Veļu laiks sācies. Vai senlatvietim no nāves bail? 0
Inga Krusta / Spīgana
AbonentiemViens no viedokļiem par veļu laiku ir – no pirmajām nopietnajām salnām – tā, ka logi krakšķ, – līdz tam, kad sasalst zeme.
Vai senlatvietim no nāves bail? Nē, viņš pāreju no dzīves Šaisaulē uz dzīvi Viņsaulē uztver kā dabīgu – mīļā Dieviņa liktu – notikumu gaitu. Ir versija, ka senā latvieša saprašanā cilvēks ir trīsdaļīgs: pēc nāves Zemesmātei atdodamais augums, auguma vieliskais dvīnis velis, kas dodas uz Veļumātes valstību, un dvēselīte, kas aiziet pie Dieviņa dziedādama.
Viens no viedokļiem par veļu laiku ir – no pirmajām nopietnajām salnām – tā, ka logi krakšķ, – līdz tam, kad sasalst zeme.
“Tajā pašā laikā ir uzskats, ka vispirms dvēsele nokļūst Veļu valstībā un tad no tās Pazemes dodas uz Debesīm,” papildina tautas tradīciju pētniece Aīda Rancāne.
Vai no minētā var secināt, ka tie, ko mēs aicinām uz veļu mielastu, vēl līdz debesīm nav tikuši? Jo viņi taču nāk no veļu valstības… “Viņi nāk no citas pasaules, no Viņsaules, bet Viņsaule – tas ir ļoti plašs jēdziens! To nevar lokalizēt tikai kapsētā! Tas ir kaut kas daudz plašāks, varētu teikt – neredzamā pasaule. Tajā ietilpst gan debesis, gan pazeme, tā caurauž cilvēka apdzīvoto telpu.
Viennozīmīgi atbildēt, kas ar mums notiek pēc nāves, ir ļoti grūti. Tautasdziesmās vēstīts, ka tajā saulē viss notiek tāpat kā pie mums – tiek strādāts, un viss ir jauki un taisnīgi. Citās dziesmās teikts, ka tur ir skumji un putni nedzied… Ļoti dažādi ir šie priekšstati! Tāpat nevar izsekot arī dvēseles pēcnāves ceļojumam vai lokalizācijai, jo reizēm sanāk, ka dvēsele vienlaikus var būt gan kapsētā, gan debesīs, gan kaut kur mājās vai vēl kaut kur.”
Divējāda saule tek – tek kalnā, tek lejā.
Divējād(i)s mans mūžiņ(i)s ar to vienu dvēselīti.
Šai saulē dzīvodams, viņu sauli daudzināju.
Šī saulīte visiem laba, viņa – mūžu nodzīvot.
Ailu, manu grūtu mūžu, bet priecīgu dvēselīti –
Grūtu mūžu nodzīvoju ar priecīgu dvēselīti.
Līksma mana dvēselīte, ne ilgāms tavs mūžiņ(i)s;
Tik ilgāms tavs mūžiņ(i)s kā vasaras launadziņš.
Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju,
Dziedot ies(i) dvēselīte Dieva dēlu dārziņā.
Kas var zvaigznes saskaitīt, kas mēnesi aiztecēt,
Kas var manu dvēselīti pie Dieviņa aizrunāt?
Iespējams, tas ir tāds mūsu apziņas fenomens, kāpēc mēs veļu vakaru varam svinēt, arī neesot senču mājās, jo mūsu zemapziņā viss mums ir līdzi, arī mūsu mirušie senči ir mūsos, līdz ar to mielošanu varam veikt šeit, pilsētas dzīvoklī. Pirtniecei un rituālu praktiķei Kristīnei Vallerei ir ļoti vienkāršs ieteikums: “Kad koku lapas ir zemē, dabā iestājies klusums un veidojas miglu vāli, izvēlies vienu vakaru, kad esi mierā un nekur nesteidzies. Paņem veco bilžu albumu un pašķirsti to, papriecājoties par aizgājušajiem notikumiem un cilvēkiem, padomājot par viņu labajām īpašībām un veltot kādu novēlējumu. Vēl labāk, ja šāds pasākums notiek ģimenes lokā, kur kopā visi atceras labos notikumus ap aizgājēju. Pēc tam vakaru noslēdz ar veļu mielastu.”
