Vēl baisāk par Hirosimu… Kas patiesībā notika ar leģendārajām pilsētām Sodomu un Gomoru? 0
Vilmārs Butens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”.
Nesen pētnieki Nāves jūrā atraduši kāda gigantiska asteroīda pēdas un pauduši uzskatu, ka tas pirms aptuveni 4000 gadu tajā vietā pilnībā iznīcinājis vairākas pilsētas. Nav grūti iedomāties, ka runa ir par leģendārajām Sodomu un Gomoru, kuru patiesais bojāejas iemesls joprojām ir liels noslēpums. Ja apstiprināsies versija par to, ka vaininieks bijis šis lielais asteroīds, iespējams, tas kļūs par vienu no lielākajiem pēdējā laika zinātniskajiem atklājumiem.
Arheoloģiskie pārsteigumi pie Nāves jūras
Amerikāņu arheologu grupa izpētīja mūsdienu Jordānijas teritorijā esošā Tell el-Hamama pakalnu un secināja: šeit kādu senu apdzīvotu vietu savulaik no zemes virsmas noslaucījis asteroīds. Paziņojums izraisīja viļņošanos zinātnes aprindās, jo izpētes darbi bija risinājušies pie turpat līdzās esošās Nāves jūras. Un atbilstoši kristiešu Bībelei šīs pasaulē sāļākās ūdenskrātuves vietā savulaik atradušās divas leģendāras senatnes pilsētas – Sodoma un Gomora, kuru iemītnieki galvenokārt kļuvuši slaveni ar savu izvirtību un regulāro neizvēlīgo fizisko kopošanos visdažādākajās perversajās formās un izpausmēs, par ko seno jūdu Dievs viņus sodījis, uzsūtot šaušalīgu katastrofu. Senajās hronikās, no kurām viena daļa iekļauta arī Bībeles pamatversijā, vēstīts, ka Dievs pilsētas sagrāvis, nolejot tām pāri sēru un uguni, tādējādi pilnībā iznīcinot arī iedzīvotājus kopā ar visiem viņu neglābjamajiem netikumiem. Dzīvajos esot palicis tikai kāds Lots (it kā jūdu Vecās Derības pravieša Ābrama radinieks) ar savām meitām.
Arī šis vēstījums par kaut kādu “debesu uguni” allaž šķitis fantastisks un sadomāts, tieši tāpat kā daudz kas šajā sirmā senatnē ne īpaši zinošu un izglītotu ļaužu tapinātajā Bībelē. 19. gadsimtā zinātnes aprindās pat radās stabila un šķietami negrozāma atziņa, ka šī konkrētā Bībeles epizode ir pilnībā izdomāta un bez jebkādiem reāliem pamatojumiem. Taču var droši apgalvot, ka 21. gadsimtā zinātnes aprindas ļoti būtiski mainījušas attieksmi.
Minētā Jordānijas rajona izpēti veikušo arheologu uzmanību piesaistīja neparastais turienes zemes virskārtas slānis jeb, precīzāk sakot, tās sastāvs. Noteiktu joslu līdz aptuveni 1,5 metru dziļumam gandrīz pilnībā veido pelni, un tajā pētnieki atraduši keramikas lauskas, uzpūtušos jēlķieģeļus, izkusušus stikla gabaliņus un dažādus būvniecības materiālus. Pētniekiem nācās secināt, ka tās var būt tikai anomāli augstas temperatūras sekas.
Līdz gluži nesenam laikam visizplatītākā bija versija par to, ka Nāves jūras rajonā savulaik notikusi ļoti spēcīga zemestrīce. Britu ģeologs Grems Hariss šā gadsimta pašā sākumā izteica pieņēmumu: pirms aptuveni 4000 gadu ārkārtīgi spēcīgs pazemes grūdiens izšļācis virszemē dabiskos bituma krājumus, kā dēļ tad arī gājušas bojā apkaimē esošās apdzīvotās vietas.
Taču Harisa hipotēzi jau ļoti ātri apgāza. Ģeoloģiskie dati liecināja par to, ka seismiskā aktivitāte Jordānijas ielejā beigusies jau vismaz 10 000 gadu pirms senajās hronikās minētajiem notikumiem.
Turklāt aptuveni tajā pašā laikā amerikāņu speciālisti bija secinājuši, ka jaudīgais grūdiens tomēr nav nācis no pazemes, bet gan kaut kur no ārpuses. Tas tad arī pamudināja izvirzīt hipotēzi par asteroīda nokrišanu. Tiesa, puslīdz vērā ņemami pierādījumi gan uzradās tikai pēc vairākiem izrakumu gadiem.
