Viktors Ivbulis: Vēl par “svešu vārdu” rakstību 0
Par “svešu vārdu” nevajadzīgu izplatīšanu “LA” pirms kāda laika pelnīti uztraucās man anonīmais Edgars Vimba, un es viņam piekrītu – Latvijā ļoti bieži parādās ārzemnieciski, visbiežāk angliski nosaukti sīku jo sīku uzņēmumiņu nosaukumi, kuriem nav nekādu cerību savu vārdu iznest pasaulē, un pret to būtu jāvēršas ar visu bardzību.
Man daži uzraksti sagādā arī jautrību. Nezinu, vai daudzi padomā, ko nozīmē ietekmīgo biznesa kompāniju nosaukumi “Spice” un “Bite”, kas tiek lietoti kā latviešu vārdi. Angliski “spice” ir garšviela un “bite” – “kodiens”, “dzēliens”, “kumoss”. Tā nosauktās Latvijas kompānijas droši vien ir citur pastāvošo nosaukumu atzarojumi. Taču diez vai Rīga iet pirmajās rindās pasaulē anglicismu lietotāju rindās. Indijā un Pakistānā angļu mēle ir vienīgā, kurā var saprasties šo valstu daudzo tautību cilvēki; ne tikai Austrālijā, Kanādā un Jaunzēlandē, bet arī daudzās mums mazāk zināmās Āfrikas un Okeānijas zemēs tā ir valsts valoda, pat franči ir sākuši samierināties ar angliskojumu ieviešanos, bet vācu protestus vispār maz dzird.
Teiktais nenozīmē, ka es atbalstītu tādu pašu praksi Latvijā – angliski apzīmējumi ir neizbēgami, un tie jau iesakņojušies starptautiski sakarā ar jauniem izgudrojumiem tehnikā vai sasniegumiem zinātnē vai tautsaimniecībā, un to skaits tikai pieaugs. Taču parasti nav nekādas vajadzības ieviest angliskojumus abstraktu jēdzienu apzīmēšanai, ar ko daudzi nodarbojas. Visai vienkārši izrunājamais “force majeur” gan ir nevajadzīgi pārtulkots latviski, jo citās valodās to un diezgan daudzus citus franču apzīmējumus parasti netulko. Ārzemēs netulkojamos apzīmējumus un citvalodu svarīgāko īpašvārdu rakstību līdz ar izrunu oriģinālvalodā droši vien sāk apgūt jau skolas solā, tādēļ nevajadzētu brīnīties, kā to visu cilvēki zina. Pārliekā centībā “Kalniņš” citvalodās mums pašiem pārvēršas par “Kalnins”.
Tāda centība diez vai palīdzēs mūsu mīļajai mēlītei sagādāt garu mūžu apstākļos, kad tās pasaulē nepārtraukti izzūd lielā skaitā. Drīzāk otrādi. Citvalodu īpašvārdu padarīšanā par grūti pazīstamiem nav vainīga tikai gramatikas prasība pēc latviskām galotnēm, bet arī nevajadzīga galotņu pievienošana, piemēram, vārdiem ar īso pēdējo patskani “i” vai garā “o” oficiāla nepieļaušana. Turklāt it kā nav nekādas vainas “Catterdži”, bet nedrīkst būt “Šelli”. Nesen mainītajos dažu Indijas lielo pilsētu nosaukumos “Bombeja” nu ir “Mumbai”, “Madrasa” – “Čennai”, Kalkuta – “Kolkāta”. Mums tūlīt pat parādījās “Mumbaja” un “Čennaja”.
Latviešu valodnieki laikam jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ar kaut kādu lēmumu ir nolikvidējuši arī jaunajās indiešu valodās saglabājušos devanāgarī alfabēta vairāku burtu otro daļu, ko apzīmē ar izdvesumu “h”. Nesen, braucot trolejbusā, pa logu ieraudzīju uzrakstu “Džagannāta konditoreja”. Mani šajā gadījumā neinteresēja, vai tajā saldumi arī tiek piparoti vai ne, bet palika prātā no indiešiem pārņemtais vārdu salikums “Džagannāth”, kurš sastāv no diviem vārdiem un tulkojams kā “pasaules pavēlnieks”. Šis “Nāth” arī atsevišķi nozīmē apmēram to pašu, bet “Nāt” indiešiem nenozīmē neko. “Buddha” nozīmē “apskaidrotais”, “apgarotais” utt. Latviešu “Buda” indietim nav pilnīgi nekas.
Vai beidzot nav laiks arī mums vismaz sākt runāt par citvalodu vārdu rakstības un izrunas pietuvināšanu oriģinālam? Eiropas Savienība var ātri pārvērsties par kaut kāda veida federāciju, jo tās tautas, mitinoties atsevišķās alās, nespēs sekmīgi pretoties pārapdzīvoto pasaules daļu ļaužu milzīgajam ekonomiskajam, demogrāfiskajam un reliģiskajam spiedienam un noteicošā federācijā var būt tikai angļu mēle.
Būšu tikai priecīgs, ja kāds mani nikni lamās par cit-valodu vārdu rakstības likumu pārkāpšanu Latvijā, jo vienreiz par to jāsākas kaut kādai diskusijai. Daudz ķecerīgi uzrakstītu citvalodu vārdu būs arī manā jaunajā grāmatā par indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumiem saistībā ar Indiju un baltiem, kurai jāiznāk pavisam drīz.
