Vēl neatminētie akmens laikmeta noslēpumi – cilvēks uz Zemes dzīvojis ne tikai pirms dažiem simtiem tūkstošu, bet jau pirms vairākiem miljoniem gadu 32
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Ikviens puslīdz izglītots cilvēks labi zina, ka par akmens laikmetu dēvē to cilvēces vēstures periodu, kad cilvēka tālīnie priekšteči ikdienā lietoja tikai no akmens izgatavotus rīkus – darba instrumentus un ieročus. Taču pārsteidzošā kārtā arī šis periods vēl joprojām glabā virkni dažādu dīvainu noslēpumu, kas dažkārt spēj pamatīgi pārsteigt pat pieredzējušus pētniekus. Turklāt, izrādās, pētnieki savos secinājumos cilvēku pirmsenci padara aizvien vecāku.
Milžu un punduru rīki
Var iedomāties tādu ainu. Iespējams, savulaik patiešām pērtiķim līdzīgais mūsu tālīnais sencis upmalā būs nejauši atradis gabalu dīvaina paskata krama un ar tā neparasti aso šķautni nejauši sagriezis sev roku. Taču jau nākamajā acumirklī viņš būs atskārtis, ka šis dīvainais akmens ļoti labi noderētu savdabīga naža lomā un ar tā palīdzību viņš varēs ērtāk sagriezt gabalos medībās nogalinātos dzīvniekus un novilkt tiem ādu. Un, tā kā tādu asšķautņainu akmens gabalu visapkārt nebija īpaši daudz, viņš iedomājās tādus sarūpēt mākslīgā ceļā, proti, ar kādu citu akmeni rūpīgi skaldot krama gabalu.
Tā arī iesākās akmens laikmets. Pirmatnējie cilvēki iemācījās pietiekami prasmīgi apstrādāt akmens gabalus, pamatā kramu, izgatavojot no tā skrāpjus, cirvjus, cērtņus, šaujamloku bultu un šķēpu uzgaļus. Un tas tad arī it kā viss. Vai saistībā ar to vēl varētu būt kādi īpaši noslēpumi?
Izrādās, tādi patiešām ir, turklāt – vēl kādi! Arheologu atrasto krama darbarīku un ieroču klāstā ir arī tādi, kas, maigi izsakoties, pētniekus padara vairāk nekā domīgus. Piemēram, Britānijā, Dienvidamerikā, Austrālijā un Indijā izrakumos atrasti tūkstošiem “pigmeju krami” jeb tātad miniatūri no krama izgatavoti rīki, kuru izmērs nepārsniedz… sešus milimetrus. Patiesību sakot, bez lupas nemaz nav iespējams sakarīgi novērot un novērtēt šos lielā mērā lieliskos izstrādājumus. Kādām gan jābūt acīm un rokām, lai iespētu izgatavot tik sīkus griezējinstrumentus! Un tiem katrā ziņā bijusi ļoti specifiska nozīme, savukārt to izgatavotāji – punduri jeb gnomi – bijuši pārsteidzoši meistari.
Šķiet, jau pats nosaukums – “pigmeju krami” – vēstī par šā noslēpuma dziļāko būtību. Lai arī šie rīki mūsdienu normu ietvaros uzskatāmi par miniatūriem, lielākā daļa pētnieku tomēr joprojām pat nepieļauj domu par to, ka uz Zemes savulaik būtu mituši cilvēkveidīgi punduri. Taču kā gan ar tādiem rīkiem, iztiekot bez palielināmā stikla, varētu darboties mums ierasti normāla auguma cilvēki? Un vispār – kāpēc gan viņiem kaut kas tāds būtu vajadzīgs?
