Vējš no jūras. Ilonas Ķepales nostādītā balss krājumā “Saliniece un punu pārdevējs” 0
Ilona Ķepale, “Saliniece un putnu pārdevējs”.”Pētergailis”. 2019.
Dzejā var ienākt dažādi – ar agrīnu debiju, laižot klajā nenoslīpētu krājumu, vai arī – pieteikt sevi literatūrā ar nostādītu balsi. Otrais veids attiecināms uz Ilonu Ķepali – viņa dzejas radīšanai pievērsusies relatīvi vēlu, ienākot literatūrā ar izstrādātu poētiku.
Ceļi, pa kuriem I. Ķepale virzījusies dzejiskajos meklējumos, attāli salīdzināmi ar dzejnieces Dainas Sirmās debiju literatūrā, laižot klajā krājumu “Kailsals” (2012).
Arī I. Ķepale darbojusies “Literārās Akadēmijas” dzejas meistardarbnīcā, kur poētisko rokrakstu izkopusi Ronalda Brieža vadībā. Viņš ir arī debijas krājuma redaktors.
Tomēr pārējais ir atšķirīgs: D. Sirmās debijas krājuma liriskā “es” pasaulskatījumā dominēja skaudrums, sūrums, rezignācija, bet I. Ķepales dzejā vietumis klātesošs pat spēlei raksturīgs vieglums (“Viņa vieglā vasaras kleitā”, 11. lpp.), arī manierīgums.
Viena no autores īpašajām stihijām – jūra.
Pirmajā lasījumā dzejas krājums šķiet kā daudzšķautņaina mozaīka, ko saraibina gleznu un tēlu pārbagātība.
Tomēr, lasot secīgi, iezīmējas konsekvence, ko norāda arī skaidrais dalījums nodaļās jeb ciklos: 1) piejūra / jūras tematika; 2) pagātnes atblāzmas / izputējusī aristokrātija jeb pagājusi godība; 3) attiecību tuvplāni; dzimtas saknes / pēctecība – iespējams, vispersoniskākā, patiesīgākā daļa.
Pirmajā nodaļā autore radījusi kolorītu izjūtu gammu, panākts izteiksmes svaigums, lai gan apspēlēta šķietami tik aprobētā jūras tēlainība; ostmalas krogu, jūrnieku tematika. Tekstos dominē jūras un kuģu tēli dažādās izpausmēs, liedaga un ostas dzīves ainas, valda izteikta piesātinātība.
Lai arī dažādie tēli ir savstarpēji saderīgi, ornamentācija reizēm pārbagāta. Kopumā iezīmējas impresionistisks gleznieciskums, pat attālas sirreālisma atbalsis, ainām saplūstot un negaidīti transformējoties: “(..) jūrnieku kreklu zilās strīpas / apvijas ap augumiem un izplūst / sakrāso jūru / kapteinis aplaista baziliku (..) / kuģis maina kursu / un lēni iepeld pudelē.” (17. lpp.)
Interesanta ir pirmās nodaļas tekstu laiktelpa, kur mītiskais savijies ar reālistisko. Mitoloģizēts pagātnes telpas un mūsdienu satuvinājums ievaddzejolī “Kāpa guļ muguru pagriezusi” (5. lpp.) – sena piejūras ciema ainas sastatītas ar modernās pasaules refleksijām – “putnu pārdevējs stāsta / ka reiz dzīvojis citur / bijis mežzinis un pārdevis kvotas (..) / salinieces raibais ņieburs pavīd te iekšā te ārā / (..) viņai uz kājas mazā pirkstiņa uztetovēta / vardes acs.”
Kā Gabriela Garsijas Markesa pasaule vai Teo Angelopulosa filmas “Raudošā pļava” (2003) kadri – dzejolis “Sievietes pulcējās pie jūras / tumšās drānās /(..) skumjas pulcējās pie jūras.” (8. lpp.)
Krājuma otrās nodaļas dzejoļos ietverti senatnes motīvi – gan atbalsis no muižniecības ziedu laikiem, gan vēl teiksmainākas pagātnes.
