Stingri pret ebreju īpašumu restitūciju ir nostājušies Nacionālās apvienības un “JKP” deputāti 5
Apvienība “Attīstībai/Par” (“AP”) atsaukusi pašas rosināto likumprojektu par 40 miljonu eiro kompensāciju, kas būtu jāizmaksā Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu.
Tas gan nenozīmē, ka ebreju īpašumu restitūcijas tēmai ir pielikts punkts.
“Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas vadītājs Daniels Pavļuts sacīja – lai kliedētu daudzus mītus un neskaidrības, par šo tēmu ir nepieciešama diskusija gan Saeimas frakcijās, gan arī sabiedrībā kopumā.
Visticamāk, ka “Attīstībai/Par” radās šaubas, ka likumprojekta nodošanai komisijām pietiks deputātu balsu. Izšķirošās šajā gadījumā bija ZZS balsis, bet ZZS priekšsēdētājs Armands Krauze “Latvijas Avīzei” sacīja, ka deputātu viedoklis nav mainījies un savienība neatbalstīs likumprojekta nodošanu komisijām. “Mēs ieturēsim stingru pozīciju arī turpmāk,” solīja Krauze.
Trešdien rabīns Menahems Barkahans, biedrības “Šamir” priekšsēdētājs, visiem deputātiem nosūtīja vēstuli, kurā lūdza ņemt vērā ne tikai ebreju kopienu padomi Suharenko kunga vadībā. “Vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka Latvijā eksistē arī citas ebreju organizācijas, kuru viedokli Saeimas deputāti līdz šim nav ņēmuši vērā,” rakstīja rabīns.
Pavļuts, pirms atsauca likumprojektu, sacīja, ka, ņemot vērā šī jautājuma vēsturisko nozīmību, esot skaidrs, ka šī tēma būs jārisina: “Vēl vairāk – šis ir politiskas līderības un atbildības jautājums. Mums nevajadzētu lolot ilūzijas, ka tas atrisināsies pats no sevis. Rētas nesadzīst tādēļ, ka mēs par tām nerunājam. Mēs kā sabiedrība nevaram nobriest un pilnvērtīgi virzīties uz priekšu, kamēr mūsu vēsturē ir tumšie plankumi, kurus mēs izliekamies neredzam.”
Šo likumprojektu kopā ar “Attīstībai/Par” atbalstīja arī “Jaunā Vienotība” un “Saskaņa”.
Ojārs Kalniņš (“Jaunā Vienotība”), kurš 12. Saeimā vadīja Ārlietu komisiju, pateicoties kurai Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei tika atdoti pieci īpašumi un vienam noņemts apgrūtinājums, pēc sēdes sacīja, ka tagad visa atbildība esot “Attīstībai/Par” rokās. “Mūsu frakcijas deputāti, parakstot likumprojektu, bija ar mieru vismaz izskatīt restitūcijas jautājumu un tikai pēc tam pieņemt lēmumu, vai to atbalstīt. Redzēsim, kas notiks rudenī, – ja deputāti savu viedokli nemainīs, tad nekāda virzība nenotiks,” secināja Kalniņš.
Stingri pret ebreju īpašumu restitūciju ir nostājušies Nacionālās apvienības un Jaunās konservatīvas partijas deputāti. Vakar Saeimas plenārsēdē Edvīns Šnore (NA) aicināja rūpīgi izlasīt Terezinas deklarāciju, uz kuru bieži atsaucas ebreju īpašumu restitūcijas atbalstītāji. “Pirmkārt, tur ir runa par restitūcijas īpašumiem, kurus nacisti atņēma holokausta ietvaros. Terezinas deklarācija neattiecas uz īpašumiem, kurus atņēma sabiedrotie. Latvijas gadījumā tas notika 1940. gadā, kad PSRS ebrejiem atņēma īpašumus. Otrkārt, Terezinas deklarācijā ir uzsvērts, ka restitūcija attiecas uz visiem nacistu upuriem, ne tikai uz ebrejiem. Tātad neatkarīgi no tautības,” sacīja Šnore.
Deputāts uzsvēra, ka likumprojekta autori klaji ignorē šos divus Terezinas deklarācijas pamatuzstādījumus.
Viņš arī pievērsa deputātu uzmanību faktam, ka likumprojekta autori ir plānojuši pārskaitīt 40 miljonus eiro restitūcijas fondā, kuru ir dibinājusi Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, kuras izpilddirektore ir Gita Umanovska.
E. Šnore: “Manās rokās ir Izraēlas lielākā laikraksta “Israel Hayom” raksts, kurā vēstīts, ka Latvijas ebreju līdere Gita Umanovska ir KGB (no krievu val. – Valsts drošības komitejas – VDK. – Red.) aģente, kura ir ziņojusi par saviem tautas brāļiem čekai. Šeit ir Gitas Umanovskas aģentes kartīte Latvijas arhīvā. Tātad persona, kura saskaņā ar VDK kartotēku ir sadarbojusies un strādājusi čekas uzdevumā, kura ir atbalstījusi PSRS okupācijas režīmu, tagad grasās saņemt kompensāciju par PSRS režīma cilvēkiem atņemto mantu. Tas, manuprāt, ir līdzīgi, kā piešķirt kompensāciju par nacistu upuriem nozagto mantu vienam gestapo aģentam. Manuprāt, tālāk vairs nav kur iet.” (Aplausi.)
“Jautājums par labas gribas atlīdzinājumu holokaustā un citu nacistu noziegumos cietušajiem ir jautājums par mūsu vērtībām un taisnīgumu, pilsoniskas sabiedrības veidošanu un Latvijas vēsturiskā mantojuma apzināšanos,”joprojām ir pārliecināts Pavļuts.
Bet Šnore vaicā, ja jau reiz likumprojekta autori piesauc totalitārā režīma noziegumus un represijas, tad kādēļ konsultācijas nav veiktas ne ar vienu represēto organizāciju. Kāpēc nepalūgt viedokli tiem, kas reāli cietuši no totalitāriem režīmiem, nevis ar tiem sadarbojās un ziņoja čekai?
