Krievijas agresija saasina Eiropas uzmanību par enerģijas drošību 3
Krievijas enerģijas monopola elpa pakausī Eiropas Savienību (ES) pavadījusi jau gadiem, vairākkārt liekot izjust tās sekas un draudīgo spēku, un īpaši spilgti 2009. gadā, kad pēc kārtējā gāzes cenu strīda ar Ukrainu Krievijas enerģijas gigants “Gazprom” pašā ziemas spelgonī divas nedēļas pārtrauca piegādes, atstājot tukšus Ukrainas cauruļvadus un vairāku ES valstu iedzīvotājus bez siltuma.
Izspēlēt gāzes krīzi
Pēc Krievijas agresijas Ukrainā ES enerģijas jautājumiem ir pievērsusies ar jaunu spēku un pastiprina vēl pēc 2009. gada krīzes lemtos soļus. Eiropas Komisija (EK) publiskojusi jaunu Eiropas energoapgādes drošības stratēģiju, kas paredz gan piegādātāju dažādošanu, gan enerģētikas infrastruktūras modernizāciju, ES iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu un arī enerģijas taupīšanu, turklāt lielāku informācijas apmaiņu pašu dalībvalstu starpā.
EK rosina veikt arī priekšlaicīgus testus, pārbaudīt un izzināt, kāds ir enerģijas apgādes stāvoklis katrā dalībvalstī, kuras ir jutīgākās vietas, kādi ir lielākie drošības riski un, iespējams, veikt pat enerģijas pārtraukuma simulāciju, lai novērtētu īsto ietekmi, kas palīdzētu paredzēt turpmāko rīcību un to, kādi rezerves mehānismi būtu vajadzīgi.
EK raugās uz īstermiņa un ilgtermiņa risinājumiem, jo gāzes pārrāvumi var būt rīt un arī pēc daudziem gadiem, tādēļ viena no idejām, ko izceļ, ir dalībvalstu solidaritāte, proti, ja vienai ir gāzes problēmas, talkā nāk citas, taču te atslēgas vārds ir savstarpēji savienojumi, un šajā ziņā Eiropa nav pilnīga. EK rīcībā ir ziņas par 33 ļoti nozīmīgiem savienojumu infrastruktūras projektiem, taču nepieciešami būtu vēl kādi.
Stratēģija, ko publiskojusi EK, tagad būs uz ES dalībvalstu vadītāju galda, kad 26. un 27. jūnijā līderi tiksies samitā Briselē.
Enerģētiskā savienība – patāls mērķis
Jaunā stratēģija ir raisījusi diskusijas, vai ES bez ekonomiskās, monetārās taps arī enerģētiskā savienība, kurā individuālu dalībvalstu rīcība būs ierobežotāka un visu stingrāk koordinēs Brisele. Šādu pieeju atbalsta, piemēram, Polija, bet vairākām valstīm ir asi iebildumi.
Savukārt Eiropas transporta lietu komisārs Sīms Kallass prognozē, ka enerģētiskā savienība būs viens no nākamo piecu gadu jaunās Eiropas Komisijas un arī Eiropas Parlamenta lielākajiem uzdevumiem.
Prognoze
Pieprasījums pēc enerģijas pasaulē palielinās, sagaidāms, ka līdz 2030. gadam tas pieaugs par 27%.
Pēdējos gados ES saražotās enerģijas apjoms ir samazinājies teju par vienu piekto daļu.
Patlaban vairāk nekā 50 procentu no ES nepieciešamajamiem energoresursiem nodrošina ārējie piegādātāji.
Viedokļi
ES enerģētikas komisārs Ginters Etingers: “Mēs vēlamies ciešas un stabilas partnerattiecības ar lielajiem piegādātājiem, taču mēs nedrīkstam kļūt par politiskas un komerciālas šantāžas upuriem. Mums kopīgi jānostiprina solidaritāte ar visneaizsargātākajām dalībvalstīm, jāpabeidz iekšējā tirgus izveide, jāuzlabo infrastruktūra, jāpalielina energoefektivitāte un jāizmanto pašu resursi.”
Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle: “Neredzu, ka stratēģijā būtu kas darāms no jauna, jo ir jāīsteno jau esošie projekti. Vai tiešām Eiropas komisāram ir jāsasauc Baltijas un Somijas premjeri, lai beidzot izlemtu par reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli? Tur nav vajadzīgi īpaši Eiropas likumi, šie savienojumi gluži vienkārši ir jāizveido. Stratēģijas ilgtermiņa plānos ir iespējama energoresursu vienota iepirkšana Eiropas Savienības vārdā. Es par to pat esmu mazliet skeptisks, jo domāju, ka tas ir patāls mērķis, un arī vairākas dalībvalstis jau ir iebildušas, jo tas traucē tirgus attiecībām.”
