“Vējš nopircis izsolē atkusnim kažoku.” Ritas Semeiko dzeja 0
“Man patīk rakstīt, bet varu to darīt tikai tad, ja mana dvēsele dzied,” stāsta Rita Semeiko.
Viņa dzimusi Līvānos, līdz 7. klasei mācījusies Līvānu 1. vidusskolā, 8. klasē uzsākusi mācības Daugavpils 1. vidusskolā un paralēli arī Daugavpils mūzikas skolā. Absolvēta Daugavpils mūzikas vidusskola, Daugavpils Pedagoģiskais institūts, kur apgūta mūzikas pedagoģija.
Ikdienā R. Semeiko ir saistīta ar mūziku – strādā Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skolā par klavierskolotāju, vada Jersikas senioru kori “Jersika”, ir ērģelniece un draudzes kora “con Amore” vadītāja Līvānu Sv. erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcā un ērģelniece Jersikas/Madalienas Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā (Madaliņas baznīcā).
Viņa raksta projektus un rīko labdarības un arī dažādus citus pasākumus un koncertus. Apmeklē slimos un vientuļos cilvēkus Līvānu slimnīcas Ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļā, viesojas arī bērnunamos, veco ļaužu pansionātos, dāvājot to iemītniekiem savu uzmanību un laiku sarunām, kā arī gardumus, ko saziedojuši labas gribas cilvēki.
Par radošo darbu tapšanu Rita stāsta: “Pantiņus rakstīju laikam jau no desmit gadu vecuma un pat atceros, ka viens bija par kokiem, kuriem nogriezti zari.
Uz to, ka man jāraksta, uzstāja draugi mākslinieki, un tad nu vēlējos, lai manas emociju driskas sapulcētos grāmatā.” Autore atklāj, ka dzejas rindas viņai atnāk, “kad radušies labi iespaidi, kad sirds sabirst tūkstoš gabaliņos aiz prieka vai sāpēm”.
Viens Ritas dzejolis publicēts dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti” (2015), dzejoļi izdoti krājumā “Sekvences” (2016), kuram cauri vijas kristietības motīvs. Šopavasar autore plāno lasītājus iepriecināt ar otro grāmatu “Sekvences II”.
“Dzejas tematika – mana dzīve, manas alkas un sirds izrāvieni gan gaismā, gan tumsā. Pirmajā dzejas krājumā vairāk valda vasara un saulespuķes, otrajā – briedīgākas un ziemīgākas noskaņas,” stāsta autore.
Viņa atklāj, ka “ļoti gribētos uzrakstīt grāmatu par Jersiku un tās cilvēkiem, viņu likteņstāstiem, kā arī apkopot to, ko esmu rakstījusi par saviem mākslinieces un ērģelnieces dzīves mirkļiem”.
– Ko jums vislabāk patīk darīt?
R. Semeiko: – Man patīk rakstīt, izbaudīt vienatni – pie Jersikas ezera, dārzā. Patīk apciemot un paķircināties ar mazmeitiņu Elizabeti, sēdēt pie ērģelēm, vērot Latgales ziedošās pļavas vai meditēt kādā baznīcā.
Katru svētdienu braucu arī uz Madaliņas baznīcu.
Patīk tantuku lakatiņi (tādus atceros savai babai), kas mani priecē, raugoties no baznīcas koru augstumiem. Patīk lauku ļaužu sīkstums un miers, un ticība, mīlestība un strādīgums, sastrādātās rokas un siltuma pilnās sirdis.
Tur esmu itin kā atpakaļ bērnībā, kad datoratkarības un lielveikalu atlaižu vietā dzīvi piepildīja vecvecāku stāstītās pasakas, kad svarīgi bija sapņi, draudzība un dažādas pagalma spēles.
Patīk apmeklēt slimnīcas draugus un palīdzēt viņiem. Patīk veldzēt acis un sirdi dabā.
– Bez kā nevarētu iedomāties savu dzīvi?
– Bez maniem mīļajiem – dēla, vedeklas, mazmeitas, cilvēkiem, kuri mani mīl un atbalsta un kurus mīlu es, bez Dieva klātbūtnes, Dievmātes skārieniem, bez manas mīļās Madaliņas baznīcas un draudzes, kur esmu pirms desmit gadiem mistiski aizvesta un uz kurieni aizvien raujas mana sirds. Turp braucu tad, kad slikti un grūti, un tad, kad ļoti labi.
Bez kaķiem un vēja lakatiem lauku ārēs, bez ābeļziedu pilieniem pieneņu acīs, bez peldes arī tad, kad ezerā dzimst plāna ledus kārtiņa, bez sarunām ar Dievu.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Ritas Semeiko dzejoļos no topošā dzejas krājuma “Sekvences II”.
Diriģents plivina zilos spārnus
Kurpes zaigo asinīs
Partitūra atsaucas zeltā
Esmu visjaunākā sieviete zālē šovakar
***
Līkumā iemirdzas Dieva Acs
Gaišais Krusts debesīs regulē
Dvēseļu satiksmi
***
Līdz ar čauganajām ledus pīpenēm Dubnā
Jersikas ezeru, kurš saposies līksmē kā panda
Dāvinu tev savas lūgšanas
***
Akmeņi vēl kož ziemai papēžos
Ūdens rimst vēja skārienos
Atstāju krastā visu
Ikdienišķo un sabiedrisko
***
Redzēju četrus gulbjus lidojumā pār pilsētu
Viņu spārni vizēja un mijās, palsi un spoži
Palsi un spoži
Kā diena un nakts
***
Balto vizbuļu takai zaķkāpostu acis
Uz skatuves kāpj pirmais ūdensmērītājs
***
Esmu vārnas lidojums vējā
Ar piekļaušanos mākoņu dzelmēm
Jel iepauzējiet!
***
Neierēķinātie soļi augstlēkšanā
Dzīves šķēršļu skrējienā
Skaistums
Uzaust pavisam negaidīti
Ar gandarījumu kā lietus
Jūnija naktī
***
Balsoju bērnību ceļmalas oļos
Nav laika noslaucīt no pieres ilgas
***
Viss virmo nemanāmā maigā kustībā
Ezers piebiris putekšņiem un sausām lapām
Saules gaismas laipa pāri tam
Un manai šķīstīšanas dzelmei
***
Šaustu sevi ar domu pletnēm
Man iet labi
***
Diena līkumo kā zosu kāsis
Oranža zāle
Tukši koki
Taustiņi skūpsta pirkstus
***
Sirds saraujas kā rozīne oktobra ūdeņos
Kāpju laivā, bēgot no slīkšņas
Basās kāju pēdas mīl dēļus
Laivas gals murrā dubļos
***
Vējš nopircis izsolē atkusnim kažoku
Smalkajā sniegā vientuļas kaķa pēdas zīmē iniciāļus
Dancinot bezcerību
***
Debesīs sudraba lecamaukla
Ūdens dzestrs kā mana no narkozes tirpusī lūpa
Slīdu pa saules zeltīto ēnu
Un esmu viena no dzirksteļvižņiem
Ar gludu ādu
***
Plauksme kā skaistums
Skaistums kā plauksme
Dziļās ieelpas alkas
Skaistuma nojausmas atbilde
Šoreiz ir klusums