Egils Līcītis: Vējonim 50. Pacelsim glāzīti uz prezidenta veselību! 1
Valsts galva sadalījis 50. dzimšanas dienas kliņģeri. Reizē ar apsveikumu jāpauž respekts, kur nepārtrauktā kustībā spējis uzkāpt viens uzcītīgs alpīnists, vārdā Raimonds Vējonis, ar pieticīgu Madonas vidusskolas bioloģijas skolotāja starta kapitālu līdz pašreizējiem augstumiem, kur popularitātē, tautas atzinībā nespēj mēroties neviens politiskais darbinieks.
Vējonis kļuvis iemīļots, jo nepiebāž vēlētāju galvas ar liekām aplamībām, kā dara citi politiķi. Vadonis nedzīvo rezidences noslēgtībā, grūti pieejamos apstākļos, bet ir laikabiedriem atvērts, pēc rakstura mājīgs sangviniķis – ļoti jautras dabas cilvēks, kurš izturējis pārbaudījumu ar amatiem.
Viegli iztēloties, ka prezidents, atgriezies pilī un noguris no vēstuļu diktēšanas un likumu parakstīšanas, kreklā izmeties, ar štrumentu kasti pašrocīgi pielabos defektus, ko atstājuši celtnieki. Viņam nešķitīs par grūtu pēc ciemiņu aiziešanas pašam izslaucīt pielāčoto grīdu vai nomazgāt traukus. Atradis grafikā brīvstundu, zaļais Vējonis iedarbinās pļaujmašiņu, lai pilsdārza zālienā izpļautu nacionālās simbolikas ornamentus.
Vējonis simpātisks, jo no prezidentiem visvairāk atbilst zemes apsaimniekotāja veidolam, kāds Latvijas ļaužu atmiņā palicis dr. Kārlis Ulmanis. Viņš neiederas uz parketa, nav domāts cilvēku uzrunāšanai no balkona, bet arvien tieksies masās, kur plūst latviešu dzīve, laukumos vai zaļumballēs, lai nodotu kārtējo izjusto vēstījumu. Vai tas sirsnīgs aicinājums atbalstīt kuplas ģimenes, godāt vecākus cilvēkus, vai pacilājoši vārdi par tautsaimniecības izaugsmi un NATO karaspēka klātbūtnes nozīmi. Madonietis akurāt kā “Pikšās” dzimušais dod priekšroku tautiskiem ēdieniem, biezpienam ar siļķi vai skumbriju, nevis smalkām baudvielām. Starp tautas nerrotājām partijām, apkārt bizenējošām politiskām lapsenēm Valsts prezidents uztverams kā liela, no liepzieda vai virša dzērusi kamene, kas ar dūkšanu nomierina satrauktākās dvēseles un rada drošāku sajūtu par valsts nākotni.
Cilvēki atbild Vējonim, stiprajam ozolam ar lielu, jūtīgu sirdi. Viņš sagādāja visiem lielus pārdzīvojumus, nonācis dakteru rokās un nolicies slimības gultā. Bet ar uzmundrinājumu jostu apsietais prezidents saņēma tūkstoš raižpilnu vēlējumu ātrāk atveseļoties, kas dūšas uzlabošanai esot derējis vairāk par iedarbīgākajām sirdsdrapēm. Mums ar Raimondiņu amatā laimējies, itin kā nevis štrunta deputāti par viņu balsojuši, bet prezidenta kandidāts latviešiem uzkritis kā sengaidīta dabas dāvana.
Piecdesmit gadi, vīrieša mūža briedums. Vējonis ir karavadonis un miera veicinātājs. Nesen kļuvis Valteram vectēvs, viņš ar prezidenta amatam piedienīgo gudrību vada nāciju pa augšupejas ceļu un Eiropā ir globālais spēlētājs. Jubilejā nedāviniet viņam elektrotehniku un kristāla traukus, nepušķojiet ar puķu klēpjiem. Kā stratēģis, prezidents sapircies otas un krāsas atlikušajam termiņam, bet vēl nezina, ko zīmēt. Tauta nāks palīgā, lai Latvija attīstībā virzītos uz priekšu kā pa stīgu, lai būtu bagāta valsts un stipra armija. Šodien, nacionālajos svētkos, uzdzersim uz prezidenta veselību. Sveicieni arī jaukajai Ivetai, Vējoņa kunga likumīgajam īpašumam.
