Vēju pilsēta pandēmijas ēnā. “LA” reportāža no Liepājas 1
Kopš vairs nekūp “Liepājas metalurga” skursteņi, Liepāju daudzi galvenokārt atpazīst kā vēju, jūras un radošu cilvēku pilsētu. Nuja, koronavīrusa laikā vēl arī ar to, ka veļas ražotāji sākuši šūt sejas aizsargmaskas visai Latvijai…
Liepājniekiem visos laikos bijis raksturīgs izteikts kurzemniecisks miers, cik nu atļauj apstākļi. Arī šajos pandēmijas laikos satraukumu pilsētā nejūt.
Cilvēku ielās ir tikai nedaudz mazāk kā parasti, bet pludmalē un uz asfaltētā celiņā tās malā – pat vairāk nekā ierasti šādās vēsās pavasara dienās. Jo kaut kur jau jāliekas šajos ierobežojumu un “nekas nenotiek” laikos. Daļa atkal izmanto iespēju izsprukt no Liepājas un pievērsties lietām, kam citkārt neatliktu laika. Šoreiz “LA” reportāžā par to, ko dara un kā jūtas radošie liepājnieki.
Šūpoles un pasaciņas
Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts ar ģimeni patvērumu radis no Liepājas dažus kilometrus attālajā Pērkonē savā lauku īpašumā “Mazdzintarnieki”, kur ar kundzi un mazajiem bērniem mīt vienistabas mājiņā. Aktiera dzīve jau pilnībā apstājusies neesot – ir tikai citādi un vairāk laika varot veltīt ģimenei.
“Sākumā jau tāpat kā daudzi domāju, ka nebūs tik nopietni, ar humoru uztvēru: cik tad vīrusu nav bijis, iedzers šņabi un pāries! Bet nepāriet.
Izrādes, koncerti, pasākumi atcelti. Tā nu piepildu idejas ārpus darba savos laukos.
Piemēram, uzcēlu otras šūpoles, lai ir katram puikam savas. Gudroju, kā būvēt māju. Ap veco skursteni no bijušās mājas jau pamati ielieti. Biju domājis sākt jūnijā, nu vīrusa dēļ būs jāatliek uz rudeni,” saka E. Pujāts.
Kaut arī šā brīža laikam jauni izaicinājumi un iespējas, viņš tomēr vēlas, lai dzīve pēc iespējas ātrāk atgriežas vecajās sliedēs. Jo aktierim tomēr vajag aktiera dzīvi, turklāt ne visiem kolēģiem ir tādas iespējas no pilsētas ielām paglābties laukos kā viņam. Esot arī viens pandēmijas laika projekts: pasaku ierakstīšana Emīla Dreiblata studijā.
Pandēmijas laika pasakas, es smejos. Nē, latviešu tautas pasakas, man nopietni atbild režisors un rakstnieks Andrejs Migla. Īsi pirms vīrusa uzvaras gājiena kopā ar fotogrāfu Aigaru Hibneri pabeidzis grāmatu par Liepājas aktieriem – Klaipēdas universitātes kursu, A. Migla atcerējies, ka ir radio režisors un ka daudziem Liepājas aktieriem Latvijas Radio nemaz neesot balss ierakstu.
Daudzi varbūt nemaz nezina, ka teātra izrādes dārdzības un autortiesību dēļ ierakstot reti, tāpēc daudzu aktieru tēlojums izgaist gaisā vai paliek tikai atmiņās.
A. Migla vērsies ar ideju pie radio redaktores Dzintras Metuzāles, ka Liepājas aktieri varot ierunāt čigānu pasakas. Redaktore atbildējusi, ka čigānu pasaku fonotēkā pietiekot, lai ierunājot latviešu pasakas. Tā nu uznākusi pandēmija un vienlaikus septiņi Liepājas aktieri sākuši darbu pie pasaku ierunāšanas. Tās būšot vakara pasaciņas Latvijas Radio. Būšot dzirdamas vasarā vienu nedēļu. Katru vakaru pasaku lasīs viens aktieris. Vispirms mēģinājumi notiekot pa telefonu, pēc tam darbs studijā.
Aktieri esot priecīgi, ka esot ko darīt un paliks balsis radio.
Bet ko režisors A. Migla domā par dabas režisēto koronavīrusa pandēmiju?