Pētnieki pievērsa uzmanību faktam, ka izrakumos atrastās cilvēku atliekas nav skeleti un pat ne kaulu atlūzas, bet gan tikai niecīgas to daļas. Turklāt, izpētot mikroskopā, tajās atklāja ar izkausētām smiltīm pildītas plaisas. Pētnieki uzskata, ka tās ir pārliecinošas sprādziena un tam sekojošā neticami augstā spiediena sekas. Vulkāna izvirduma vai zemestrīces gadījumā nekas tāds nemēdz notikt.
Šo argumentu pilnībā apstiprinājuši arī ģeologi. ASV pavalsts Kalifornijas universitātes ģeoloģijas profesors Džeimss Kenets paudis, ka, viņaprāt, šīs kvarca daļiņas, kas veidojas tikai ļoti augsta spiediena apstākļos, kaulu atlieku plaisās patiešām ir viens no lielākajiem pētnieku grupas atklājumiem. Šis kvarcs izņemts no pastiprinātajai izpētei pakļautā zemes slāņa, un tas nozīmē, ka tieši tur arī radies nedabiski lielais spiediens, kas spēj sabojāt vienu no cietākajiem Zemes minerāliem.
Vēl šajā unikālajā pusotrmetrīgajā zemes slānī konstatēta augsta platīna, niķeļa un irīdija koncentrācija, un tie ir metāli, kas parasti nemēdz būt Zemes virsējos slāņos, toties tādu allaž ir gana Saules sistēmas asteroīdos. Turklāt irīdija daļiņas šajā slānī arī ir izkusušas, kas vispār iespējams tikai par 2000 grādu augstākā temperatūrā. Bet, piemēram, vulkāniskajai lavai izvirdumā ir vidēji 1000–1200 grādu.
Par iespējamo asteroīda nokrišanu vēl liecinot arī visu šo rajonu gigantiskā slānī pārklājušais sāls.
Profesors Kenets paskaidrojis, ka sāls no dzīlēm izmests jaudīgā asteroīda sprādziena vilnī, un tieši tas tad arī, visdrīzāk, sekmējis Nāves jūras izveidošanos.
Vispār tur bija vairāk par simtu pilsētu
Tostarp, izrādās, Bībeles personāža Lota sievas bojāejai arī atrasts gluži zinātnisks skaidrojums. Rakstos tātad pausts, ka skarbais jūdu Dievs kārtējo reizi kaut ko cilvēkam aizliedzis – šajā gadījumā tas bija liegums atskatīties uz aizmugurē degošajām pilsētām. Taču Lota sieva kādā brīdī tomēr atskatījusies, kā dēļ acumirklī pārvērsta sāls stabā. Mūsdienu zinātnes ļaudis skaidrojuši: asteroīda nokrišanu pavadījis jaudīgs sprādziens un ārkārtīgi spilgts gaismas uzliesmojums, kā dēļ tas, kurš atradās šā notikuma epicentrā, acumirklī gāja bojā no vissmagākās formas apdegumiem, bet Lota sievu neglābjami pārklāja sāls kārta.
Visus apkaimes laukus un dzīvo radījumu pārpalikumus pārklājušais sāls tur, visdrīzāk, nokļuvis no netālu izveidotās Nāves jūras, kurā spēcīgajam sprādzienam vajadzēja izraisīt gigantiskus viļņus vai pat kaut ko līdzīgu “sāls lietum”. Arheologi novērtējuši, ka sāls slānis šo apvidu padarījis pilnībā neapdzīvojamu līdz tam brīdim, kamēr šos nosēdumus nomazgās vismaz no zemes pašas virskārtas.
Protams, šā sižeta izpētē pēdējais punkts vēl nav pielikts, jo atlicis vien 01-05-2022 tāds “nieks”, kā atrast pašas nopostītās pilsētas – Sodomu un Gomoru.
Profesors Kenets uzsvēris, ka Bībeles tapināšanas avotos izklāstītie notikumi labi salāgojas ar versiju par kosmiska objekta sprādzienu. Taču pagaidām nav nekādu zinātnisku pierādījumu tam, ka amerikāņu arheologu atrastās apdzīvotās vietas patiešām ir šīs leģendārās pilsētas. Un galvenā problēma tostarp ir tāda, ka izrakumu veikšanas rajonā vispār tajā laikā bijušas vismaz 120 līdzīgas apdzīvotas vietas, turklāt pietiekami lielas jeb pilsētveidīgas.