Dievaiņu mielasts domāts dvēselēm, lūdzot viņām piedzimt uz Zemes, jo viņi negrib te nākt un ciest. Veļus aicina ar mielasta smaržu, jo ēdiens ir pēdējā bauda, kas paliek, un tajā saule to nevar izbaudīt, savukārt oža ir vissmalkākā maņa.
“Veļu kultā mūsu senču tradīcijās aptvertas tiek divas trīs paaudzes, ko mēs atminamies, senākās paaudzēs tas saplūst tādā kā kopīgā senču pasaulē. Uz mielastu katrs velis tiek saukts vārdā, aicināts personīgi. Tas, kurš veic šo rituālu, ar viņiem runājas, uzdod jautājumus un pats atbild. Savukārt kad nāk maskas, kas arī simbolizē mirušos, tad var teikt, ka tie ir mūsu pirmsenči, tur nenāk ne konkrēts Viņsaulē aizgājušais Jānis, ne Ance, bet abstraktie jeb mītiskie senči,” stāsta Aīda.
Man bij’ viena balta pupa,
Kur es viņu iestādīšu?
Baltā smilšu kalniņā –
Tur es viņu iestādīšu.
Tā izauga liela, gara
Līdz pašām debesīm.
Es uzkāpu debesīs
Pa tiem pupas zariņiem.
Es redzēju debesīs
Savu baltu bāleliņu.
Es ar savu bāleliņu
Mīļus vārdus parunāju.
Dieviņš sēdēj’ kalniņā
Ar zeltītu sētuvīti.
Kungam lika smilgas sēt,
Arājam rudzus, miežus.
Pavaicāju Dieviņam,
Vai palikt(i) debesīs.
Kapu kulta nebija
“Senlaikos mūsu senčiem kapu kulta nebija. Bija Veļu vakars. Senči zināja, ka dvēseles nemirst un ar tām var sazināties jebkur, jebkad. Miesu atdeva Zemesmātei, un viss. Vietas gan tika akmeņiem norobežotas. Visādas zīmes ir jaunāku laiku tradīcija – t. s. Krupītis ar uzrakstu, statiskais Māras krusts un Dieva zīme (jumtiņš)” skaidro zintnieks Voldis Prancāns.
Nevajag(a) dvēselei
Trepju kāpti debesīs:
Mīļš Dieviņš trepes cēla,
Dvēselīti gaidīdams.
Kurā laikā veļi jāgodā?
Veļu laiks dažādās Latvijas malās dēvēts dažādi: Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru laiku, Limbažos par paurīšu laiku, vēl citur – par Zemlikām, Dievainēm jeb Dieva dienām.
Daudzi avoti kā veļu laika sākumu min 29. septembri (Miķeļdienu), taču par beigu datumu vienprātības nav – dažos rakstiskos avotos minēts, ka tas ildzis četras nedēļas (līdz Sīmaņa un Jūdasa dienai, 28. oktobrim), citviet kā Veļu laika beigu datums iezīmēti Mārteņi (6. novembris), vēl citos teikts, ka veļus var mielot līdz pat 12. decembrim. Katrā ziņā Mārtiņos Saule ir veļu pusē, jūtama senču klātbūtne, un ar šo faktu ir jārēķinās.
Savukārt pirtniece Kristīne aicina vērot dabu: “Viens no viedokļiem par veļu laiku ir – no pirmajām nopietnajām salnām – tā, ka logi krakšķ, – līdz tam, kad sasalst zeme. Taču mūsdienās globālās sasilšanas dēļ dabas norises ir nobīdījušās, piemēram, zeme var sasalt tikai janvārī. Līdz ar to veļu laiks izstiepjas un var padarīt mūsu dzīvi grūtāku, jo ievelkas pāreja no rudens uz ziemu, kad cilvēkā iekšēji būtu dabiski jānomirst zelta enerģijai un jāpiedzimst ziemas enerģijai.”
