Rīgā “dvašas trūkst” 1
Nedaudzās teātra izrādes Rīgā sākas jau piecos vakarā vai vēl agrāk un ir ļoti vāji apmeklētas. Teātru ienākumi sarūk tik drastiski, ka marta sākumā tie spiesti saviem darbiniekiem algas samazināt divkārt. Teātra komisija drīzumā vēršas pie skatītājiem ar lūgumu “nest upurus” latvju teātra labā, to “stiprāk apmeklējot”.
Bez īpašas atļaujas nedrīkst aizbraukt pat no Rīgas uz Jelgavu, turklāt izskan drauds, ka “sekos vēl bargāki sodi – visu neuzticamo elementu izraidīšana spaidu kārtā no Rīgas”.
Gada sākumā daudzviet bezizejas situācijā atrodas bēgļi, kuri sāk pakāpeniski atgriezties Latvijā, bet viņiem nav ne naudas, ne darba, ne maizes. Savukārt Rīgā pastāvīgi uzturēties ļauts tikai tiem bēgļiem, kas tur dzīvojuši jau pirms kara un var “uzrādīt nodarbošanos vispārības interešu labā”.
1918. gada februārī pēc pamiera beigām atsākas vācu uzbrukums austrumu virzienā. Tostarp “Dzimtenes Atbalss” ziņo: neraugoties uz to, ka Rīgā “dvašas trūkst” un aresti uz ielas notiek pat dienā, pilsētā rosās Latvijas sociāldemokrātu vissarkanākā – “Spartaka” – grupa. Tā kūda dažādas iedzīvotāju grupas vienu pret otru, “nosaucot vārdā cilvēkus, kuru mitekļus vajag apmeklēt”. Viņu vidū – būvuzņēmējs Pēkšēns, advokāti Veinbergs un Krastkalns un citi redzami un turīgi latviešu sabiedrības locekļi.
24. februārī notiek, dažuprāt, “neizbēgamais” – vācu karapulki ieņem kā Vidzemi, tā Latgali. “Rīgas Latviešu Avīzes” priecājas, ka “pēc lielinieku padzīšanas zeme jūtas kā no lietuvēna atpestīta. Godīgi ļaudis atkal var uzelpot un naktīs mierīgi gulēt.” Tagad būšot iespēja apvienot visas latviešu zemes vienā politiskā vienībā.
Marta ceturtās dienas rīts Latvijā pienāk ar vēsti, ka iepriekšējā vakarā Vācija un Krievija Brestā noslēgušas mieru. “Baltijas guberņām Brestas līguma noteikumi dažā ziņā rada vien pagaidu kārtību, tomēr tas ir liels solis uz priekšu,” norāda “Rīgas Latviešu Avīzes”. “Sāksies jauns attīstības laikmets,” uzsver avīze, piebilstot, ka arī pašiem latviešiem “vajadzētu kļūt vienprātīgākiem savā starpā”.
Martā Rīgā atklāj zagļu, slepkavu un laupītāju bandu, kuras rindās bijuši “īsti lietpratēji” – arī Rīgas pilsētas bijušās milicijas ierēdņi un dzelzceļa tehniķi, bruņojušies ar “Parabellum” sistēmas revolveriem. Noziedzniekiem būs jāstājas guberņas krimināltiesas priekšā, un paredzams, ka spriedums būs jo bargs – Rīgā slepkavas pakar pagaidu cietuma pagalmā.
Rīdzinieku ikdienā netrūkst nervus kutinošu emociju, tomēr viņi tās meklē vēl, ar entuziasmu apmeklējot kinoteātri “Astorija”, kur kopš marta vidus izrāda jaunu “Fantomasa” sēriju. It kā kara šausmu netrūktu realitātē, kino “Akvarium” var noskatīties “lielisku jūras kauju drāmu” četrās daļās “Kuģu lielgabalu uguns”. Martā Rīgas skatuvi beidzot sasniedz jau kopš pirmā kara gada daudzu ar nepacietību gaidītā Franča Lehāra operete “Jautrā atraitne” ar žilbinošo Adu Benefeldi galvenajā lomā.
Taču būtu jau labi, ja ikdienā pietiktu vien ar garīgo barību. Iztikšanas ziņā optimismu nevieš Rīgas pilsētas Pārtikas valdes aprēķini, pēc kuriem katram Ķeizariskās Rīgas guberņas iedzīvotājam (pavisam 250 tūkstošiem “dvēseļu”) ik nedēļu pienākas nepilni divi kilogrami maizes, ik pārnedēļu – 150 grami gaļas, ilgākam laikam – divi kilogrami kartupeļu, ik mēnesi – mārciņa miltu vai putraimu. Turklāt pārāk reto pievedumu dēļ Rīgas, Jelgavas un citu pilsētu veikalos stipri palielinājušās cenas. Martā rudzu milti jau maksā 1,95 rubļus par mārciņu, lai gan tiem noteiktā fiksētā cena ir 15 kapeikas par mārciņu. Toties Rīgā ienākusi lielāka krava tomātu, sālītu gurķu, kā arī konjaks “Brunier” un viskijs “Jamaica”, kas tepat jāiepilda pudelēs. Smago dzīves apstākļu novārdzināto pilsētnieku “dzīvu atsaucību” izpelnās Ķēniņu ielā nesen ierīkotais “pilsoņu miteklis” – patversme, kur pēc pārtikas iegriežas ne vien nespējnieki un nabadziņi, bet arī “dienestu izpildoši vidusšķiras ļaudis, kuriem pašiem mājās nav savas saimniecības”.
Vācu okupētajā Baltijā stājas spēkā jauni stingri noteikumi par ieroču nēsāšanu, paredzot pat nāves sodu tiem, kuri neinformēs varasiestādes par ieroču krājumiem savā īpašumā.
Saulainajā 16. marta pēcpusdienā Bavārijas prinča Leopolda klātbūtnē Rīgā svinīgi atklāj salaboto Daugavas dzelzceļa tiltu.
Toties sabiedrībā joprojām virmo baumas par Baltijas guberņu turpmāko likteni pēc Brestas miera. “Par jautājumu, kāda jauna valsts kārtība priekš latviešu apgabaliem nākamībā paredzama un vēlama, pie latviešiem vēl valda liela neskaidrība,” spriež “Rīgas Latviešu Avīzes”. Latviešu presē pastāvot vismaz trīs viedokļi. Jelgavas “Dzimtenes Ziņas” vēloties latviešu apgabalu pievienošanu pie Vācijas. Valkas “Brīvais Strēlnieks” dotu priekšroku Krievijai. Savukārt pašas “Rīgas Latviešu Avīzes” iestājas par visu latviešu apgabalu apvienošanu vienotā autonomā valstī, kas personālūnijas saitēm būtu saistīta ar Vāciju. Kurš gan toreiz var paredzēt, ka jau rudenī vēstures ēnās nogrims arī vācu monarhija?