Viena daļa mūsdienu pētnieku apgalvo, ka Sodoma un Gomora atradušās Nāves jūras ziemeļaustrumos, un tā ir vieta, kur savus izrakumus veikuši amerikāņu speciālisti. Savukārt citi uzskata, ka tās atradušās Nāves jūras dienvidu daļā, kur atrodams tas pats leģendārais sāls stabs. Bet, neskatoties uz to, pētnieki patlaban vairs nešaubās, ka minētie notikumi patiešām bija gluži reāls fakts, un turklāt tie bijuši grandiozi un globāli postoši. Tik lieli, ka cilvēce tos saglabājusi savā atmiņā un par tiem runā vēl joprojām.
Ko tas viss mums dod mūsdienās
Protams, šie ļoti tālie notikumi, kas risinājušies XVII gadsimtā pirms mūsu ēras, ir vairāk nekā iespaidīgi. Turklāt iespēja, ka asteroīdi būtu apdraudējuši pilsētas, ir ļoti liela, tikai jāielāgo, ka daudzus tādus gadījumus bijis teju vai neiespējami fiksēt un uzskaitīt. Vēl vairāk – iespēja, ka asteroīdi varētu apdraudēt ne tikai pilsētas, bet vispār visu mūsu planētu, pastāv joprojām.
Zināms, ka astronomijā dažādus globālus notikumus var mēģināt paredzēt tikai tad, ja saistībā ar tiem ir kādi statistiskie dati. Vēstīts, ka līdz šai amerikāņu pētnieku atskaitei zinātniskajā presē vēl bijuši tikai divi puslīdz precīzi un ar pierādījumiem veikti apraksti par tādiem sprādzieniem tiešā pilsētu tuvumā: Čeļabinskas gadījums 2013. gadā Krievijā un apdzīvotajā vietā Abu Hureira (īstais vēsturiskais tās nosaukums palicis nezināms) pakalnā Sīrijā, kuru neizskaidrojams gaisa sprādziens pilnībā iznīcinājis pirms 12 800 gadiem. Un šis jaunais pētījums šādu pilnībā droši zināmo sprādzienu un postījumu gadījumu kopējo skaitu no diviem palielinājis līdz trim jeb, kā izsakās paši pētnieki – ļoti krasi un ievērojami pastiprinājis šo ainu…
Tiesa, vēsturiskajos avotos gan varot uzmeklēt arī citas vietas, kurās varētu būt vēstīts par jaudīgiem atmosfēras sprādzieniem un asteroīdu vai komētu triecieniem. Viens no tādiem zināmākajiem piemēriem ir katastrofālā desmitiem tūkstošu Ķīnas pilsētas Čingjangas cilvēku bojāeja 1490. gadā.
Turklāt šajā gadījumā ķīniešiem vēl esot ļoti paveicies, jo tur ir runa par lielu daudzumu salīdzinoši nelielu objektu nokrišanu. Iespējams, tas bijis asteroīds, kas sadalījies gabalos jau atmosfēras augšējos slāņos. Savukārt notikums ar Sodomu apliecina: ikvienu tādu gadījumu, kas līdzīgā kontekstā minēts senajos avotos, ir vērts ļoti rūpīgi un detalizēti pārbaudīt.
Jo var izrādīties, ka dažādu debesu objektu postoša nokrišana uz cilvēku apdzīvotām vietām nemaz nav tik reti sastopama parādība. Pirms vairākām tūkstošgadēm un pat vēl vēlāk uz planētas gan lielu pilsētu, gan vispār pilsētu kā tādu bija krietni mazāk, un nemaz tik ļoti daudz nebija arī izmēros un iedzīvotāju skaita ziņā mazāku apdzīvoto vietu. Un, ja asteroīdi virs tām varēja uzsprāgt jau tajā laikā, tad mūsdienās tādas katastrofas iespējamība ir pat ievērojami lielāka, jo tagad pasaulē ir neskaitāmas faktiski gigantiskas lielo pilsētu aglomerācijas. Turklāt īpašu ievērību pelnījusi iespējamība par vienlaikus uzreiz paprāvas asteroīdu grupas nokrišanu uz Zemes. Kā tas bijis pirms 12 800 gadiem, kad triecienu pa mūsu planētu veica vienlaikus liels daudzums salīdzinoši nelielu debess ķermeņu, bet kas spēja izdedzināt un pārvērst pelnos krietnu daļu sauszemes no Ziemeļamerikas līdz Sīrijai.
