Gunārs Nāgels: Vēl pastāv mīti par 1949. gada 25. marta izsūtījumiem 0
Marts atnācis gandrīz kā parasti un aizgājis ļoti neparasti. Eiropā no Covid-19 mirst veci un jauni. Daudzu valstu robežas slēgtas. Latvijas Satversmes 98. pants nedarbojas: “Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas.”
Nemaz nerunājot par 103. pantu: “Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.” Sapulces, gājieni un piketi tagad ir aizliegti. Tas viss ir vajadzīgs, lai samazinātu vīrusa upuru skaitu.
Bet arī šajā ļoti aizņemtajā laikā Latvijas Valsts prezidents 25. martā viens pats privāti nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Īstenībā ne jau privāti to darīja, bet visu mūsu vārdā.
Mūsu kolektīvajā atmiņā vēl pastāv dažādi mīti par 1949. gada 25. marta izsūtījumiem. Fakti īsumā sākas ar to, ka 1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma slepenu lēmumu par izsūtījumiem no Baltijas valstīm: “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas.” Mērķi bija divi – apturēt lielo atbalstu, ko nacionālie partizāni saņēma no lauku iedzīvotājiem, un lai veicinātu kolektivizāciju.
Par “bandītiem” ir skaidrs – jāaptur bruņotā pretošanās okupācijas varai. Bet par “kulakiem” nav nemaz tik skaidrs. Šis jēdziens nāca no Maskavas, un sarakstus sastādīja, pamatojoties uz pirmskara dokumentiem par īpašumiem. Kāds varēja iekļūt “kulaku” sarakstā arī tad, ja pirmā padomju okupācijas laikā vai kara laikā bija visu zaudējis. Tika izslēgta iespēja “kulakiem” akceptēt padomju varu un brīvprātīgi iestāties kolhozā. Viss sociālais slānis bija jāiznīcina.
Kādi ir vēl pastāvošie mīti? Pirmais – ka gan 1949. gada, gan 1941. gada izsūtāmo sarakstus esot sastādījuši vietējie latvieši, lai atriebtos kaimiņam, ar kuru ir bijušas domstarpības. Šādu mītu pastiprina mākslas darbi, kuri vilto vēsturi. Piemēram, filmā “Piļsāta pi upis” mēs dzirdam, ka vietējais čekists esot ielicis filmas varoni izvedamo sarakstā.
Otrais mīts – ka nacionālie partizāni esot degradējušies bandīti. Tas ir iekalts no padomju okupācijas laikiem, un daudzi to pieņem kā faktu. Tā vienkārši nav.
Ko darīt? Stāv priekšā turpinošs darbs skaidrot vēsturi. Bet varbūt ne tik daudz ar gariem tekstiem, bet gan ar pārskatāmām infografikām.