Un, lai viss samudžinātos vēl vairāk, faktiski līdztekus “pigmeju kramiem” arheologi atraduši arī nesamērīgi lielus akmens rīkus – skrāpjus, cirvjus, cērtņus, uzgaļus un citus izstrādājumus –, ar kuriem mūsdienu cilvēkam arī būtu vairāk nekā neparocīgi darboties. Piemēram, Austrālijā izrakumos atrasti četrus un pat deviņus kilogramus smagi darbarīki! Mūsdienu cilvēkam tie ne tikai ir nedabiski lieli un smagi, bet tostarp arī absolūti neatbilstoši standarta cilvēka plaukstai. Pētnieki uzskata, ka šos rīkus izmantojuši visīstākie milži, kuru augums sasniedzis pat piecus metrus…
Un tas varētu nozīmēt, ka atrasts vēl viens pierādījums labi zināmajam apgalvojumam: sirmā senatnē uz mūsu planētas dzīvojuši gan milži, gan punduri. Turklāt par to lielā mērā liecina arī virkne citu faktu. Taču diemžēl pat šādu šķietami neapgāžamu pierādījumu esamība vēl nepamudina tā dēvētās oficiālās zinātnes aprindas saņemties drosmi un atzīt, ka viņu uzbūvētā senatnes aina ir neglābjami pārpilna ar baltajiem plankumiem. Un par to, ka šī vēstures aina ļoti lielā mērā neatbilst patiesībai, lielākā daļa godprātīgo pētnieku jau sen vairs nešaubās. Tomēr šādas izpausmes konservatīvisms savās pozīcijās joprojām noturas pietiekami spēcīgi – praktiski ikviens jebkura pārdrošnieka solis tajā kaut ko mainīt saņem ne tikai nesaudzīgu, bet pat tik nopietnu pretsparu, ka var pašam radīt itin nopietnas problēmas savā zinātniskās darbības karjerā.
Jaunie atklājumi lauž priekšstatus
Taču labāk vēl par to unikālo zinātnisko noslēpumu, ar kuru, nopietni pētot akmens laikmetu, sastapušies pētnieki. Zinātnē par vispārpieņemtu uzskata priekšstatu, ka uz divām kājām staigājošais cilvēks no Āfrikas izgāja aptuveni pirms viena miljona gadu un bija pirmais Homo sugas pārstāvis. Taču izrakumos Sibīrijā un Indijas ziemeļrietumu daļā atrasti ievērojami akmens rīku krājumi, kuru vecums noteikts vismaz uz diviem miljoniem gadu.
Savukārt jau 1961. gadā pie Sibīrijas upes Utalinkas atrada virkni rupji izgatavotu ieroču uzgaļu, kas izrakti no 1,5–2,5 miljonus gadu veciem slāņiem. Bet kādā senā apmetnē upes Ļenas krastos pie Uralkas ciemata atrasti pirms 1,8 miljoniem gadu izgatavoti akmens rīki, kurus Eiropā dēvē par eolītiem. Un Indijas ziemeļrietumu daļā atrastie ieroči datēti ar aptuveni diviem miljoniem gadu. Līdz ar to nav nekāda iemesla nejautāt: kas gan tos izgatavojis, ja oficiālā zinātne turpina apgalvot, ka cilvēks vēl vismaz miljonu gadu turpinājis uzturēties tikai Āfrikā?
Daudzi ģeologi pauduši uzskatu, ka Sivalikas kalnos Indijā izrakumos atrastos divus miljonus gadus vecos akmens rīkus izgatavojušas primitīvas pērtiķveidīgas būtnes, kas dēvētas par ramapitekiem jeb vissenākajiem hominīdiem, kuri jau pārvietojās uz divām kājām un, visdrīzāk, šos rīkus izmantoja medībās. Tiesa, var arī piebilst, ka jaunākās zinātniskās atziņas pauž: ramapiteks bijis nevis cilvēka, bet gan mūsdienu orangutana senais priekštecis. Tāpēc šķiet pat grūti iedomāties to, ka tas būtu varējis savu eksistenci piepildīt arī ar akmens rīku izgatavošanu…
Tostarp iepriekš minētos rīkus pilnā mērā varētu izgatavot anatomiski mūsdienīgi cilvēki, lai gan zinātnes aprindas labāk to turpina pierakstīt primitīvajam Homo habilis. Katrā ziņā tas attiecināms uz akmens rīkiem, kas atrasti Olduvajas aizā Tanzānijā. Un tas ir tāpēc, ka tur tomēr ir atrastas Homo habilis atliekas, savukārt mūsdienu tipa cilvēka pārakmeņotās atliekas tur joprojām neesot uzietas. Tiesa, daļa citu pētnieku tam iebilst, jo, izrādās, tik senas pārakmeņojušās mūsdienu tipa cilvēka atliekas vispār tomēr esot gan atrastas, un tas noticis Olduvajas aizas visdziļākajā slānī. 1913. gadā arheologs Hanss Reks tur atrada šādas cilvēka atliekas, savukārt vēlāk Ričards Līkijs netālu no Kenijas ezera Turkana slāņos, kas ir pat vecāki par iepriekšminētajiem, atrada vairākus gūžas kaulus.