Protams, īpaši lielus asteroīdus Zemes apdzīvotāji gluži teorētiski var pamanīt jau laikus. Piemēram, tādus kā 10 kilometrus lielais Čiksulubas asteroīds, ko dēvē arī par “dinozauru slepkavu” un kurus vajadzētu saredzēt tuvojamies jau no krietna attāluma.
Jo tādi praktiski nekad nekrīt uzreiz tieši uz Zemes, vienkārši vairākkārt nolido tai garām, tikai katru reizi aizvien tuvākā un bīstamākā orbītā, un tas parasti dod iespēju vairākus gadus vai pat desmitgades visam pietiekami labi sagatavoties. (Kā?! – Red.)
Taču, kā skaidrojuši pētnieki, arī šajā gadījumā viss nemaz nav tik vienkārši. Jo daudzi asteroīdi un komētas ir tā dēvētie starpzvaigžņu objekti. Mūsdienās pieejamie dati liecina, ka lielākā daļa šo Orta mākoņa objektu ir tieši tādi nodevīgie klejotāji, kurus savulaik sagūstījusi Saules gravitācija. Un tas nozīmē tikai to, ka šāda sagūstīšana joprojām turpinās un līdz ar to tādu bīstamo objektu varētu būt pat ievērojami vairāk, nekā zinātniekiem šķita vēl burtiski pirms dažām desmitgadēm.
Un tas nozīmē, ka šie kosmiskie objekti ne gluži vienmēr “griezīs apļus” apkārt Zemei. Kādā reizē var būt tā, ka kāds tiešā ceļā nokrīt uz Zemes jau nedēļu pēc tā tuvošanās pamanīšanas. Patlabanējās zemiešu tehniskās iespējas neparedz kaut ko patiešām būtisku pasākt nedēļas laikā. Tostarp zināms, ka 10 kilometrus liels asteroīds spēj izraisīt vismaz 100 miljonus megatonnu lielu sprādzienu, kas vienā acumirklī cilvēku skaitu uz planētas var samazināt simtkārtīgi. Protams, pats sprādziens uzreiz nenogalinās visus, taču tam sekojošais uguns lietus un gadu desmitiem ilgā asteroidālā ziema neglābjami skars bez izņēmuma visu dzīvo.
Tostarp diemžēl neviens nevar būt pārliecināts pat par to, ka tāds sprādziens tomēr neiznīcinātu pilnībā visu cilvēku sugu. Var būt arī tā, ka neizdzīvo pat kaut vai kāda niecīga saujiņa, kas varētu pamazām turpināt sugas vairošanos, kā tas vismaz vienreiz cilvēces pastāvēšanas vēsturē jau bijis (zinātnieki lēš, ka tad uz Zemes vienubrīd izdzīvojuši ne vairāk par 2000 cilvēku un mēs visi esam šo senatnes veiksminieku tiešie pēcteči).
Reliģiskās hronikas par Sodomu un Gomoru
No Sodomas radies jēdziens “sodomija”, ar kuru pārsvarā apzīmē galēju izvirtības līmeni, kas totāli grauj jebkādus sabiedriskās morāles uzstādījumus, tostarp arī dzimumkopošanos anālajā atverē, savukārt Gomora, kas ivritā izskan kā Amora, devusi apzīmējumu vispār nepiedienīgai uzvedībai, kas pašos pamatos nav pieņemama civilizētai sabiedrībai.
Pirmo reizi Sodoma un Gomora pieminētas seno jūdu Vecajā Derībā iekļautajos hroniku materiālos. Un tie pauž par tā dēvēto Sodomijas piecu pilsētu valstību, kurā vēl bez minētajām divām ietilpa arī Adma, Sevoima un Sigora. Tās visas atradušās Kanaānas zemju dienvidaustrumu daļā Nāves jūras dienvidu piekrastē. Ar šīm vietām cieši saistīts stāsts par Ābramu un viņa radinieku Lotu, kura pēcnācēji vēlāk apdzīvoja iztukšotās sodomiešu zemes.