Daži no tiem asociējas ar stilizētām Ivana Turgeņeva literāro darbu ainām (“trīssimts verstis tālāk / pie muižas / nodreb karietes brezents un / (..) notrīs / skropstas / jaunajai muižniecei” (30. lpp.)).
Īpaši izteiksmīgs, kompozicionāli izsvērts šajā ciklā ir dzejolis “Sena vasaras diena…”: “Sena vasaras diena pār plecu atskatās / kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus / zīžaini purni dzer smilgu jūru / kņaziene strogonova stāv muižas ceļa galā / kur oši dod ēnu / dārznieks no ieplīsuša trauka aplaista rūtas / (..) tekalē irbes / (..) aukle ved bērnus / balsis aizskan līdz mežam.” (35. lpp.)
Šajā nodaļā rodamas nostalģiskas pārdomas par zudušu spožumu, aizgājušiem laikiem, vēstot par izputējušiem aristokrātiem, kuri mīt, piemēram, pēcrevolūcijas pasaulē vai piespiedu emigrācijā: “Izklaidīgs kambarsulainis / aizdedz sveces / (..) viņš zina / ka kņazieni iepriecina sudrabs / baltā gaisma un / pilnmēness / viņš zina / ka šalle ir ģērbkambarī / un kamejas pie spoguļa / kristāls / cik nu tā palicis / bufetē” (39. lpp.).
Reizēm autore iecienījusi kinematogrāfisku secīgumu, un dzejoļa ainas virknējas kā kinolentes kadri. To pastiprina arī skanisko efektu uzsvērtais uzskaitījums: “Stacijas pulkstenis bija pirms sešiem / (..) vilciens steidzās / (..) pletnēja sliedes līdz / izstiepās tērauda taisnes / (..) tuvojās stacijai / nošķīda eļļas / sacēlās tvaiks / klandēja dzelzī / atšļuka sviras / sāpēs iekaucās sliedes (..)” (27. lpp.).
Kinematogrāfisks skatījums iezīmējas arī nākamajā dzejolī: “Grūtāk ir paciest laiku / kas atklāj nākamo epizodi / pēc mēmās filmas titriem / un sākas kā kliedziens / kuram atņemts izmisums / auto un pūlis tuvojas / riepas soļi gaismas kūļi kustība / tuvplāni pulsē.” (28. lpp.)
Trešajā nodaļā iezīmējas pārlaicīga/ārpuslaicīga pieredze, laika robežu nojaukšana, neiespējama pagātnes un tagadnes krustošanās – piemēram, savu vecvecāku jaunības laika epizožu skatīšana, realitāti saplūdinot ar nepiedzīvotām atmiņām.
Liriskais “es” šīs ainas vēro kā notiekošu īstenību, taču vienlaikus jau zina nākotnes norises. (“Pēc simts gadiem / braucu uz nekurieni / pretī vectēvam no kara.” (59. lpp.)) Tie ir centieni meklēt pirmpamatus, izzināt saknes, šķetinot aizgājušo laiku un tiecoties daļēji identificēties ar priekšgājējiem.
Virzienu aspektā valda teju polifonija: gleznieciskie tēli raisa asociācijas ar neo-impresionismu, izteikti pavīd imažisma atbalsis (dzejolis “Pat ja es šķirtu lappusi” un citi teksti). Gana daudz arī neo-mītiskā skatījumā sakņotu elementu.
Krājuma kompozicionālo konceptuālismu apliecina caurviju motīvs – nosaukumā pieteiktais putna tēls, kuram katrā nodaļā ir savs traktējums, tas ir semantiski daudznozīmīgs. Putns dzejoļos klātesošs gan kā tiešs dabas tēls, gan kā simbols.
Pamatā krājumu veido izstrādāti teksti, tomēr brīžiem tēlainības pārpilnība liek elementiem ņirbēt raibā parādē, pārmākt citam citu – kļūst grūti iedziļināties.
Iespējams, uzsvērtais manierīgums definējams kā stila iezīme, savdabība, bet reizēm vienā dzejolī, šķiet, ietverti tik dažādi tēli, ka tie spētu kalpot kā materiāls vairākiem atsevišķiem tekstiem. Tomēr arī krāšņais manierīgums nebūt neliedz teikt: Ilonas Ķepales dzejas pasaule intriģē.