Visi šie un vēl daudzi citi piemēri pietiekami skaidri vēstī par to, ka cilvēka izcelšanās vēsturē un priekšstatos par pirmo Homo sapiens migrāciju vēl ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu jeb tā dēvēto balto plankumu. Šeit gan jāpiebilst, ka cilvēces “vecuma” jautājumiem mazliet detalizētāk pieskarsimies vēlāk šajā pašā materiālā, taču tagad vēl būtu vērts pievērst uzmanību kādam citam neskaidrību pilnam momentam.
Kad īsti varēja uzrasties mūsdienu tipa cilvēks?
Pamatā pētnieki uzskata, ka mūsdienu anatomiskā veidola cilvēks uzradies pirms aptuveni 200 000 gadu Āfrikā. Taču burtiski tikai pirms dažiem gadiem seno Dienvidāfrikas cilvēku atlieku DNS izpēte devusi iespēju secināt, ka pirmie mūsdienu tipa cilvēki tomēr parādījušies jau vismaz pirms 300 000 gadu. Proti, vienā paņēmienā ņēma un piemeta klāt ne vairāk un ne mazāk kā 100 000 gadu! Vai tas savukārt nemudina sākt domāt par to, ka arī šis jaunais datējums tomēr nav lāgā korekts, nav tas pēdējais un galīgais?
Tostarp arheologi atraduši daudz dažādu artefaktu, kas liecina par to, ka mūsdienu tipa cilvēks uz Zemes dzīvojis ne tikai pirms dažiem simtiem tūkstošu gadu, bet faktiski jau pirms vairākiem miljoniem gadu (un, lai cik arī fantastiski tas izklausītos, varbūt pat pirms miljarda gadu!). Piemēram, 19. gadsimtā labi zināmajā Rietumu sabiedrības cilvēciskās alkatības paraugdemonstrējuma jeb tā dēvētā Kalifornijas “zelta drudža” laikā vieglas iedzīvošanās tīkotāji šahtās atrada lielu daudzumu senatnīgu trauku, ieroču uzgaļu un turpat līdzās esošu mūsdienu tipa cilvēka atlieku. It kā jau nekas pārlieku neparasts, taču šajā gadījumā “rozīnīte” bija fakts, ka visi šie atradumi bija gulējuši iežos, kuru vecums noteikts vismaz… 38–55 miljoni gadu! Kā tas iespējams?
Savulaik britu ģeoloģijas biedrības loceklis H. Stoupss savā ziņojumā aprakstīja kādu senu gliemežnīcu, uz kuras virsmas atveidota cilvēka seja. Lai arī laiks nebija īpaši saudzējis šo darinājumu, tomēr seja bija saskatāma pietiekami skaidri un varēja precīzi fiksēt, ka tas nav pārsteidzošs un stihisks dabas veidojums. Taču visinteresantākais šķita tas, ka šī gliemežnīca atrasta slāņos, kuru vecums noteikts 2–2,5 miljoni gadu. Savukārt sava laika slavenā pētniece Mērija Līkija 1978. gadā Tanzānijā atrada pārakmeņojušās cilvēka pēdas, kuru vecums noteikts jau aptuveni 3,8 miljoni gadu, un tās atbilstoši savām anatomiskajām īpašībām itin ne ar ko neatšķiras no mūsdienu cilvēka pēdu radītiem nospiedumiem.
