
M. Antonevičs: – Kad Ukrainā parādījās bruņoti cilvēki, bija skaidrojums, ka Latvijā līdzīgā situācijā ar to nodarbotos Iekšlietu ministrija. Armija un zemessardze stāvētu malā un gaidītu uzbrukumu no ārpuses. Tas gan šķiet mazliet nesaprotami, it īpaši zinot, ka mūsdienās tieši šādi nenosakāmas izcelsmes grupējumi var tikt izmantoti kara sākšanai. 12
– Protams, ka primāri tas ir Iekšlietu ministrijas struktūru uzdevums. Sākot jau no Drošības policijas, kurai jābūt informētai, vēl pirms šādi cilvēki vai grupas uzrastos. Tāpat Valsts policija, kas nekavējoties reaģētu. Taču zemessardze var iesaistīties jebkurā brīdī, ja Iekšlietu ministrija saprot, ka ar saviem spēkiem tā nespēj novērst draudus. Armija gan var iesaistīties tikai tad, ja pretī ir bruņotas vienības. Te ir svarīgi, ka ir skaidri sadalīta atbildība, lai nesāktos “bardaks”. Par iekšējo drošību primāri atbild Iekšlietu ministrija, taču tas neizslēdz ciešu sadarbību ar Aizsardzības ministriju un tās pakļautībā esošajām struktūrām
V. Krustiņš: – Kā jūs pašreizējā situācijā raksturotu Latvijas iekšējo drošību? Jūs kā aizsardzības ministrs taču nevarat no tās norobežoties.
– Es nemaz negribu norobežoties. Kopumā situācija valstī ir stabila, bet ir pastāvīgas darbības no atsevišķu organizāciju puses, kuras es vērtēju kā apdraudējumu. No otras puses, nav izslēgts, ka ir arī organizācijas, kas nedarbojas publiski, taču tāpēc nav mazāk bīstamas. Protams, Drošības policija strādā, lai to ierobežotu, bet ne vienmēr tas izdodas, jo tiek izmantoti likumīgie līdzekļi, apstrīdot lēmumus tiesās. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, runājot par iekšējo drošību, ir sociālekonomiskā situācija. Tas, ka mums ir liels bezdarba līmenis, cilvēkiem ir zemi ienākumi un viņi nav apmierināti ar saviem dzīves apstākļiem, rada sociālekonomisko spriedzi. Ja no valdības puses nav adekvātu pasākumu, lai šo spriedzi mazinātu, tas var apdraudēt iekšējo drošību. Neapmierināti cilvēki ir vieglāk manipulējami, ko nekavējas izmantot Krievijas propaganda.
– Presē bija informācija par Latvijā veiktu aptauju, kurā atbalstu Krievijas agresijai Ukrainā bija izteikuši apmēram 30 procenti.
– Jā, man ir zināmi šie dati.
– Un ko tas liecina par Latvijas drošību, ja tik daudz iedzīvotāju atbalsta citas valsts agresīvu rīcību? Kāda ir jūsu armijas “aizmugure”?
– Tas, ka šie cilvēki izteikuši atbalstu Putina politikai Krimā, nenozīmē, ka viņi obligāti atbalstītu Baltijas valstu okupāciju. Te nevar novilkt tiešas paralēles.