Ja sēklu nav, stāda čiekurus 0
Kad 1944. gadā, tuvojoties krievu armijai, Priekuli sabombardēja, mēs ar mammu devāmies bēgļu gaitās, līdz nonācām pie radiem Aizputes pusē “Vīksnās”. Vēlāk tur iekārtoja mežniecību. Es mežā ganīju govis un tā pamazām pie tā meža pieradu. Onkulis bija mežzinis, pie viņa nāca vīri apspriesties un man patika šajās sarunās klausīties. Arī mans dzīves sapnis bija kļūt par mežzini. Tāpēc mācīties aizgāju uz Aizupi. Tur bija lieliski pasniedzēji, kas prata iesaistīt un ieinteresēt – Pelšs, Rudzīte, Jirgenss. Deviņdesmito gadu beigās biju ar Jirgenu kopā medībās, bet, sev par kaunu, nepazinu viņu. Kad jau iznācām no meža, dzirdēju, ka vīri runā, ka medībās esot piedalījies arī Jirgens. Ko lai dara, bija pagājuši gandrīz piecdesmit gadi.
Strādāt atnācu par mežziņa palīgu Grobiņas mežniecībā. Pirmo reizi, kad iegāju pa tās durvīm, man pretim nāca cilvēks formā un prasīja, ko es te darot? Teicu, ka meklēju direktoru. Viņš teica, ka esot vecākais mežzinis un varot visu nokārtot. Labi, ka nesatiku pašu direktoru, jo tas bija vīrs, kurš pret jaunajiem izturējās noraidoši, no mežsaimniecības nesaprata neko un parakstījās – iņžeņermajor – ģirektor. Iepazinos ar savu priekšnieku Jēkabu Birzi. Viņš bija ļoti kārtīgs un arī es centos to vēlāk dzīvē ievērot. Vēlāk otrs mans skolotājs Slamstes mežniecībā bija Aleksandrs Engvers. Viņš bija strādājis par mežzini, vecāko mežzini, bet, kad tika atklāti kaut kādi traipi biogrāfijā, tad samierinājās ar mežziņa palīga amatu. No šī vīra varēja mācīties akurātumu. Viņam pat uz galda bija kārtība. Kad es, meklējot kādu dokumentu, jaucos pa mapēm, viņš tikai tā noskatījās… Daudz kopā gājām uz mežu. Toreiz jau tās platības bija niecīgas – mežsargam 300 – 400 ha, mežniecībai 4000 – 5000 ha. Taču braucamo sākumā nebija nekādu. Brīžam līdz cirsmai ar kājām nācās desot pat 20 kilometrus. Pirmo mazo moci man mamma nopirka par piena un sivēna naudiņu. Tad jau bija lepni! Reiz, braucot no meža, piesēju tam velosipēdu ar traktoristu un lēnām rūcinājām mājās abi.
Man ļoti patika satikties ar vecajiem mežsargiem un klausīties, kā gājis senajos laikos. Reiz apsēžamies uz celma un mežsargs man saka – redzi, šito cirsmu es atjaunoju vācu laikā ar čiekuriem, jo sēklu nebija. Salasīju čiekurus, uz plīts izžāvēju un tad stādīju tos bedrītēs. Vai nav skaists mežs izaudzis? Lūk kā. Vai tad mežsargam tas bija jādara? Nav sēklas, nesēj! Bet viņš gribēja.
No Jūrmalciema līdz pat Priekulei, Nīcai, Dunikai bija gājusi frontes līnija un meži bija stipri nopostīti. Tos vajadzēja atjaunot. Koki bija šķembaini. Ciršana bija diezgan minimāla, vairāk bija stādīšana.
Rudenī mani iesauca dienestā un ar to manas mežziņa gaitas izbeidzās. Kad pēc trim gadiem atgriezos, mežsaimniecība un mežrūpniecība bija apvienotas. Ne mežziņa, ne mežziņa palīga vietas nebija brīvas. Sāku strādāt par kultūru meistaru. Tad tiku par meža apsardzības inspektoru, kas vēlāk tika dēvēts par inženieri. Centos visu darīt precīzi tā, kā to prasīja noteikumi. Man pat neērti atcerēties – kāds Bārtas upmalā bija cirtis alkšņus, mežzinis, kuram netikās ar vietējiem plēsties par patvaļīgu ciršanu, ziņoja uz mežrūpsaimniecību un es cirtējiem par šo darbību pieprasīju likumā paredzēto sodu. Oficiāli man bija taisnība, bet tagad gan es tā vairs nedarbotos.
Koferīti nepaņēmām
Par Liepājas MRS direktoru nostrādāju līdz 2000. gadam, kad izveidojām savu SIA. Kā uzņēmums nostrādājām sešus septiņus gadus. Sākumā ienākumi nekādi lielie nebija un tos padalījām, paceļot algas. Bet tie, kas gāja pensijā, sāka stāties ārā un prasīja, lai atmaksājam iestāšanās daļu. Tad arī visa tā lieta sāka jukt ārā. Tad meklējām, kas mūs varētu nopirkt. Gribētāju bija daudz. Bija pat tā, ka viens ar naudas koferīti ienāk iekšā, bet divi paliek sardzē pie durvīm. Mums saka – pusi maksājam uzreiz, otru pusi pēc dokumentu nokārtošanas. Mēs nospriedām, ka ar to otru pusi mūs piešmauks šā ka tā, tāpēc koferīti nepieņēmām. Un nolēmām, kā ārzemniekiem arī nepārdosim. Aizputnieks Arnis Kaktiņš mums ieteica sazināties ar “Latvijas Finieri”. Un tas tad arī mūs paņēma. Es uzskatu, ka tā bija veiksme – jo lielākoties cilvēkiem darba vietas saglabājās. Vieta un māja arī ir saglabāta, to joprojām apdzīvo mežsaimnieki, bijušajā MRS ēkā tagad atrodas mežniecība.
Uzziņa
* Ivars Pētersons dzimis 1933. gadā Priekulē.
* Beidzis Aizupes Meža tehnikumu, neklātienē LLA Mežsaimniecības fakultāti.
* Strādājis Liepājas mežsaimniecībā, Liepājas MRS.
* No 1974. gada Liepājas MRS direktors.
* No 2000. līdz 2006. gadam vadījis uzņēmumu, kas izveidojies uz bijušā Liepājas MRS bāzes.
* “Zelta čiekura” laureāts nominācijā “Par mūža ieguldījumu”.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