Turklāt var piebilst, ka oficiālā zinātne pat gluži apzināti joprojām cenšas vispār noklusēt faktu par to, ka daudzi slaveni 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma zinātnieki nav šaubījušies par to, ka uz miocēna, pliocēna un agrīnā pleistocēna slāņos atrastajiem kauliem un gliemežnīcām atklātos attēlojumus izpildījusi cilvēka roka. Un, kā uzskata lielākā daļa mūsdienu neatkarīgo pētnieku, šie ļaudis pirms vairāk nekā gadsimta neapšaubāmi bijuši pietiekami augsta līmeņa sava aroda profesionāļi, tāpēc pat grūti iedomāties, ka viņi tik nopietnā jautājumā varētu nepiedodami kļūdīties. Līdz ar to kārtējo reizi rodas iemesls atkal atgriezties pie šaubām par to, ka mūsdienu oficiālās zinātnes noformētais cilvēces vēstures variants lielā mērā tomēr neatbilst patiesībai, savukārt visa piedāvātā cilvēces vēsture labākajā gadījumā ir tikai viena no “zinātniskās fantastikas” sižetiskajām versijām.
Viņi dzīvoja tieši līdzās dinozauriem
Tāpat piebilsts, ka tajā gadījumā, ja ielāgo visus šos oficiālajai zinātnei tik ļoti nepatīkamos un neērtos artefaktus un atradumus, var skaidri apjēgt, ka leģendārā Čārlza Darvina evolūcijas teorija faktiski uzsprāgst gluži kā ziepju burbulis. Ar tās palīdzību taču vairs nav iespējams izskaidrot, piemēram, cilvēka pārakmeņoto atlieku esamību slāņos līdzās dinozauru atliekām.
Un, izrādās, īpaši daudz tādu pēdu saglabājies arī ASV pavalsts Teksasas nacionālajā parkā “Dinozauru ieleja”. Cauri šā parka teritorijai plūst upe Paluksija, un, kad vasarā tās ūdens līmenis ievērojami nokrīt, stāvākajos krastos apskatei atklājas savdabīgi iežu slāņi, kas burtiski ir caurausti ar trīspirkstu dinozauru atliekām, bet kurām turpat līdzās sastopami arī piecpirkstu pēdu nospiedumi. Un absolūti pārsteidzošais jau ir tas, ka visiem šiem atradumiem ir teju vienāds vecums – aptuveni 140 miljoni gadu!
Tikpat grūti izskaidrot faktu, ka jau pagājušā gadsimta 60. gados arheologi izrakumos Sibīrijā atrada dinozaura skeletu, kura kaulā iestrēdzis liels bultas akmens uzgalis. Diezin vai šajā gadījumā būs runa par atlidojušu citplanētieti, kurš izlēmis izklaidēties, sev tik ārkārtīgi riskantā un absolūti primitīvā veidā medījot negantos reptiļus…
Savukārt jau 1877. gadā zelta meklētāju grupa ASV pavalsts Nevadas tuksnešainajā apvidū netālu no Eurēkas nodarbojās ar cēlmetāla meklēšanu, kad pēkšņi viens no viņiem pamanīja kaut ko dīvainu, kas bija ļoti līdzīgs resna koka zara atlūzai un kas nāca laukā no tikko nošķelta ieža plaknes. Aplūkojot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ir labi pazīstamais liela kauls kopā ar visu ceļgala bļodiņu un pēdu. Turklāt šie kauli bija neparasti liela izmēra, un tie atradās faktiski gluži kā iekausēti iezī, tāpēc tos nācās izkalt no tā laukā ar speciāliem instrumentiem.
Par laimi, zelta meklētāji apzinājās, ka viņu atradums ir vismaz unikāls, tāpēc nenoslinkoja un nogādāja to uz pilsētu, lai parādītu speciālistiem. Kauli bija “iemūrēti” kvarcītā un nomelnējuši, kas liecināja par pārsteidzoši lielu vecumu. Jau kopš paša sākuma neslēpjot pārsteigumu, pētnieki vērīgi aplūkoja atradumu un konstatēja, ka šie kauli nešaubīgi pieder cilvēkam. Taču tie bija tik gigantiski lieli: sanāca, ka to īpašniekam dzīves laikā augums sasniedzis vismaz 3,5–3,6 metrus! Turklāt pārsteidzošs šķita arī paša ieža vecums: aptuveni 185 miljoni gadu. Jo tas jau varēja nozīmēt tikai to, ka aizdomīgais milzis šajā apkaimē pa zemes virsmu pastaigājies plecu pie pleca ar dinozauriem!
