Lielzemnieks: Jauna cukurfabrika Latvijā būtu neiespējamā misija 3
“Agrofirma Ādaži”, “Agrofirma Tērvete”, “Agrofirma Uzvara”, vēl dažas – tās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados demonstrēja kolektīvās saimniekošanas varenību. Katra gan pelnīja ar kaut ko citu, ne tik daudz ar laukkopību.
No tām “Uzvara”, izgājusi sadalīšanu pajās un kooperatīvās sabiedrības posmu, konsolidējusies un kā lauksaimniecības lielražotāja palikusi pašu zemnieka rokās. Arnis Vējš, tolaik agronoms, tagad SIA “Uzvara-Lauks” vienīgais īpašnieks. Lielākais latviešu zemnieks. Apstrādā 6000 ha, pašam īpašumā 4000 ha.
Kaut “Uzvara” sadalījās, ar kooperatīvās sabiedrības palīdzību spējāt atgūt lielražošanas apjomus…
Arnis Vējš: Visu laiku šajā ritenī – nopērc zemi, vajag tehniku. Nopērc tehniku, vajag kalti, kur graudus bērt. Kopraža 35 tūkstoši tonnu, tas ir trīs reizes vairāk nekā kolhoza “Uzvara” ziedu laikos. Arī raža lielāka. Tolaik, lai raža izskatītos lielāka un lai dabūtu vimpeli, ar visām nezāļu sēklām aizveda uz pašu lopbarības kompleksu un sataisīja zāles miltu granulās.
Visai Latvijai mācījām cukurbietes audzēt – ievedām granulētās sēklas, iepirkām precīzās izsējas sējmašīnas, miglojām laukus, lai nevajadzētu ievest viesstrādniekus ravētājus. Tagad pavairojam sēklas materiālu – augstražīgas kviešu šķirnes lielajām kompānijām. Sēklai ir pat atsevišķa kalte.
Nav žēl, ka cukurbiešu audzēšanas know-how un cukura ražošana Latvijā gājusi zudībā?
Jā, tās bija lielākais peļņas avots. Audzējām apmēram 40 000 tonnu. Bet divus gadus pēc kārtas virskvotas cukurbietes nācās izvest ārā uz Baltkrieviju – 38 vagonu sastāvus. Audzēt, lai pa mazu naudu vestu kur projām, – tas nebija prātīgi.
Vai ES cukura reforma izdevusies? Andris Miglavs uzskata, ka jā. Jo par tām cenām, kādas šobrīd ir veikalos, šeit cukuru nevarētu saražot…
Ja raugās globāli, cukura ražošanas pārtraukšana bija pamatots lēmums. Pats biju Liepājas cukurfabrikas padomes priekšsēdētājs, un rūpnīca bija kā veca zemūdene. Gan Jelgavā, gan Liepājā rūpnīcas bija nolaistas fiziski un novecojušas morāli. Tādas tās nebūtu spējušas izdzīvot.
Tām saimniecībām, kas piekrita, izmaksāja kompensācijas naudu. Es par to nopirku gumijas kāpurķēžu traktoru “Challenger” ar “sešsimt zirgiem”.
Būvēt jaunu cukurfabriku, kā entuziastu grupa mudināja, nebija vērts?
Neiespējamā misija. Arī Lietuvā palikusī cukura rūpnīca mokās ar zaudējumiem, kas rodas no pārprodukcijas un zemās cukura cenas pasaulē.
Toreiz tīrā lauksaimniecība bez palīgražošanas nevarēja pastāvēt. Cik cilvēku vajadzēja uz zemes hektāra uzturēt toreiz un tagad?
Ar ko tik “Uzvarā” nenodarbojāmies: bija piena kombināts, ražojām zaļos zirnīšus, ābolu sulas koncentrātu, lopbarību, bija cūku komplekss, tāpēc to laiku ar šo pat nevar salīdzināt. Runājot par laukkopību, kad pārņēmu saimniekošanu, kooperatīvajā sabiedrībā 160 cilvēki apstrādāja 2300 hektārus. Tagad 6000 hektārus apsaimnieko 60 darbinieki, kuri visu arī padara – līdz graudu vešanai uz ostu. Esam ieviesuši precīzo lauksaimniecību ar lauku kartēšanu.
Vidējā raža visām kultūrām stabili virs sešām tonnām no hektāra (kvieši bijuši virs 10 t). Ir ko ņemties, lai 36 tūkstošus tonnu savāktu, tie būtu desmit vilciena sastāvi, katrā pa 60 vagoniem.
Kā trīskāršojāt zemes platības?
Sākumā nomājām uz godavārda. Protams, ka mērķis bija atpirkt. Kad to sāku, zeme maksāja 500 eiro, bet šodienas cena jau ir 8000 eiro par hektāru. Tagad īpašumā ir gandrīz četri tūkstoši, bet divus vēl joprojām nomājam. Jāmēģina izpirkt arī tos.
Bet Saeima taču likumā noteica ierobežojumus, ka viena fiziskā vai juridiskā persona nevar iegūt vairāk par 2000 ha lauksaimniecības zemes. Man ir cita juridiskā firma, kas iepērk zemi.
Daudzi saka: kas jums, lauksaimniekiem, nekaiš: uzlīst lietus – maksā kompensāciju, uznāk sausums – atkal piemaksā… 2017. gadā bijāt piektie lielākie subsīdiju saņēmēji (aiz “Artis JP”, “Agrofirmas Tērvete”, “Ingleby Dobele Agro” un “Pampāļi”).
Neraža dzīvošanu neatvieglo. Kompensācijas sedz tikai daļu no zaudējumiem, un zemniekus Latgalē un Kurzemē pamatīgi paspīdzināja.
Apdrošināt laukus?
