Rīgas “smalkie laupītāji” 1
Arī tirgojoties ieviesti stingri ierobežojumi, liekot zemniekiem pirms tam saņemt īpašas atļaujas un pārdot savus ražojumus par stingri noteiktām cenām noteiktiem uzpircējiem.
Realitātē tomēr “zvaigžņu stundu” Rīgā un visā Latvijā piedzīvo spekulanti. “Kas to varēja iedomāties, ka starp šejieniešiem ir ļaudis, kas var izvērsties par laupītājiem? Un tomēr tas notika mūsu pilsētas un tās veikalu piemeklēšanas dienās. Pēc tam nu arī visu kara laiku turpinājusies smalkā laupīšana ar mantrausīgu cenu plēšanu un raušanu pat no pārtikas kumosiem, kas tuvākam jāliek pie mutes, un apģērba gabaliem, kas tam vajadzīgi miesas locekļu ietērpam. No tā izcēlusies jauna turīga un bagāta šķira, kura taisni šai grūtajā piemeklēšanas laikā tikusi pie mantas,” secina “Rīgas Latviešu Avīzes”.
Nereti var lasīt, ka, piemēram, “miesniekam Freidenfeldam atņemta tiesība turpmāk pārdot pilsētas apgādātās gaļas preces. Viņa vietā tās pārdos miesnieks Jānis Šiliņš Rēveles ielā 33. Tur pāriet visi pārtikas kartīšu īpašnieki, kas saņēma šīs preces pie Freidenfelda. “Pilsētniekiem, kuri “raduši pie lielmanīgas izšķērdības labākajos laikos”, nu jāmācās stingri taupīt – papīrus, pelnus, kaulus un citus pārtikas atkritumus.
Rīgā dzīve ir ļoti nedroša – zog visu un visur – rītā un vakarā, ar ielaušanos un bez. Turklāt plosās vēdera tīfs, difterija, šarlaks, dizentērija. Liela daļa ēdienu pārdotavu, tāpat arī tējnīcas un restorāni pārvērtušies par slepenām dzertuvēm, kur pašdzītu dzērienu maisījumus pārdod par augstu cenu – diviem trim rubļiem glāzītē. Krāpšanās sit augstu vilni – suņa gaļu pārdod kā jēru, kannu ūdens kā cepamo eļļu, ūdens pudeli kā degvīnu, krāsotu ūdeni kā rumu vai konjaku.
Pēc dažu novērojumiem, latvieši šajā laikā aizvien vairāk “sāk aprobežoties vairs tikai ar pārtikas līdzekļu uzpircēju, starpnieku, spekulantu un augstu cenu plēsēju lomu”.
18. februārī Rīgā uz ielas noliedz ubagot, bet ar 3. martu stājas spēkā aizliegums nesāt krievu studentu un skolēnu uniformas, kas “lielā drēbju trūkuma dēļ” gan tiek mīkstināts, liekot katrā ziņā noārdīt uzšuvumus un spožās pogas. Piedraudot ar cietumsodu līdz pusgadam, noteikts arī, ka no 7. marta Rīgas ielās vairs nedrīkst būt nekādu nosaukumu vai uzrakstu krievu, angļu vai franču valodā.
