Par kurām Latvijas vēstures lappusēm gribētos uzzināt ko vairāk? 3
Valentīna Poluškina, bezdarbniece: “Teikšu atklāti, gribas uzzināt patiesību par to, kāpēc sākās karš un kā tas notika. Tāpēc, ka krievi runā vienu, bet latvieši – pavisam ko citu. Par okupāciju skaidrs, ka tā bija, taču visus šā procesa sīkumus un nianses būtu ļoti interesanti un vērtīgi uzzināt. Par vairākām lietām ir šaubas un neskaidrības. Mana mamma un vecmāmiņa, abas latvietes, man daudz stāstījušas par karu no latviešu skatpunkta, turklāt pašu piedzīvoto un redzēto, nevis grāmatās lasīto. Taču tā dzīvē iznācis, ka pārsvarā runāju un lasu krieviski. Krieviskajos informācijas avotos fakti mazliet citādi. Patiesi gribu uzzināt, kā visi notikumi virzījās. Saprotams, lielie vēstures notikumi, kā jau vairākumam, ir skaidri, taču interesē sīkumi. Patiesībā esam neapskaužamā situācijā. Padomju laikā mums mācīja vienu, vēlāk maniem bērniem pilnīgi ko citu, bet mazmeitai šobrīd tiek pasniegta atkal cita vēsture. It kā visi dzīvojam vienā valstī, bet ar tik dažādiem priekšstatiem par vēsturi.”
Anna Bērziņa, pensionāre: “Mani interesē laiks, kad radinieki uz kara un izsūtīšanas rēķina viens otru nodeva, lai iegūtu mantu, īpašumus. Patlaban meklēju grāmatu “Šaipus viņpus. Partizānu vārdā”, kur par to rakstīts, jo pieļauju, ka tajā parādās arī pāris manu attālu radinieku vārdi. Mani vecāki dzimuši Latgalē, un šis briesmīgais periods skāris arī mūsu ģimeni. Mammas trīs māsas un daudzus citus radus izsūtīja, taču atgriezties dzimtenē viņiem nācās, tā teikt, pie sasistas siles, jo pašu radi nodevības ceļā bija tikuši pie viņu īpašumiem un tos atdot negrasījās. Diemžēl par to esmu sākusi interesēties nedaudz novēloti, jo tuvinieki, kas par šiem pieredzētajiem notikumiem varēja pastāstīt, jau devušies viņsaulē. Mazliet sevi vainoju, ka jau agrāk, kad bija tāda iespēja, viņus neiztaujāju. Taču nenoliedzami mani interesē visi jautājumi, kas skar Latvijas vēsturi. Manuprāt, jebkuri mūsu valsts un tautas vēstures pagriezieni arī mūsdienās interesē ikvienu normālu latvieti.”
Imants, strādā pārtikas ražotnē: “Jā, protams. Ir viena vēstures sadaļa, kas vēl aizvien ir aizsegta, bet ko ļoti vēlētos zināt. Tie ir čekas maisi un visi no tiem izrietošie notikumi. No čekas represijām cieta neskaitāmi daudz cilvēku, bet slepkavām, spīdzinātājiem un stukačiem šobrīd tiek nodrošināta anonimitāte. Par ko gan? Saka jau, ka daudzi to darījuši aiz bailēm, bet tas manā uztverē nav attaisnojums. Drīzāk atruna. Kaut kāda labuma kārotājam bija jābūt, lai sadarbotos ar šo zvērīgo institūciju.”
Sinta Ventere, projektu vadītāja: “Esmu jau šo to pētījusi jomā, kas mani saista, taču tur vēl ir daudz kā interesanta. Ļoti saista konkrēti stāsti par cilvēkiem izsūtījumā, viņu likteņiem. Būtībā tas ir Otrais pasaules karš un tā sekas. Ir ļoti interesanti sasaistīt vēstures procesu ar likteņiem un konkrētiem cilvēkiem, par kuriem mācību grāmatās neraksta. Apzinos, ka ikkatrā laikā ir kādi ārēji apstākļi, valstiskā politika, kas liek vēsturi pasniegt atšķirīgā veidā, reizēm šo to noklusējot, reizēm izceļot, bet vēl dažreiz – pat sagrozot. Tiesa, man vidusskolas gados paveicās ar vēstures skolotāju, tāpēc par savām zināšanām sūdzēties nevaru. Lai gan, runājot par Otrā pasaules kara notikumiem, manuprāt, ir tik daudz sagrozītu, noklusētu faktu, interpretācijas slāņu un nemitīgi uzpeldošu jaunu secinājumu, ka tur vēl ir ko rakt un rakt. Tas ir notikumiem ārkārtīgi bagāts laiks, turklāt jāapzinās, ka cilvēks, kas raksta vēstures grāmatu, tiek tikai tik tālu, cik tiek. Vēsture vēl ir procesā.”
Marika Šņepste, studente: “Mani interesē pēckara periods Latvijā. Gribētu uzzināt, kā te viss sakārtojās un veicās. Skolā par to stāstīja ļoti maz. Vairāk tika klāstīts par notikumiem pasaulē. Savukārt Latvijas kontekstā koncentrējās uz pirmskara un kara laiku. Taču man interesanti būtu plašāk izzināt laiku, kurā auga mani vecāki.”
Fakti
* Latvijas Vēsturnieku komisijas rīkotajā konferencē “Latvijas valsts veidošana un atjaunošana vēsturiskā skatījumā” Latvijas Universitātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons paudis, ka sabiedrības zināšanas par Latvijas 1918. – 1920. gada neatkarības karu joprojām ir nepilnīgas.
* Šis karš bijis daudz sarežģītāks, un kaimiņvalstu iespaids uz Latvijas Brīvības cīņām daudz lielāks, nekā esot pieņemts uzskatīt.