“Esmu Sibīrijas bērns. Atceros, kā trijatā ar brāļiem gulēju uz krāsns un māte neļāva kāpt zemē, iekams vistiņa nav izdējusi olu un māte to kopā ar miltiem nav izcepusi pankūkās. Tikai vēlāk sapratu, ka māte nelaida mūs nost no krāsns tāpēc, lai velti netērētu enerģiju.
Līdzīgu stāstu ir tūkstošiem – kādos tik apstākļos latvieši nav izdzīvojuši. Latviešu gēns ir stiprs, mūsu atmiņa spēcīga, un mēs mākam pārdzīvot krīzes. Tagad ir tāds gaidīšanas laiks un radošiem cilvēkiem ir daudz ko darīt,” teic A. Migla.
Pāries tāpat kā smagas paģiras
Radošam darbam nodevies arī žurnālists un rakstnieks Andžils Remess. Drauga Ērika Hānberga ierosināts, grāmatā apkopo visādas sporta jautrības, kuriozus un neparastas lietas, ko pats piedzīvojis un ko presē izlasījis.
Nekādus ierobežojumus šajā laikā nejūtot: veikali vaļā, drēbnieks strādā, ārsti pieņem.
Veikalā plastmasas cimdus uzvelkot, pūšamo plaukstās iepūšot. Ja ir, protams. Katru dienu izstaigājot parku gar jūru. Gandrīz vienīgās acīmredzamās izmaiņas: bērnu spēļu laukumiem riņķī apvilktas dzeltenas aizliedzošās lentes.
“Laikraksts “Kurzemes Vārds” strādā divās daļās: viena redakcijā, otra – mājās. Ja tā darbinieku daļa, kas redakcijā, saslimtu, tad paliktu vismaz tā otrā daļa. Es tur pa starpu nemaisos, lai to vīrusu neievazātu – savu apskatu par pasauli un Latviju ierunāju telefonā,” saka laikraksta bijušais galvenais redaktors A. Remess.
Domājot par pandēmiju, viņš spriež, ka daba šādi izdomājusi patīrīt pasauli no cilvēkiem – pasaules kari, kuros gāja bojā miljoniem cilvēku, vairs taču neesot.
“Bet viss kas pārdzīvots! Gan kari, gan smagas paģiras, un ar šito arī tiksim galā!” ironiski saka A. Remess. “Šim laikam ir arī savi plusi. Vairāk laika padomāt par draugiem. Apzvanu viņus, atradu pat seno laiku mīlestību, par kuru vairāk nekā pusgadsimtu neko nebiju dzirdējis.
Var arī vairāk padomāt par dzīvi, paelpot un izvingroties. Tāds lietu pārvērtējumu laiks.
Izrādās, ka bez daudz kā var iztikt, daudz ko var izdarīt vienkāršāk un nevajag tik daudz birokrātijas. Bet grūtākais Latviju tikai sagaida, jo ekonomika ļogās, neraugoties uz to, ka valdība daudz laba dara un gatavojas krīzei. Globāli skatoties, man ir tāda sajūta, ka skatos kādu Holivudas filmu par agresīvu citplanētiešu ierašanos, un valstu valdības, kas pirms tam plēsušās un pat karojušas, nu spiestas sadarboties. Tas tātad varētu būt labs signāls, ka ir dabas spēki, pret kuriem tikai visi kopā varam nostāties,” savās pārdomās dalās A. Remess.
Staigājam gar jūru un mums garām ar velosipēdu pabrauc mūziķis Ainars Virga. Viņu nepārtveru, toties no “Līviem” man izdodas sazvanīt vissenāko “līvu” – Juri Pavītolu.
“Līvi” dzīvi
Smagā roka grupas “Līvi” dibinātājs Juris Pavītols stāsta, ka marta sākumā juties paguris un nolēmis nedaudz atpūsties, bet pēc nedēļas klāt bijusi pandēmija. “Tagad sēžu mājās pie datora un strādāju. Tā kā esmu gan Liepājas Universitātes, gan Priekules mūzikas un mākslas skolas pasniedzējs, ir ko darīt.
Audzēkņi sūta video un skaņu failus. Grūtāk ir tiem, kam lielas formas skaņdarbi jāspēlē.
Un kārtējo reizi pārliecinos par “pogas”, ieraksta maģiju. Kad jāspēlē tāpat – man vai kādiem citiem klausītājiem –, sanāk labāk nekā tad, kad skaņu operators nospiež ieraksta pogu vai mamma telefona ieraksta režīmu,” atklāj J. Pavītols.