Un, lai cik arī nožēlojami tas izklausītos, taču diemžēl daudzi no šāda veida artefaktiem, kas it kā ir kliedzošā pretrunā ar oficiālās zinātnes izplatīto cilvēces un cilvēka izcelšanās vēstures versiju, mūsdienās nereti mēdz pēkšņi un bez pēdām vienkārši pazust. Vai arī tos jau gluži apzināti iznīcina. Piemēram, avotos vēstīts par to, kā vēl gluži nesen ar tiesas palīdzību izdevies pierādīt faktu, ka slavenajā ASV Smitsona institūtā nezin kāpēc apzināti pilnībā iznīcināti tur ilgāku laiku uzglabātie izrakumos atrastie aizvēsturisko milžu skeleti.
Cilvēkveidīgo piteku mistērija
Tātad nesen Dienvidāfrikā atrastās cilvēka tālīnā senča pārakmeņotās atliekas izrādījušās vismaz par veselu miljonu gadu vecākas par to slieksni, kāds bija spēkā vēl gluži nesen. Tas katrā ziņā mudina nopietni pārskatīt Homo sapiens cilts koka uzbūvi, jo tagad ir spēkā atziņa, ka šai sugai patiesībā ir vismaz 3,5 miljoni gadu!
Antropologi no saviem simtgadēs uzkrāto zināšanu augstumiem apgalvo, ka cilvēces šūpulis meklējams Dienvidāfrikā, netālu no tās galvaspilsētas Johannesburgas esošās apdzīvotās vietas Sterkfonteinas apkaimē. Vēl 19. gadsimtā, neko tamlīdzīgu pat nenojaušot, šeit ļaudis ieguva kaļķakmeni. Taču kādā brīdī viņi tur sāka ievērot dīvainus pārakmeņojušos skeleta kaulus, kas pakāpeniski noveda līdz tam, ka teritoriju pasludināja par UNESCO vispasaules mantojuma objektu, kas tagad tieši tā arī nodēvēts – par “Cilvēces šūpuli”.
Afrikāņu australopiteka mātītes galvaskauss, kas pazīstams arī kā “Misis Pleza”, iespējams, ir visleģendārākais no 1936. gada atradumiem. Antropologs Roberts Brūms toreiz pēc šā galvaskausa uzbūves noteica, ka tā bijusi aptuveni 15–16 gadus veca sieviete. Var piebilst, ka “plez” šajā gadījumā ir saīsinājums no vārda “plezioantrops”, kas savukārt nozīmē “cilvēkam līdzīgais”. Tieši tā sākotnēji arī nodēvēja jaunatklāto sugu. Vēlāk to pārdēvēja par afrikāņu australopiteku (“australo” šeit nozīmē “dienvidu”, “piteks” – “pērtiķis”).
Pētnieki noskaidrojuši, ka šie afrikāņu australopiteki pārvietojušies uz divām kājām, augumā nav bijuši lielāki par 1–1,5 metriem, svēruši vidēji 20–45 kilogramus un to smadzeņu tilpums bija vien 425–450 kubikcentimetri. Salīdzinājumam uzreiz var piebilst, ka mūsdienās cilvēka smadzeņu tilpums mēdz būt robežās no 1250 līdz 1600 kubikcentimetriem.
Taču, raugoties no otras puses, tomēr esot iemesls runāt par gluži noteiktu progresu salīdzinājumā ar šo būtņu tuvajiem radiniekiem afāriešu australopitekiem. To atliekas atrada citā vietā – Afāras ieplakā, kas iet cauri mūsdienu Somālijas, Džibutijas, Eritrejas un Etiopijas teritorijai. Afāriešu australopitekiem smadzeņu tilpums bijis vispār tikai 380–430 kubikcentimetri jeb mazliet lielāks nekā mūsdienu šimpanzei. Tostarp pētnieki pauduši pārliecību, ka šīm būtnēm nav bijušas pat visprimitīvākās runas spējas. Bet, izrādās, tas, ka afrikāņu australopitekiem smadzenes bijušas lielākas nekā afāriešu australopitekiem, ļoti nopietni nodarbina antropologu prātus, jo vienlaikus pats skelets tiem nezin kāpēc ir “pērtiķīgāks”. Piemēram, pirksti tiem ir garāki un “savilktāki”, kas, visdrīzāk, liecina par to, ka tie pārsvarā rāpojuši kokos.