Vēl esot uzskats par to, ka īstais veļu laiks ir novembrī, kad dabā viss ir miris – kokiem lapas nobirušas un puķes noziedējušas, pat mārtiņrožu vairs nav. Taču pašai Kristīnei pirmais veļu signāls ir biezā, rudenīgā migla, jo viņas viedoklis ir – veļi veļas caur miglas vāliem kā Edvarda Virzas poēmā Straumēni. “Vasaras migla atšķiras no veļu miglas ar savu struktūru – tā neveļas un negriežas, jo nav tik bieza. Bet rudens migla ir smaga, lēna un parasti rodas vakaros. Ļoti labi var redzēt, kā tā nāk virsū. Tas ir laiks, kad veļu vārti ir atvērti un veļi nāk apciemot vietas, kurās ir dzīvojuši. Viņi nāk paskatīties uz savām mīļajām ģimenēm, paviesoties iecienītajās vietās, lai lūkotu, kā tur tagad norit dzīve. Veļi nedzīvo kapos, tādēļ nav vajadzības turp speciāli doties veļu laikā – varbūt tikai, lai sakoptu aizgājēja kapiņu, izrādot cieņu,” stāsta Kristīne. Būdama astroloģe, viņa veļu mielošanas rituālu savās mājās organizē, kad ir pilnmēness ar sauli Skorpionā.
“Ir minēts, ka veļu laikā klāti vairāki mielasti (pirmdienu vakaros), un tas galvenais mielasts ir veļu laika beigās. Bet tāpat par veļu mielastu runā arī Miķeļos un Mārtiņu priekšvakarā. Tradīcijās tiek iezīmēts galvenais veļu vakars ar nosaukumu Simjūdi vai Veceles. Minētas gan trīsreiz deviņas dienas (tātad viens Mēness cikls) pēc Miķeļiem, gan – vēlāk – četras nedēļas pēc Miķeļiem. Tātad kaut kad oktobra beigās tas iekrīt. Gregora kalendārā tā ir Visu Svēto diena,” rēķina Aīda. Minēts arī, ka veļu mielastam izvēlētajā dienā dzīvie cits pie cita ciemos nav gājuši. Šajā dienā arīdzan kurināts rituālais ugunskurs ar ziedojumiem, dedzinātas vaska sveces. Jāpiebilst, ka šo tradīciju kopa teju visa pirmskristīgā Eiropa.
Stāsta tautas tradīciju pētnieks, pirtnieks un rīkstnieks Jānis Martinsons: “Bagātīgajā Mārtiņadienā mūsu senči neaizmirsa pabarot arī veļus. Tos tradicionāli baro vīri (mājas saimnieks), mielastu gatavo sievas. Veļu mielastam parasti izvēlas riju vai pirti, bet ne tās telpas, kurās paši dzīvo. Vakarā tur iegāja saimnieks ar degošu skalu un skaļi sauca savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert.” Īpaša bijusi arī Mārtiņu pirts: “Ir veļu laiks, ir iespēja senčiem paprasīt padomu, kā labāk. Ir ziemas sākums, un šī pirts ir sākums darbam ar sevi, arī sākums darbam garīgajā plānā. Mārtiņdienas rituālās pirts noslēgumā nomazgāties tika aicināti arī veļi, tas ir kā cieņas apliecinājums senčiem, kā pateicība, ka viņi nav aizmirsti un ar viņiem rēķinās.”
Mārteņos debesīs atveras dzilnas vārti
Zintnieks Māris Pelēkais: “Debesīs ir rajons, kurā atrodas Ērgļa zvaigznājs, ko mūsu senči, iespējams, ir saukuši par Dzilnu. Tie ir vārti debesu jumā, caur kuriem mainās Gaisma ar Tumsu, Diena ar Nakti. Veļu vārti, Dieva vārti vai Dzilnas vārti. Pa šiem vārtiem astronomiskajos Mārtiņos aiziet senču veļi, lai no jauna pārdzimtu, kad pienāks viņu laiks. Pa šiem vārtiem ienāk tās dvēseles, kurām šajā gadā ir jāpiedzimst. Slikti, ja šīs dvēseles gada laikā nespēs atrast sev piemērotus vecākus. Šo uzdevumu vēl vairāk sarežģī fakts, ka laiks, kurā dvēselei jāpiedzimst, nosaka viņas natālo karti. Tas ir laiks, kad tiek palaisti fiziskā ķermeņa bioritmi, lai gan tie sākas no ieņemšanas brīža. Cilvēka likteni un mentalitāti ietekmē arī vietas metakods. Tās ir sociuma programmas, kas raksturīgas konkrētai vietai, tautai, reliģijai un kultūrai. Pieņemot svešu reliģiju, izdarot izmaiņas kalendārā un pat izmainot produktus, kurus lietojam ikdienas uzturā, tautas mentalitāte deformējas.
