienīgo un universālo saucams. Vajadzīgs komplekss. Fotoradari vajadzīgi. Tie tik drīz nebūs. Bet gandrīz simts policijas auto ar modernām ātruma mērīšanas ierīcēm jau aprīkoti. Domāts tiek par netrafaretu auto skaita palielināšanu, lai varētu “iet plūsmā”, izcelt agresorus no burzmas, kurā viņi jūtas no tradicionāliem paņēmieniem pasargāti.
Jau notiek jauna veida alkohola klātbūtnes pārbaudes. Policija cenšas izspiest visu iespējamo no saviem ierobežotajiem resursiem, taču – katram policistu nepieliksi. Un tādēļ par svarīgāko gan Velšs, gan jaunais (no 1. novembra) Satiksmes biroja vadītājs Normunds Krapsis uzskata dialogu ar satiksmes dalībniekiem, kurš līdz šim esot bijis gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi nepietiekams.
Motocikls bīstamākais?
Par soli šajā virzienā varam uzskatīt Krapša kunga piedalīšanos Motoklubu asociācijas gadskārtējā sanāksmē. Sarunā par drošību tur piedalījās arī jau pieminētais Oskars Irbītis. Divriteņu zēni tika slavēti – moto negadījumu skaits šajā sezonā samazinājies, par spīti vispārpieņemtajiem priekšstatiem, to īpatsvars nav lielāks par auto avārijām. 2,5 procenti no Latvijā reģistrētā transporta ir motocikli, 2,3 procenti avāriju notiek ar viņu līdzdalību, turklāt vairāk nekā pusē no tiem paši motociklisti nav likuma priekšā vainīgi. Tika gan viņi arī brīdināti – par nedēļu nogalēm labos laika apstākļos, kad motociklu blīvums uz ceļiem lielākais un avāriju skaits arī, par ložņāšanu starp joslām, kuru sakarā stāstīts tika par šādu traģikomisku gadījumu.
Kāds ārzemju tūrists gribējis fotografēt Rīgas panorāmu. Paņēmis taksi, braukuši pār Vanšu tiltu. Sastrēgumā stāvot, kungs saka – te īstā vieta! Samaksā, ver durvis, un – pa tām iebrauc motocikls…
Kā lems padome
Melnā statistika sakustinājusi arī valsts augstāko satiksmes drošības instanci. Nākamajā pirmdienā pēc Satiksmes drošības padomes priekšsēdētāja Anrija Matīsa iniciatīvas tā lems par nepieciešamo un labāko pasākumu plānu. Ļoti labi būtu, ja arī šajā sanāksmē ieskanētos tādas cilvēcīgas un koleģiālas runas, kādas bija dzirdamas divās iepriekš aprakstītajās. Dzimtu jaunas idejas un plāni kustības dalībnieku izglītošanā un audzināšanā. Un mazāk būtu aizvadīto gadu demagoģijas par briesmoni ātrumu un visuvarenajiem fotoradariem, sodiem. To tantuku Kleistu ielā, tos divus Babītes pagastā uz ceļa gulošos radari nepasargātu. Toties, iespējams, glābtu braucējs, kurš zina, ka “atļautais ātrums” ne vienmēr ir arī drošs. Un attiecīgi rīkojas. Vienmēr.