Vēl līdz gluži nesenam laikam kaulu vecuma analīzes uzrādīja, ka vispirms uzradušies afāriešu australopiteki un tikai pēcāk nākuši afrikāņu australopiteki. Vienubrīd spēkā pat bija tāda versija, ka afrikāņu australopiteki vispār ir afāriešu tiešie pēcteči. Taču tagad sanāk, ka tas pat ne tuvu tā nav. Un sarežģīta, bet toties pietiekami uzticama modernā datēšanas metode apliecinājusi, ka tie katrā ziņā pietiekami ilgu laiku dzīvojuši viens otram līdzās.
Var piebilst, ka šeit izmantota tā dēvētā kosmogēnā datēšana. Proti, mūsu planētu nepārtraukti bombardē kaut kur no galaktiskajiem plašumiem atlidojušie kosmiskie stari. Cilvēki to praktiski nesajūt, jo dzīvo drošajā Zemes magnētiskā lauka un atmosfēras aizsegā. Taču ģeoloģisko ēru mērogā šis starojums tomēr mazliet atstāj savas pēdas: šo staru iedarbībā, piemēram, kāda akmens bluķa, kurā ieslēpti pārakmeņotie kauli, virspusē uzkrājas radioaktīvie izotopi, gluži konkrēti – berilijs–10 un alumīnijs–26, un tamlīdzīgi. Tiem piemīt ļoti iespaidīgs pussabrukšanas periods – vismaz miljons gadu. Proti, tie saglabājas pietiekami ilgi, un tas dod iespēju ielūkoties ļoti dziļā pagātnē.
Šī kosmiskā metode uzrāda to, ka patiesībā Sterkfonteinas afrikāņu australopiteku atliekas ir vismaz 3,5 miljonus gadu vecas! Var piebilst, ka vēl gluži nesen visas pārējās iespējamās analīžu metodes cilvēku visagrīnākajiem senčiem noteica, augstākais, 2,6 miljonus gadu.
Kas bija pirms un pēc australopitekiem
Pētnieki pauduši, ka pirms aptuveni 6–7 miljoniem gadu šimpanzes un mūsdienu cilvēka ceļi šķīrušies. Patlaban spēkā esošais priekšstats pauž, ka pati pirmā būtne, kas vēl lāgā nebija uzskatāma par cilvēku, bet jau vairs nebija arī pērtiķis, bija ardipiteks kadaba (“ardi” kā “zeme” un “kadaba” kā “ģimenes galvenais sencis” afāriešu valodā).
Aptuveni miljonu vai pusotru miljonu gadu vēlāk uzradās ļoti līdzīgais ardipiteks ramiduss (“ramid” kā “sakne”). Tiem smadzenes turklāt bija pat vēl mazākas nekā šimpanzei – 300–350 kubikcentimetri, lai gan jau esot pamanāmas gluži noteiktas “pārcilvēciskošanās” pazīmes. Piemēram, tie vairs nekarājās tikai kokos, bet jau spēja pārvietoties uz divām kājām. Un jau tikai pavisam mazliet vēlāk uzradās arī pirmais zinātnei pazīstamais australopiteks, ko dēvē par anamieti (“anam” – “ezers”, jo tā pirmās atliekas atrada kāda ezera krastā Kenijā). Šai būtnei smadzenes jau bijušas 365–370 kubikcentimetru lielumā. Bet pēc anamieša akurāt tad arī nāk afrikāņu un afāriešu australopiteki, un visu jaunāko atklājumu kontekstā pat nemaz vairs nav tik viegli tos salikt pareizā secībā vienu aiz otra. Tāpēc pagaidām piedāvāts vienkārši nolikt vienu otram līdzās.