Rudenī, kad Saule lec Jaunavas zvaigznājā (apmēram ap to pašu apvidu, kur atrodas Ērgļa/Dzilnas zvaigznājs), sākas Tumšais jeb Haosa laiks, jo gaisma nāk no rietumiem un cauri Dzilnas vārtiem pasaulē ienāk Tumsa. Diena kļūst īsāka par nakti, Gaisma – vājāka par Tumsu. Apkārt vazājas visādi mošķi, un ir jāveic speciāli rituāli, lai sevi pasargātu un mošķus aizbaidītu. Maskoti gājieni, puzuri, dažādas izdarības ar uguni – tas viss, lai aizbiedētu mošķus!”
Ar ko cienāt veļus?
“Bieži tiek jautāts, kas tad tiek pasniegts veļiem? Atkal nav viennozīmīga tā lieta,” skaidro tautas tradīciju izzinātāja Aīda. “Tiek minēta putra, gaļa, medus, alus, brandvīns. Tajā pašā laikā ir pieraksti, ka vajag pa druskai no katra pārtikas veida, no katriem graudiem kaut kas, no katra mājlopa un putna gaļas.”
Savukārt rituālu praktiķe Kristīne veļu laikā vāra mēmo putru: “Tā ir vienkārša putra, ko pagatavo, apzināti klusējot, jo, kā mēs zinām, ar domām ēdienā tiek ielikta informācija. Savukārt velis ēdienu neēd. Viņš barojas no informācijas. Tāpēc gatavošanas laikā var domāt par aizgājēju kādu labu domu vai pateikt novēlējumu. Pēc būtības mielastam nekas sarežģīts nav nepieciešams. Tā var būt kāda smalkmaizīte vai auglis, kas garšojis aizgājējam. Forma nav svarīga, bet ir būtiski, ka tas ir paša gatavots un iekšā ielikta kāda doma.”
Kur veļu galds klājams? Ir daudz variantu: var ēdienus nest uz kapiem un nolikt bļodiņās (un arī atstāt skalus vai sveces, no kā varbūt vēlāk ir attīstījušies svecīšu vakari). Var mielastu klāt arī istabā vai pirtī, vai rijā. Vai mājas svētvietā zem liela koka vai uz akmeņu krāvuma. “Folklorā minēts, ka ēdienus saliek uz galda, tad saimnieks kumosu met aizkrāsnē, tad pavarda ugunī, tad zem galda, tad – sunim un kaķim, tad saimnieks ar saimnieci paēd, un visbeidzot – visa saime. Visas nosauktās vietas un arī dzīvnieki ir kā robežas vai starpnieki starp šo un viņu sauli,” atzīmē Aīda.
Pierakstīta arī šāda tradīcija: “Simjūda dienas vakarā mēdz dzīt urgučus (ļaunus garus). Pievāra papilnam gaļas un piecep plāceņus, bet neviens to neēd, kamēr urguči nav izdzīti un labi dievēkļi no tā ēduši. Kad urguči izdzīti, saimnieks iet uz klēti pēc ēdamā. Pa priekšu tam nu vajadzēja visu to, ačgārni ejot, nest iekšā un celt priekšā citiem mājas ļaudīm, pašam pirmajam to nobaudot.”
Masku gājieniem ir nopietna un sakrāla būtība. Maska simbolizē mūsu aizgājušos senčus un ir uzskatāma par viņu tiešo klātbūtni. Mārtiņdienas masku gājiena dalībniekus dēvē dažādi: Mārtiņa ubagi, Mārtiņa nabagi, spalvainie Mārtiņi, Mārtiņbērni. Aīda zina stāstīt: “Šīs maskas, salīdzinot ar vēlākā perioda maskām, bijušas klusākas, skrandainas, gaišas, ar bārdām. Mazāk staigājušas apkārt pa mājām – aiziet uz vienām un tur arī vakaru pavada. Uzdod mīklas, dod norādes vai murmulē nesaprotamā valodā.”
