Vēl neatklātais Ziedonis Kantānes, Daudziņa un Zemīša interpretācijā 1
Klausīties Imanta Ziedoņa (1933 – 2013) nepublicētas dienasgrāmatas fragmentus, baudīt viņa dzeju, epifānijas un pasakas, ģitāras skaņu caurvītas, – šādu iespēju sagādājuši Ausma Kantāne, Vilis Daudziņš, Kaspars Zemītis un režisors Pēteris Krilovs koncertuzvedumā “Citādas debesis, tā pati dvēsele”, kas notiks Mūzikas namā “Daile” šonedēļ, 16. un 17. novembrī.
Ziedoņa domas atbalsojas
Pagājušajā – Raiņa 150. dzimšanas gadā – Ausma Kantāne vēlējusies vēlreiz izdot Imanta Ziedoņa “Mūžības temperamentu” ar dzejnieka interesantākajām un sarežģītākajām pārdomām par Raini, kuru bija cītīgi studējis. Paņēmusi Imanta Ziedoņa 1986. gada dienasgrāmatu, lai palūkotos, ko viņš tur raksta par Raini. Un nejauši atradusi maza formāta dienasgrāmatu sarkanos vākos. “Šī 2003. gada dienasgrāmata nav publicēta, un tas ir pēdējais, ko Imants ir uzrakstījis. Interesantākais, kā viņa domas atbalsojas šodienā. Ziedonis šo dienasgrāmatu gatavojās lasīt 2005. gada Zvaigznes dienā… Bet nepaspēja, jo viņu skāra smaga slimība – insults. Līdztekus radošajam darbam Imants rakstīja arī dienasgrāmatas, tā ir vesela bagātība. Viņš vienmēr bija ierosmes pilns un katru jaunu domu tūdaļ pierakstīja. Piemēram, mēs klausāmies koncertu, viņš turpat koncertzālē apraksta programmiņu un vēlāk ielīmē dienasgrāmatā. Izvilkumi no viņa dienasgrāmatām ir publicēti divās grāmatās “No patikšanas uz patikšanu” (2002., 2003.). Vajadzētu publicēt arī šo mazo sarkano dienasgrāmatu. Bet tad man ienāca prātā – ja reiz viņš nepaguva to nolasīt, nolasīšu es! Mēnešiem šifrējām dienasgrāmatā rakstīto, tas bija smags darbs,” atceras Ausma Kantāne. Dienasgrāmatā Imants novērtē savus draugus, norises sabiedrībā. Ir priecīgas un interesantas pārdomas, bet iezogas arī pa dzīves zudības motīvam: “Jāņi mani vairs neskar, Jāņi man vienmēr bijuši sāpīgi svētki, bet tagad es guļu, klausos, kaut kur skan mūzika… bet es guļu kā miegā. Ko tas varētu nozīmēt, vai es jau raisos vaļā no dzīves?”
Kā džeza trio
“Un tas man jālasa, it kā tikko būtu dienasgrāmatu atšķīrusi. Tas ir tik sarežģīti! Bet šādu pirmreizības intonāciju ir iecerējis režisors Pēteris Krilovs. Jau sen domāju, ja vēlreiz kāpšu uz skatuves, tad tikai kopdarbā ar viņu.
Kā izvēlējos aktieri Vili Daudziņu? Dzeju labi lasa ļoti maz aktieru, tikai Jānis Paukštello, Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, kas šajā laikā bija aizņemts. Ja kāds aktieris skolas programmā ir izlasījis pāris epifānijas, es nevaru viņam īsā laikā izskaidrot visu Imanta Ziedoņa dzejas pasauli. Bet Daudziņš nāk uz mēģinājumiem ar divdesmit Ziedoņa grāmatām, visās salikti papīrīši. Viņš ir Ziedonī iekšā. Vēlējos, lai piedalās brīnišķīgais ģitārists Kaspars Zemītis. Viņš jūt, kā burts iet kopā ar notīti, kā tie savijas kopā!” teic Ausma Kantāne.
Režisors Pēteris Krilovs, veidojot koncertuzvedumu, juties pārsteigts, ka Imants Ziedonis, lai arī ļoti daudz publicēts un apjēgts, tomēr nav līdz galam izzināts.
“Ziedoņa dienasgrāmatas, pieraksti, domu lauskas ir vācamas un vācamas. Tas ir nepadarīts darbs un vienmēr interesants. Kad īsinājām dienasgrāmatas tekstu, pieliku ķeksīšus – šo vietu vajadzētu papētīt un šo vārdu.
Man šķiet būtiski dokumentēt pagājušo laikmetu, kas ļoti spilgti palicis viena cilvēka atmiņās, pierakstos, arī dzejā. Koncertuzvedumā mēs runājam par Ziedoni, bet patiesībā par sevi, par izdzīvoto laiku. Ārā spraucas ļoti daudz interesantu domu. Lai tās izceltu, koncertuzveduma dalībniekiem rosināju justies kā džeza trio, kur katram ir savs instruments un rodas brīva improvizācija,” stāsta režisors.
***
Nezināmais Ziedonis: kas slēpās dienasgrāmatā?
Vai dzīvesbiedrei Imanta Ziedoņa dienasgrāmatā izdevies atklāt ko jaunu, nezināmu?
Aktrise Ausma Kantāne, nodzīvojusi laulībā ar Imantu Ziedoni 47 gadus: “Meitenes uz Ziedoni bija kā lapsenes uz medus podu. Viņām likās, ka viņš vienīgais viņas sapratīs. Ka neviens pasaulē nav tik smalks kā Ziedonis, ka viņš ar skatienu vien pacels un izārstēs. Taču Imantam ir tikai viens dzejolis “Visgrūtāk ir, kad otram sāp, pats visas nelaimes var paciest”, bet otra tāda dzejoļa nav. Dienasgrāmatā izkristalizējās, ka viņš visu laiku sāpes vērš uz sevi: es, viens, vientuļnieks… Viņš tik precīzi diagnosticē savu sāpi, ka citi domā – viņš noteikti sapratīs arī manējās. Tur ir baismīgs paradokss. Bet ir jau arī rindas, kur viņš saprot mani: “Jālaiž man Ausma projām, man nav tiesību viņu aizturēt…””
