Mežs dega rēkdams: Par visu laiku postošāko ugunsgrēku Kurzemes mežos 70.gados 0
Šoruden aprit 50 gadi, kopš Dienvidkurzemes mežus nopostīja 1967. gada vētra, kā arī 43 gadi, kopš tās puses mežos izcēlās visu laiku postošākā ugusnnelaime. Tajos gados Liepājas mežrūpsaimniecības apsardzības inženieris, vēlāk direktors bija Ivars Pētersons. Par darbu, kas ieguldīts vējgāžu un ugunsgrēka seku likvidēšanā, mežkopis saņēmis meža nozares balvu nominācijā “Par mūža ieguldījumu”.
Mežs dega rēkdams kā reaktīvā lidmašīna
Lielākais ugunsgrēks, kad izdega mežs vairāku tūkstošu ha platībā, izcēlās 1974. gadā. Todien, 30. aprīlī, mēs piedalījāmies pavasara talkā – pie kokaudzētavas stādījām aliču žogu. Zvanīja, ka pie dzelzceļa Ventspils–Liepāja esot aizdedzies mežs, bet tur jau bieži aizdegās. Taču pēc brīža pienāca ziņa, ka šoreiz deg vairākās vietās. Braucām skatīties, kas tur ir. Mežs dega jau kādās sešās septiņās vietās. Cēlām trauksmi, zvanījām uz miliciju, partijas komiteju – lai sūta palīgā cilvēkus, paši galā netiksim. Sabrauca daudzi, bet gāja grūti. Kad mežs deg ar vaiņaguguni, ir tāda krākšana, tāds troksnis, it kā virs galvas lidotu reaktīvā lidmašīna. Cilvēki no tā vienkārši apstulbst.
Pamatā uguns plosījās uz zemēm, kas brīvības cīnītājiem bija piešķirtas ulmaņlaikos. Tā bija liesa zemīte, kad dibināja kolhozus, daļu atdeva mežsaimniecībai. To uzara un apstādīja ar priedītēm. Bija arī bērzu joslas, taču aizaugušas ar zāli un uguns gāja uz priekšu švirkstēdama. Un arī vējš bija nelabvēlīgs – tas dzina uguni dziļāk mežā.
Es iebraucu ar bariņu cilvēku mežā, ugunsdzēsēji arī dzēš, skatos, pa visiem varētu smuki apturēt, bet piebrauc milicijas mašīna un miliči liek mums atkāpties – ka tik nenotiek kāda nelaime. Es jau gan sapratu, kā tur varēja rīkoties, domāju, kādus 50 ha, noturot uguni, mēs būtu izglābuši…
Vēl tagad atceros, cik satriekts vakarā no deguma nāca ārā Vērgales mežzinis Valdis Eihe – viss melns, nolaistām rokām, nokārtu galvu.
Zaudējumi bija miljonos. Pēc tam vēl ilgi karojām ar dzelzceļu. Man kādas trīs reizes nācās braukt uz Maskavu, jo arbitrāža notika tur. Es vēl šodien atceros konta numuru, uz kuru mums valsts bankā bija jāpārskaita nauda. Dzelzceļnieki mēģināja pierādīt, ka nav pie vainas. Bija uz tiesu kā ekspertus uzaicinājuši Krasnojarskas Meža pētīšanas institūta profesoru ar diviem asistentiem, kuri sākumā bija dzelzceļa pusē, bet vēlāk jau saprata, kas pie vainas. Lieta tāda, ka lokomotīves skurstenī no sodrējiem izveidojas tādi kā bumbuļi. Lai tie nebūtu jātīra, strauji jāuzdod karstums. Lai nebūtu liecinieku, kā no skursteņa lido dzirksteļu mākoņi, lokomotīves vadītājs to bija darījis mežā un pie tam vairākas reizes. Sodu beigās piesprieda uz pusēm, it kā mēs arī esot bijuši nolaidīgi.
Gāž priedes un lielus vīrus
Tāpat arī lielā vējgāze 1967. gadā pārbaudīja visus. Es toreiz biju Liepājas MRS aizsardzības inženieris. Visvairāk meža nogāza Nīcā, Grobiņā, Otaņķos, Rucavā. To, kas tuvāk pie jūras. Liepājas pusē bija tāds slavens Reiņu mežs – tur vējš bija noliecis pie zemes lielas skaistas priedes tā, ka tās vairs nebija varējušas atliekties. Bija briesmīgi skati, mežā nevarēja ieiet un tas viss bija milzīgā apjomā. Vispirms atbrīvojām ceļus. Bet kādi toreiz tie ceļi bija! Ja būtu tāds ceļu tīkls kā tagad, tad jau būtu gājis vieglāk. Saldējām, klājām žagarus, vienreiz pat ar ražošanas inženieri paši ar lāpstām līdzinājām smilti, lai šoferis varētu izbraukt un paspētu līdz tumsai kravu izvest un pabeigt cirsmu.
Bet baļķus savāca tie, kas vējgāzes izstrādāja. Latvijai praktiski nepalika nekas. Izstrādātāji bija no Maskavas, Voroņežas, Belgorodas – Krievijas apgabaliem, kuriem vajadzēja koksni. Tie salīga darbos gucuļus, tie tad arī bija tie cirtēji. Bija grūti ar vagoniem, lai baļķus aizvestu.
Kādu laiciņu pēc vējgāzēm tika mainīta visas mežrūpsaimniecības vadība – direktoru, galveno mežzini, galveno inženieri, grāmatvedi un ceha priekšnieku atbrīvoja no darba. Var jau būt, ka kādam gucuļu laikā bija paslīdējusi kāja, taču es nedomāju, ka šie cilvēki bija tā nogrēkojušies, lai ar viņiem tik bargi izrīkotos. Nez vai manai priekšniecībai bija lielāki grēki, kā kāda kopā izdzerta šņabja pudele vai kāds vagons palīdzēts izkārtot. Par lielām blēdībām noteikti nebija ne runas. Mūsējos notiesāja par brīdinājumu citiem.
Bet par meža atjaunošanu pēc lielās vētras pateicība jāsaka arī pārējām mežrūpsaimniecībām, kas brauca mums palīgā. Vienas apstādīja 20 ha, citas 50 ha. Strādāt savās mājās, tā ir viena lieta, bet braukt strādāt citur, tas jau ir kaut kas cits.
