Krievi ne runā, nedz sveicinās, apvainojušies. Nesaprotu, par ko. Saruna ar Martinu Dukuru 41
Viņnedēļ par deviņkārtējo Eiropas čempionu skeletonā kļuvušais Martins Dukurs ziemas olimpiskās spēles Phjončhanā gaida, maksimāli koncentrējies. Treniņi ieplānoti arī svētku dienās. Krievu dopinga jezgas uzsākto diskvalifikāciju dēļ viņš vēl nejūtas kā olimpiskais čempions, tāpēc uzdevums ir sapni piepildīt februārī Dienvidkorejā.
Kā vērtē sezonas pirmo pusi?
M. Dukurs: Bija kāpumi un kritumi, bet ar to rēķinājos. Nebija apņemšanās, ka nepārtraukti jāuzvar. Kaut kas izdevās vairāk, kaut kas – mazāk. Fiziski noteikti varēju būt stiprāks, tad vieglāk varētu pacīnīties. Mazliet traucēja problēmas ar celi, bet galvenais tomēr ir tas, ka mēģinām sportiskās formas virsotni sasniegt olimpisko spēļu laikā. Turpinām trenēties divas reizes dienā.
Šobrīd no korejieša Sunbina Juna tu startā atpaliec par piecām līdz septiņām sekundes simtdaļām. Cik daudz ceri sadeldēt šo starpību?
Ceru tikt līdz trim simtdaļām, bet ideāli, protams, ja starta laiki būtu līdzīgi. To parādīs sacensības pēc gadu mijas – ja tajās netikšu tuvāk, tad diez vai izdosies arī Phjončhanā.
Kas tehnikas ziņā sagādā galvassāpes?
Daudz ko esam paveikuši, un lielos vilcienos ir skaidrība. Mazliet ar svariem esmu sapinies meistarībā, būs jāmaina. Ziemeļamerikas trasēs braucu ar vienām kamanām, Eiropā – ar citām un vairāk sliecos uz otro variantu, lai gan uz treniņu nedēļu Phjončhanā tās nepaņēmu līdzi. Kamanas skrien, braukšana ir komfortabla, līdz ar to viss ir manās rokās. Braukšana gan šajās sacensībās nebija tik stabila, kā gribētos, jācenšas savākties. Grūti pateikt, kas tam par iemeslu, arī iepriekšējā sezonā sākums nebija diez ko labs.
Vai tevi kaut mazliet uztrauc tas, ka Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā esi otrais un korejietis – pirmais?
Nē, es tam nepievēršu uzmanību. Nebija pašmērķis uzvarēt katrā sacensību posmā. Eiropas čempionātā gribēju pacīnīties, tas arī izdevās. Forši, ka tas sakrita ar 50. uzvaru Pasaules kausa posmos, šī pirmā vieta bija vajadzīga emocionāli. Vinterbergā arī cerēju pacīnīties, bet sniega dēļ atcēla otro braucienu. Olimpiskajās spēlēs jau tas neko nemainīs, vai tev ir pirmais vai otrais starta numurs.
Atzīmējāt šo unikālo sasniegumu?
Nē, nebija laika. Apbalvošana notika vēlu, vakarā bija jāsalādē mantas mašīnā, bet nākamajā rītā paši laidām prom.
Savu pirmo Eiropas zeltu 2010. gadā arī izcīnīji Īglsā. Šis varētu būt pēdējais, vai tomēr pieļauj iespēju turpināt karjeru arī nākamajā sezonā?
Šobrīd grūti atbildēt, daudz ko noteiks rezultāts olimpiskajās spēlēs.
Krievu dopinga jezga joprojām turpinās, viņu federācijas pārstāvji sociālajos tīklos un medijos izsakās nicinoši par pārējiem sportistiem, tostarp latviešiem. Tu arī esi izjutis uzbrūkošu attieksmi?
Viņi ne runā, nedz sveicinās, apvainojušies. Es tikai nesaprotu, par ko, jo man un visiem pārējiem būtu jāapvainojas par viņu rīcību Soču olimpisko spēļu sakarā. Nav jau slikti visu pagriezt pretējā virzienā un tēlot, ka nekā nav bijis. Ja viņiem tāds stils patīk, lai darās, bet pārējā sporta sabiedrība gaidīja citādu rīcību. Man personiski neko nav teikuši, novērš acis un nesveicinās. Arī pārējie no viņiem novērsušies, un atmosfēra ir diezgan draņķīga.
Kā vērtē to, ka krievi joprojām startē Pasaules kausa izcīņas posmos?
Gana dīvaini lēmumi. Drīzumā būs Sporta arbitrāžas tiesa, kas visu nolems, un vairs nebūs kur sprukt. Šobrīd neviens vēl negrib pieņemt pārsteidzīgus lēmumus.
Soču olimpisko spēļu čempions – vai ar šo sajūtu esi apradis, vai arī gaidi arbitrāžas tiesas lēmumu?
Noteikti gaidu tiesas lēmumu, viss var mainīties, tāpēc neiespringstu un priekšlaikus nesvinu. Kad Starptautiskā olimpiskā komiteja paziņoja par Aleksandra Tretjakova diskvalifikāciju, bija pacilāta sajūta, jo kaut kas beidzot sakustējās, citādi vasarā šķita, ka šī lieta nolikta plauktā.
Kā pavadīsi Ziemassvētkus?
Mums visas dienas ieplānoti treniņi. Ziemassvētku vakarā klāsim svētku galdu, bet, manuprāt, nekā pārdabiska uz tā nebūs. Pēc lielās braukāšanas pa pasauli esmu izsalcis pēc parastiem ēdieniem – zirņiem ar speķi, kartupeļiem ar karbonādi. Ko vēlos saņemt dāvanā? Veselību, veiksmi.
Vai tuviniekiem atvedi dāvanas no Eiropas?
Kaut ko atvedu, bet es tam neveltu lielu vērību. Bērniem mantu ir pietiekami, un par tām ir piecu minūšu interese. Jācenšas darīt citādi, nevis nopirkt kaut ko, kas pēc tam mētājas mājās. To gan viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Līdzjutējiem svētkos un jaunajā gadā novēlu, lai sanāk viss, kas ieplānots, un, ja nesanāk, lai neskumst, bet turpina virzīties pretī lielākiem vai mazākiem mērķīšiem. Galvenais ir saticība ģimenē, jo tā stiprina un dod ļoti daudz. Un, protams, veselību. Visu pārējo var nopirkt.
Pasniegtas Latvijas Gada balvas sportā. Esi sekojis līdzi, kā klājies citiem, un kuram tu atdotu populārākā sportista godu?
Spilgts gads bija Aļonai Ostapenko, Mairim Briedim, Kristapam Porziņģim. Mums ir ļoti spēcīgi sportisti, un par to liels prieks, lai visiem veicas arī nākamajā gadā. Domāju, ka populārākais varētu būt Briedis, īpaši tāpēc, ka tuvojas nākamā cīņa, un tas līdzjutējiem dos papildu emocijas.
27. janvārī, kad Briedis Rīgā boksēsies ar Oleksandru Usiku, būsi mājās. Vai plāno apmeklēt cīņu?
Gribētu aiziet, bet visdrīzāk nesanāks, jo cītīgi gatavosimies olimpiskajām spēlēm. Cenšamies maksimāli koncentrēties galvenajam mērķim.