Tradicionālā Nāves maska vairāk piederīga Ziemassvētkiem un budēļiem, bet kontekstam pieminēsim arī to. Nāves tērps ir vienkāršs – balts palags, rokās sirpis vai izkapts. Viņa ir gaidīta viešņa – tā ir iespēja sastapties ar viņu un darīt zināmu, ka šajās mājās uz Viņsauli neviens vēl nepošas. Nāve iznīcina ļaunuma perēkļus mājā. Tā var arī aicināt uz deju – kuru izdancina, tam ilgs mūžs un visas nedienas aizbaidītas.
Kad nu vērojuši, ka uzlūgtās dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atkal atpakaļ, bet lai neiet pār tīrumiem.
Kādēļ veļi jāgodā?
Savā mājā vai sētā uzņemt masku gājienu dalībniekus un tādējādi attīrīt savu sētu un sevi skaitījās veiksme. Tāpat ir vairāki ticējumi, kuri norāda uz neveiksmēm, ja netiek cienīti veļi, piemēram: ja veļu laiku nesvētīs, nebūs labs gads, var gadīties pat neraža un bads.
Pirtniece Kristīne atzīmē: “Tikai tad, kad mēs pieminam un ar cieņu attiecamies pret aizsauli, ir iespējama laba dzīve šeit – uz zemes. Piemēram, kad pārvācāmies dzīvot uz savām mājām Evertos, pirmie svētki, kurus mēs sākām svinēt, bija veļi ar veļu mielošanas rituālu. Tas mums patiesībā palīdzēja iegūt bijušā šīs sētas saimnieka labvēlību. Es kopā ar savu vīru Ivaru vakarā iekūru ugunskuru, sarūpējām cienastu un uzaicinājām visus šīs sētas bijušos iemītniekus – tagad veļus –, lai godinātu viņus un pateiktos, ka mums ir iespēja šeit dzīvot. Es īpaši uzrunāju šīs sētas radītāju Evertu, par kuru klīda dažādi nostāsti – gan pozitīvi, gan negatīvi, taču bija uzskats, ka kopumā šeit cilvēki nav jutušies laimīgi. Arī es, sākot šeit dzīvi, toreiz veļu rituālā biju bēdīga un raudāju, tāpēc stāstīju savu sāpi Evertam. Un pēkšņi es redzu veli – viņš parādās kā tāda liela būtne, bet bez sejas. Vispār, ja mēs velim redzam seju, tad tas ir kāds mošķis. Mēs pārsvarā redzam baltus tēlus. Un Everts parādījās kā liels, balts tēls – lielāks par manu klēti, atspiedās pret tās jumtu un no augšas skatījās uz mani, līdz arī sāka raudāt un stāstīt, cik viņš ir bijis vientuļš savas dzīves laikā. Viņš ir gribējis skaistu dzīvi ar sievu, bērniem un ģimeni, taču sanācis piesiet sētu ar vientulības enerģiju. Uz ko mēs ar vīru viņam atbildējām, ka mēs viņu mīlam, cienām un pateicamies par to, ko viņš šeit ir radījis. Mēs mierinājām Evertu ar vārdiem, ka nevajag bēdāties, jo tevi mīl un tevi atceras. Un pēc šīs sarunas mūsu dzīvē patiešām sāka vairoties priecīgi notikumi. Es pieļauju, ka caur šo rituālu mēs palīdzējām Evertam aiziet, jo vairs tik tieša kontakta mums turpmākos veļu rituālos nav bijis.”
“Mūsu sētā pie ceļa bija viens vecs ozols. Tik sens, ka vairs lapas neveidojās. Vienu gadu mēs kopā ar folkloristi Inesi Krūmiņu sadomājām noorganizēt veļu rituālu. Apkārt ozolam uz zemes salikām ābolus, veltot katru augli tai saulē aizgājušam cilvēkam un nedzimušam bērniņam. Tad mūsu vīri mētāja degošas lāpas kā zīmi svētībai, pateicībai un palaišanai. Un tajā gadā pēc šī rituāla, kad sasala zeme, ozols pēkšņi sabruka. Nē, tas nenokrita ne uz ceļa, ne arī sētā, neko neaizskāra un nenogāza, viņš vienkārši sabruka – salikās kopā, ar saviem zariem apņemot blakus augošo ozoliņu, nenolaužot nevienu tā zariņu. Mans novērojums un secinājums – veļu mielošanas rituāls toreiz bija veltīts mūsu tuviniekiem, kas aizgājuši viņsaulē, bet acīmredzot vecā ozola zaros bija iesprūdušas citas dvēseles. Piemēram, tepat netālu ir mēra laika kapi, tātad – daudz nelaimīgu dvēseļu. Un līdz ar mūsu veļu godināšanu, iespējams, ka aizlaidām debesīs arī pārējos, kas bija iestrēguši starplaukā,” stāsta Kristīne.