Dzīvošanu šajās zemēs uzskatīja par ļoti prestižu, tāpēc Ābrama radinieks Lots bija apmeties Sodomā un izveidojis tur savu ģimeni. Taču lielā pārbagātība bija sabojājusi šīs valstības ļaudis. Viņi bija pārvērtušies ļaunos, izvirtušos cilvēkos, un viņu uzvedība tik ļoti pārkāpusi visas pieklājības normas, ka seno jūdu Dievs izlēmis viņus bargi sodīt, pilnībā iznīcinot gan cilvēkus, gan viņu ierīkotās grēcīgās pilsētas. Vēl gan paredzētās sagraušanas priekšvakarā Dievs izlēmis izsludināt pēdējo brīdinājumu – pie Mamres birzs trīs vīru paskatā parādoties Ābramam un pastāstot par ieplānoto sodīšanas aktu.
Pamatīgi šokēts par sagaidāmajiem notikumiem, Ābrams atcerējās, ka nolemtajās vietās dzīvo viņa radinieks Lots, tāpēc centās atrunāt skarbo Dievu no tik bargas sodīšanas. Ilgas pārrunas un nemitīgie lūgumi mazliet tomēr spējuši iežēlināt Dieva apņēmību, kā rezultātā viņš apsolījis nenopostīt pilsētas tajā gadījumā, ja tajā atrastos vismaz desmit taisnprātīgo.
Lai pārbaudītu, vai tādi tur patiešām ir sameklējami, ceļotāju paskatā Sodomā ieradušies divi eņģeļi. Tieši pie pilsētas vārtiem tobrīd sēdošais Lots piecēlies un paklanījies ceļiniekiem, pēc kā uzaicinājis pie sevis, lai viņi varētu pēc garā ceļa atkopties, paēst un mierīgi pārnakšņot. Eņģeļi sākumā atteikušies, taču Lots esot bijis neatlaidīgs. Ceļinieki devušies viņam līdzi, labi paēduši un gājuši gulēt. Taču pēkšņi Lota māju ielenkuši satracināti sodomieši, pieprasot, lai svešiniekus atdod viņiem savu neķītro izpriecu nolūkā. Tad Lots savu viesu vietā piedāvājis sodomiešiem savas divas vēl neprecētās meitas, taču aptrakušais pūlis nav piekritis, pieprasot tieši pilsētā ienākušos svešiniekus.
Redzot, kā attīstās notikumi, eņģeļi atklāja Lotam, kas viņi patiesībā ir un kādā nolūkā ieradušies Sodomā. Pēc tā viņi visus sodomiešus, kas ālējās pie Lota mājas, padarīja aklus, tādējādi paglābjot to no grautiņa. Pašam Lotam eņģeļi ieteica pamest pilsētu, paņemot līdzi ģimenes locekļus. Lots saprata, ka tas ir vienīgais variants, tāpēc piekrita. Taču viņš nekādi nespēja pārliecināt savus znotus, kuri domāja, ka Lota priekšlikums ir tikai ne pārāk izdevies joks. Tad eņģeļi paņēma Lotu un viņa tuviniekus aiz rokas, izveda ārpus pilsētas un novirzīja uz kalnu, kurā rodams glābiņš.
Taču Lotam ar ģimeni neizdevās līdz turienei aizkļūt, viņi apstājās tieši kalna pakājē esošajā pilsētā Sigorā. Senais jūdu Dievs, redzot tādu notikumu gaitu, izlēma tieši šo pilsētu pasargāt un nesagraut. Savukārt pāri visām pārējām apkaimes pilsētām esot nolijis sēra un uguns lietus, izraisot grandiozu ugunsgrēku, kas iznīcināja ne tikai pilsētas un to iedzīvotājus, bet arī padarīja neauglīgas zemes ap tām. Tostarp visu katastrofas laiku izglābtajai Lota ģimenei bija kategoriski aizliegts skatīties sagrauto pilsētu virzienā. Tomēr Lota sieva, kura gauži skuma par pamesto iedzīvi, vienubrīd tomēr atskatījās. Un – acumirklī esot par to sodīta, pārvēršoties sāls stabā.
Ābrams visa notikušā sekas ieraudzīja no rīta – līdz ar Sodomu un Gomoru bija sagrautas arī Adma un Sevoima. Drīz Lots ar meitām pameta Sigoru un apmetās kādā alā. Un tur no viņa sakariem ar paša meitām (ak, šis nepārvaramais Sodomas un Gomoras tikumu iespaids!) radās moavītu un amonītu ciltis. Un pirmie no viņiem vēlāk sāka pamazām apdzīvot bijušās sodomiešu zemes.
Apmēram tā izklausās Bībeles piedāvātais vēstījums par Sodomu un Gomoru.