Nē, pārāk liels cipars iznāk. 2011. gadā, kad ziemāji izsala, pārsējām 97% platību. Katru gadu esam gatavi pavasarī pārsēt, pat ja visi ziemāji neizdzīvo. Tagad vienmēr atlikta sēkla.
644 tūkstošus subsīdijās saņēmāt. Peļņa bez subsīdijām būtu tik un tā, kaut divreiz mazāka.
Tā kā darbojamies vienotā Eiropas tirgū, subsīdijas mums ir nesamērīgi zemākas nekā Holandē. Jā, mani subsidē, bet galu galā tiek subsidēts patērētājs. Maizes klaips iznāk lētāks.
Kad paklausās jaunās pie varas nākušās partijas, dzirdu, ka lielos vajag iegrožot un ka jāatbalsta tikai mazie zemnieki. Cik viņi valstij iemaksā nodokļos un uztur darbiniekus? Labi ja sevi uztur! Bet kas uzturēs valsti?
Savu SIA “Uzvara-Lauks” esat attīstījis no kooperatīva, tomēr pret kooperāciju esat piesardzīgs. Kaltes savas, transports savs.
Paskatieties, cik kalšu sabūvēts pa ceļam no Bauskas līdz Rīgai! Tas, ko pats uzbūvējis, sanāk izdevīgāk nekā kopēja manta. Pašam vienmēr lētāk nekā pirkt pakalpojumu. “Latrapa” biedrs esmu, sadarbojos. Bet, ja graudus piegādātu “Latrapam”, būtu jāved uz Eleju. No Elejas uz Rīgu. Ikviens ceļa līkums sadārdzina produktu. Rēķināju, ka arī salmus man izdevīgāk iestrādāt zemē, nevis vest jaunajai igauņu spirta rūpnīcai Bauskā. Šīs mazās lietas veido lielas summas.
Vai tiešām “Uzvarai” tagad bez laukkopības nekā cita vairs nav? Kādreiz “Uzvaras” viesmīlība bija slavena izrādīšanās dēļ. Tagad?
Jā, kādreiz Mašīnmuzejs, lauku sēta ar pirti saimniecībai bija kā rotaslieta – smuka, bet dārga. Tagad piebūvējām viesnīcu, ir kafejnīca, muzejs, un esam to pārvērtuši par biznesu. Atpūtas komplekss “Miķelis” pats spēj sevi uzturēt. Mašīnu kolekcija nemitīgi tiek papildināta. Esam piebūvējuši 1600 kvadrātmetrus papildus klāt, lai būtu kur visus izstādīt. Arvien vairāk tūristu iegriežas.
Turpināt iesākto vai arī pašam interese par vecajiem auto?
Interesē. Esmu savācis tādas ar vēsturi – vai nu bijusi Latvijā, kā, piemēram, ševrolets no 1938. gada, vai arī padomju laika ražojumi. Pats nemeklēju, bet lietas atrod mani pašas. Piemēram, “Opel Kapitan”, kādas ir tikai sešas pasaulē. Atšķirībā no Rīgas Motormuzeja, kura eksponāti pieder daudziem īpašniekiem, visa kolekcija ir mans īpašums. Diemžēl vasarā, kad ir seno spēkratu salidojumi, vismazāk laika – jāstrādā uz lauka. Tikai ar divām mašīnām izdevās izbraukt.
Daļa mašīnu mantojumā. Saimniecības kantoris tāpat. Vai “Uzvaras” leģendārā vadītāja Ivara Jansona garu sajūtat?
Esmu lepns, ka pazinu viņu un esmu kopā pastrādājis un ieguvis dzīves skolu. Tikai trīs gadus dabūju pie viņa pastrādāt, bet tas bija pietiekami, lai uz dzīvi raudzītos citādi. Tādu vīru kā Ivars Jansons nebija daudz.
Es eju savu ceļu. Man ir sava stipra komanda. Mans skolotājs bija agronoms Laimonis Dilevičs, kurš šeit bija nostrādājis visu mūžu. Tādu otru, kura precīzākais mērinstruments ir roku pirksti, neesmu redzējis – prieks ar tādu strādāt kopā.
Sākumā bija bail no kredītiem, centāmies strādāt tikai ar savu naudu, bet kādā brīdī bija jāriskē. Kad pirkām tehniku, nepirkām traktorus, bet tiem pašiem lielajiem krievu vilcējiem K-700 un T-150 pirkām klāt modernos agregātus – arklus, mēslotājus un sējmašīnas. Tikai pēc tām nomainījām traktorus. Tā jau liekas, kas nekaiš miljonāram, bet tehnika ātri nolietojas un jāmaina.
Arī saimniecībai kopumā taču ir vērtība.
Nu jā, ja 4000 ha zemes sareizina ar 8000 eiro, tad zemes vērtība vien ir 32 miljoni. Plus tehnika, ražošanas ēkas. Pats pēdējais traktora pirkums vien ir trešdaļmiljona vērtībā.
Vai no jums kāds ārzemnieks to visu var pārpirkt?
Esmu latvietis. Patriots. Turēšos pie zemes līdz pēdējam. No manis nekad neviens saimniecību nenopirks. Varbūt no bērniem. Pie visiem darbiem esmu klāt, no saimniecības ārā neizbraucu.
Ko tagad pa ziemu darāt? Pa siltajām zemēm?
Mēs ar savu komandu – agronomi, mehāniķi, inženieri – katru gadu janvārī braucam slēpot uz Austriju un Itāliju. Pats paslidoju. Vislabprātāk atbalstu kādu komandu. Atbalstām Zemgales hokeju klubu, brāļus Dukurus, motosportu.
Jūs taču kā īpašnieks varētu turēt savu stipro vadības komandu, menedžerus.
Bet ko tad es darīšu?
