Māris Antonevičs: Vējonis lauž “izpratnes rāmjus” par drošību 18
Reiz uz redakcijas politikas nodaļu piezvanīja kāds lasītājs, lai gari un plaši stāstītu par problēmām ar sava nama apsaimniekotāju. Uz manu iebildi, ka jautājums noteikti ir svarīgs, taču īsti neattiecas uz politiku, viņš asi iebilda: “Nē, tā taču ir tīrākā politika…”
Filozofiski var piekrist, ka politiski savā ziņā ir visi jautājumi. Galu galā, visu taču regulē likumi vai noteikumi, kurus pieņem politiķi. Un arī pašvaldības, kas nodarbojas ar komunālo jautājumu risināšanu, nav nekādi apolitiski veidojumi, bet pilsoņu vēlētas pārstāvniecības, kurās darbojas partiju politiķi. Jautājums tikai, vai atziņa, ka “viss ir politika”, palīdz risināt konkrētu problēmu? Proti, vai tēmas paplašināšana vienmēr ir labākais ceļš uz rezultātu?
Līdzīgas pārdomas raisīja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa organizētā diskusija “Latvijas drošība 21. gadsimtā. Pieaugošie izaicinājumi un iespējamie risinājumi”. Mērķis, kas uzsvērts pieteikumā: “… raisīt plašāku domu un viedokļu apmaiņu par Latvijas un tās iedzīvotāju drošību ārpus ierastās izpratnes rāmjiem.” Zālē izmeklēta publika – Ministru prezidents, lielākā daļa ministru un Saeimas komisiju vadītāju, svarīgu valsts iestāžu vadītāji, zinātnieki, plašsaziņas līdzekļu redaktori un tā tālāk. Drošība neapšaubāmi ir svarīgs temats, īpaši ņemot vērā pēdējo gadu notikumus – Krievijas agresiju Ukrainā, propagandas karu, migrantu krīzi un, protams, nesenos teroristu uzbrukumus Eiropai. Taču par šiem jautājumiem diskusijā nebija paredzēts runāt. Prezidenta aicinātie eksperti apņēmušies pierādīt, ka drošība ir arī, piemēram, iedzīvotāju veselība, izglītība, labklājība, valsts ekonomiskie rādītāji, reģionu attīstība, sabiedrības saliedētība un citi jautājumi, par kuriem drošības kontekstā ierasti runā mazāk. Ar vārdu sakot, drošība – tā ir visa mūsu dzīve. “Ja cilvēki nejūtas droši, ar viņiem viegli manipulēt gan ārvalstu dienestiem, gan politiķiem,” uzskata R. Vējonis.
Filozofiski tam noteikti var piekrist – norūpējies cilvēks ir nedrošs cilvēks. Bet nedrošība var arī pāraugt dusmās un pat naidā pret valsti. Lai gan, no otras puses, arī pilnīga bezrūpība var novest pie atslābuma, neļaujot laikus saskatīt kādas draudošas briesmas, bet līdz tam Latvijai vēl tālu.
Jautājums jau atkal – kāds no šīs vispārināšanas labums? Vai apziņa, ka drošības jautājumiem ir pieskaitāma arī veselības aprūpe un izglītība, veicinās reformas šajās nozarēs? Vai apziņa, ka ekonomiskā attīstība uzlabo drošību, vairos iekšzemes kopproduktu? Būtu jau labi…
Var nojaust, ka Valsts prezidents ir nolēmis lauzt lēnām veidojošos priekšstatu, ka viņa loma aprobežojas ar dažādu pasākumu apmeklēšanu un sportistu sveikšanu, un nolēmis aktīvāk iesaistīties valsts politiskās dienaskārtības veidošanā. Iepriekšminētais pasākums esot tikai sākums, un iecerēts plašāks diskusiju cikls, un, ļoti iespējams, tikšot veidota īpaša darba grupa, kas izstrādās priekšlikumus. Novēlējums – vairāk konkrētības!