Turklāt tālāk seko vēl sešas sugas, kamēr, visbeidzot, evolūcijas arēnā iznāk Homo sapiens. Par tā pirmo pārstāvi pieņemts uzskatīt prasmīgo cilvēku jeb Homo habilis, kuram smadzeņu tilpums jau sasniedza 600–700 kubikcentimetrus. Tostarp mūsdienu pētnieki ieteic pat lāgā nemēģināt šeit uzskaitīt visas Homo sugas un pasugas (to patiesībā ir vairāk, nekā pirmajā acumirklī var iedomāties), varbūt vienīgi izņēmuma kārtā pieminot Heidelbergas cilvēku. Galvenokārt tāpēc, ka vissenākie tā kauli atrasti izrakumos Āfrikā, taču pirmo reizi šo sugu atrada Vācijas alā, netālu no Heidelbergas. Un tas apliecina to, ka šī suga ir migrējusi. Proti, cilvēce kaut kad pameta savu šūpuli un uzsāka pilna mēroga apkārtesošās telpas apgūšanu. Un šim nolūkam Heidelbergas cilvēkam jau bija smadzenes ar 1025–1450 kubikcentimetrus lielu tilpumu.
Turklāt vēl pastāv aizdomas par to, ka tieši no Heidelbergas cilvēka pirms aptuveni 500 000 gadu tad arī izveidojies tas Homo, ko atrada tajā pašā Vācijā esošās Neandertāles ielejā aptuveni 10 kilometru attālumā no Diseldorfas. Taču uzreiz jāuzsver, ka pētnieku ieskatā šis Homo jeb neandertālietis tomēr nav uzskatāms par tiešo mūsdienu cilvēka priekšteci, proti, evolucionārajā izpratnē tas bijis strupceļa atzars, kas tālāk vairs nav attīstījies.
Bet gluži cita lieta ir tas, ko atrada Francijas dienvidrietumos esošajā Kromaņonas alā – šim Homo ar mūsdienu cilvēku sugu jau esot vistiešākā saistība. Kromaņoniešus faktiski pat mēdz uzskatīt par pirmajiem Homo sapiens jeb tātad saprātīgajiem cilvēkiem, kuri noteiktu (pat apbrīnojami ilgu!) laiku bija neandertāliešu laikabiedri – kamēr tos vienkārši pilnībā nostūma no pasaules arēnas. Un izstūma, protams, tāpēc, ka vienkārši izrādījās gudrāki. Piemēram, viņiem jau bija tiem laikiem pietiekami attīstīti un uzlaboti rīki un veidojās bagātīga kultūra.
Tostarp vismaz interesants šķiet fakts, ka gan kromaņoniešiem, gan neandertāliešiem smadzeņu tilpums bija lielāks nekā mūsdienu cilvēkam: vidēji 1500 kubikcentimetri (mūsdienu cilvēkam – vidēji 1425). Pētnieki to skaidrojuši ar iespējamību, ka neandertāliešiem un kromaņoniešiem tomēr bija praktiski visu jāspēj paturēt atmiņā, jo viņiem vēl nebija grāmatu un vispār nekādas rakstības kultūras. Savukārt līdz ar ārējo informācijas nesēju attīstību cilvēka smadzeņu apjoms pamazām sāka samazināties, jo šis ir tas gadījums, kad “izmēram jau vairs nav nozīmes”. Tas, protams, acumirklī izraisa mēreni baisu iespējamo nākotnes perspektīvu, kas apliecina, ka cilvēce laikam jau tagad sākusi velties totālas bojāejas vai vismaz degradācijas virzienā.
Un līdz ar to var tikai atkārtot jau šā materiāla sākuma daļā pausto par to, ka cilvēces vēstures visattālākais posms vēl joprojām ir ārkārtīgi neskaidrs un tajā ir vairāk neatbildētu kā atbildētu jautājumu. Tieši tāpat, kā saistībā ar nojausmu par to, kurp īsti virzās šī pasaule un tajā patlaban mītošā cilvēku civilizācija.