Sēras
Arī ar pirts un uguns rituāliem Kristīne palīdz klientiem palaist kādu radinieku, nedzimušu vai pāragri aizgājušu bērniņu, kas pēc savas nāves turpina apgrūtināt palicēju dzīvi: “Tas ir gadījums, kad dvēsele netiek debesīs, jo uz zemes palikušais cilvēks ar savu enerģiju viņu baro un pats arī mokās. Aizgājušais ļoti labprāt gribētu tikt projām, bet viņu nelaiž. Par piemēru var minēt gadījumu, kad sievietei bijis jāizvēlas aborts, kādu ārēju apstākļu vadītai, piemēram, ģimenes spiediena dēļ. Tas nav bijis viņas apzināts lēmums, tādēļ nedzimušā bērniņa dvēselīte ir palikusi sievietes informatīvajā laukā. Viņā ir izveidojies bloks, kas neļauj dvēselei aiziet, tādēļ tā turpina augt sievietes aurā un veidot sarežģījumus viņas dzīvē, piemēram, viņa vairs nevar no jauna palikt stāvoklī. Tad ir svarīgi pieņemt šo dvēselīti savā dzimtā, iedot tai vārdu, atvainoties un izlīgt, pēc tam ļaujot tai aiziet un iekārtoties dzimtas rindā.”
Sērošana un grūtsirdība ir svarīgs process, lai atbrīvotu sevi un iedotu vietu jaunām lietām. Bet nevajag aizrauties – ir jāsaprot, ka sērošana var pāraugt sevis žēlošanā un atrašanās upura lomā iepatikties kāda izdevīguma dēļ.
Kristīne uzsver – ja sēras ir ilgāk par gadu, tad jau jāsāk uzmanīties un meklēt palīdzību, lai tiktu ārā no grūtsirdības.
“Sērošanas procesam labi palīdz iedegt sveci un padziedāt veļu dziesmas, piemēram, labi noder Jūriņ’ prasa smalku tīklu. Var iztēloties dvēselīti iesēžamies baltā laivā, kuru jūra aiznes tālu, tālu projām, kamēr tēls vairs nav saskatāms. Vēl var iedomāties dvēselīti esam pie Ziemeļu vārtiem, caur kuriem tai jāaiziet un jāpievienojas savām dzimtas rindām. Veļu laiks ir ļoti pateicīgs šādiem sistēmiskajiem kārtošanas procesiem, jo nav nepieciešami nekādi sarežģīti palīglīdzekļi, tikai vienkāršs rituāls, piemēram, mēmās putras uzvārīšana veļu mielastam vai kāda cita garduma gatavošana, ar kuru pacienāt dvēselīti un parunāt, izstāstot tai savas jūtas.”
Veļus aicinot
Veraties, veļu vārti,
Līdz pašam galiņam,
Nu nāk mana māmuliņa,
Mani balti bāleliņi.
Dedziniet gaišu guni,
Laidiet veļus istabā.
Veļi brauca pār kalniņu
Sudrabotu mētelīti.
Veram durvis, veram logus,
Dedzam sveces lukturos,
Lai tie mūsu mīļie veļi
Pa godam mielojās.
Es izklāju galdautiņu
Pār to baltu priežu galdu,
Lai nāk mana māmulīte
Dievainēs mieloties.
Tīri slauku istabiņu,
Velainīšus gaidīdama:
Kad atnāca, lai neteica
Mani laisku darbiņos.
Sanākat, labie veļi,
Mielastā mieloties;
Galdā liku miltu putru,
Saldus medus plācenīšus.
Kausos leju saldu alu
Dievainīšu mielastam –
Lai tie dzēra izslāpuši,
Manim labu vēlēdami.
Atvadoties no veļiem
Ne tā zvaigzne visu nakti,
Kas uzlēca vakarā;
Ap pusnakti ielīgoja
Dvēselīšu namiņā.
Ar Dieviņu paliekat,
Ar godiņu dzīvojat,
Citu gadu ap šo laiku
Nākšu jūs apraudzīt.