Vēl māksliniekam atliekot laiks padomāt un pakāpeniski sazināties ar visu laiku “Līvu” mūziķiem. Tuvojas 50 gadi, kopš dibināta leģendārā grupa, tāpēc laiks domāt par koncertiem. Piedalīties aicināti visi “Līvi”, kas dzīvi, arī tie, kas savā starpā nesveicinoties.
Kāds pie Usmas, kāds dzīvoklī
Savukārt Liepājas simfoniskā orķestra obojists Āris Burkins laiku, kad nenotiek kopmēģinājumi, izmanto un izbauda pie Usmas ezera un tuvējām upēm, un arī pašos ūdeņos. Bet arī instruments ir līdzi, jo var un vajagot pavingrināties.
“Tā ka individuālās meistarības celšana notiek. Kopmēģinājumus tas, protams, neatsver, tāpat kā arī viena otra kolēģa saspēlēšanās internetā. Kad atkal sanāksim kopā, būs jāsarod spēlēt orķestrī. Tagad pie drauga pazāģēju malku. Pirmo reizi mūžā uz ūdens esmu ar airdēli. Fiziski ļoti grūts pasākums, bet riktīgi labi. Jauki dabas skati: vēl nekas nav zaļš, bet tāpat skaisti. Un šīs nodarbes nāk tikai par labu mūzikai, jo mūziķiem jābūt labā fiziskā formā un jātur augums,” saka Ā. Burkins.
Tajā pašā laikā māksliniece Dace Dēliņa-Lipska strādā mājās un pie sevis svešus nelaiž. Arī mani. Pareizi i’. Ar savu jauno gleznu pozē pie loga. Tomēr beigās pārdomā un vēlas parunāt sētā pie galda. Divu metru attālumā, protams. Viņas izstāde kopā ar diviem citiem māksliniekiem koncertzālē “Lielais dzintars” pandēmijas dēļ ir slēgta.
Atklāta marta sākumā, bet aizvērta līdz ar ārkārtas stāvokļa izsludināšanu. Pēdējais izstādes apmeklētājs bijis Valsts prezidents Egils Levits, kad viņš oficiālā vizītē apmeklējis Liepāju. Māksliniecei bijusi iecerēta izstāde Berlīnē, bet koronavīrusa dēļ atcelta.
“Glezna “Klusums” tapa marta sākumā, kad bija zināms, kas notiek Ķīnā, bet neviens neparedzēja, ka vīruss tādā apmērā ietekmēs dzīvi Latvijā.
Tagad gleznai ir arī citas norādes. Sākotnēji tās stāsts gan bija par sievietes turēšanu klusējošā stāvoklī. Nepārprotiet: man patīk vīrieši, man ir vīrs un trīs bērni, bet sievieti nevajag pazemot, kā tas daudzkārt vēsturē noticis un notiek arī tagad,” spriež māksliniece.
Viņa izpētījusi, ka 19. gadsimtā lībiešu sieviešu kāzu tērpi bijuši ar aizsegtu seju. Tas nav nekas neparasts arī citās kultūrās, kur tam ir reliģisks, īpašniecisks vai cits konteksts.
Tagad sejas maskām ir vairāk praktiska, veselību sargājoša nozīme, bet daudz kur pasaulē maska jau parādās kā modes aksesuārs un stila elements, norāda Dace Dēliņa-Lipska. Un piebilst, ka viņai kā māksliniecei, kas pieradusi strādāt vienatnē, visādi citādi dzīve ritot kā parasti.
Zelta cena krīzes laikā aug
“Ieguldīt naudu zeltā nav tas sliktākais, ko var izdarīt. Tagad, pandēmijas laikā, 999. proves zelta cena nedēļas laikā augusi par 12 eiro gramā: no 48 uz 60 eiro. Tas ir daudz. Zelta vērtība visos laikos bijusi stabila un augoša. Darba gan tagad ir mazāk – juvelierizstrādājumi nav tas, par ko krīzes laikā cilvēki domā pirmām kārtām,” saka juvelieris Renarts Purvmalis. Tomēr viņš ir pārliecināts: juvelieri bijuši vajadzīgi visos laikos un būs vajadzīgi vienmēr.
“Kā radošas profesijas pārstāvji esam pieraduši, ka vienu mēnesi darbs ir pāri galvai, otrā – nekā. Beigsies koronavīrusa krīze, cilvēki atcerēsies ceļu pie mums,” pārliecināts meistars.
