Māris Antonevičs: Valsts prezidenta dīvainie akcenti 25. marta uzrunā 23
Valsts prezidents Raimonds Vējonis esot nobažījies par jauniešu nepilnīgajām vēstures zināšanām, un tas, viņaprāt, varot “jau tuvākajā nākotnē apdraudēt deportāciju piemiņu”.
Tāpēc prezidents 25. marta piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa laikam pats bija nolēmis iejusties vēstures skolotāja lomā un “izglītot” sabiedrību. Vējoņa (un viņa padomdevēju) saliktie akcenti tomēr liek šaubīties, vai izpratne tiešām vairosies.
Vēl būtiskāks ir jautājums par runas politisko kontekstu, kā arī izvēlēto vietu un laiku.
Lūk, fragments no Vējoņa runas ievada: “Šodien aprit 70 gadi kopš Latvijā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku sākuma punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti.
Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja.
Gan partijas biedri un komjaunieši, gan VDK darbinieki. Tie, kas uzrādīja un aizveda, tie, kas apsargāja. Arī tie, kas klusēja. Šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma, jo katru varas mašinēriju darbina cilvēks.”
Nav jau tā, ka būtu sarunātas absolūtas muļķības. Vējonim taisnība tajā ziņā, ka mūsu vēsture tiešām nav melnbalta. Tieši tāpat, kā tas ir ikvienai valstij un tautai. Visiem ir bijuši savi nodevēji, pašlabuma meklētāji, vienaldzīgie un bailīgie.
Tomēr būtu grūti iedomāties, ka, piemēram, holokausta piemiņas dienā par galveno tēmu kļūst stāsts par ebrejiem, kas Otrā pasaules kara laikā nacistiem palīdzēja apsargāt geto teritorijas, tā saucamo “Judenrat”.
Ne jau tāpēc, ka to vajadzētu noklusēt, bet tāpēc, ka visam ir savs laiks un vieta. Par šiem jautājumiem var rīkot vēsturnieku diskusijas, konferences, publikācijas, grāmatas un tā tālāk, bet tām nav jābūt politiskā vēstījuma centrā.
Tāpat arī, runājot par 1949. gada 25. marta deportācijām, galvenajam ir jābūt faktam, ka Latvija bija okupēta, represijas īstenoja padomju režīms, tās tika izplānotas un vadītas Maskavā, un mērķis bija salauzt latviešu pretestību.
Apejot to un priekšplānā izvirzot atsevišķus pavēļu izpildes aspektus, ir jārēķinās ar iespēju būt nesaprastam un, iespējams, pat izpelnīties nosodījumu. Labi, ka latvieši šajā ziņā ir iecietīgāki, un arī par starptautiskās sabiedrības reakciju nav jāuztraucas, kā tas būtu tad, ja Latvijas prezidents ar līdzvērtīgām atziņām būtu uzstājies par holokaustu.
Un vēl viens citāts no Vējoņa: “Lai gan lielākā daļa izvesto bija latvieši, represētos nešķiroja pēc tautības. Deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties.”
Šī ir ierastā politkorektā mantra, kas parasti tiek noskaitīta, acīmredzot ar mērķi, lai diskusija par traģiskajiem vēstures notikumiem nevairotu starpetnisko spriedzi un nekaitētu integrācijai. Un tomēr – vai tas tiešām ir vajadzīgs?
Nupat martā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma ļoti nozīmīgu lēmumu, no kā izriet, ka padomju represijas pret Lietuvas partizāniem pamatoti uzskatāmas par genocīdu. Prasības iesniedzējs – Lietuvā notiesātais bijušais čekists Staņislovs Drelings – savu pieteikumu bija balstījis līdzīgos argumentos, kādus nupat savā uzrunā nosaucis Latvijas prezidents.
Proti, Lietuvas nacionālie partizāni tika iznīcināti, taču šīs operācijas neesot uzskatāmas par genocīdu, jo neesot vērstas pret kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiozu grupu. Tomēr Strasbūras tiesa atzinusi, ka padomju represiju “nepārprotams mērķis bija ietekmēt lietuviešu tautas demogrāfisko stāvokli” un ka partizāniem “bija būtiska loma nacionālās identitātes, kultūras un nacionālās pašapziņas saglabāšanā”.
Arī 1949. gada PSRS represīvo orgānu īstenotajai operācijai “Krasta banga” bija tieši tādi mērķi. No izsūtītajiem 95,4% bija latvieši. Dīvaini, ka Strasbūrā izpratne par vēsturiskajiem notikumiem ir skaidrāka nekā tepat Rīgas pilī.
Gribētos ticēt, ka 25. marta uzruna pie Brīvības pieminekļa bijusi tikai ne pārāk veiksmīgi strukturēta vēstures stunda prezidenta Vējoņa izpildījumā. Tomēr ideoloģiskajā frontē tā ir laba dāvana Latvijas okupācijas fakta apšaubītājiem.
Pēc tam, kad pagājušā gada decembrī internetā tika publicēta VDK aģentu kartotēka un par to sabiedrībā izvērtās aktīvas diskusijas, Krievijas propagandas vietnē “Sputņik” nekavējoties parādījās paziņojums, ka te, lūk, esot pierādījums – nekādas padomju okupācijas Latvijā neesot bijis. Paši latvieši tajā visā aktīvi piedalījušies un atbalstījuši šo procesu, ieskaitot represīvo orgānu darbības.
Tagad to varēs papildināt ar Latvijas prezidenta atziņām.
